Funkcionāli kustību traucējumi (FKT) ir bieži sastopama un invalidizējoša neiroloģisku slimību grupa ar ievērojamu socioekonomisku ietekmi. Tikai daži nejaušināti kontrolēti pētījumi ir analizējuši fizioterapijas un psihoterapijas efektivitāti kombinācijā, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti.
Alopecia areata (AA) ir saistīta ar multiplām blakusslimībām, tomēr informācija par slimību attīstību pēc AA attīstības ir ierobežotā daudzumā. Šajā pētījumā izvērtēta iniciālu psihiatrisku un autoimūnu slimību izplatība pacientiem ar AA.
Pusaudžiem, kuri lieto marihuānu, ir ievērojami palielināts psihisku traucējumu risks, salīdzinot ar vienaudžiem, kuri šīs narkotikas nelieto.
Pētījumā tika kartētas depresijas un trauksmes simptomu trajektorijas pusaudžu gados un agrīnā pieaugušā vecumā, kas sakārtotas pēc laika kopš menarhes sākuma, kas ir jauns pubertātes pārmaiņu rādītājs, un tika pētīta menstruāciju sākuma vecuma un pubertātes laika, biežāk izmantoto mainīgo, ietekme uz depresijas un trauksmes simptomu smaguma trajektorijām.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir saistīts ar paaugstinātiem priekšlaicīgas nāves riskiem, bet līdz šim nav analizēts, vai psihofarmakoterapija var mazināt UDHS pacientu mirstības riskus.
Depresīvie traucējumi visā pasaulē ir nozīmīgs iemesls darbnespējai un invaliditātei. Liela daļa depresijas pacientu ir laba atbildreakcija uz farmakoterapiju un psihoterapiju, taču vērojami arī rezistences gadījumi. Turklāt nozīmīga daļa depresijas pacientu nevar atļauties nepieciešamo terapiju. Fiziskās aktivitātes var būt efektīvs papildu līdzeklis depresijas ārstēšanā. Lai identificētu optimālo fizisko aktivitāšu daudzumu un intensitāti, salīdzinātu efektu ar psihoterapiju un antidepresantiem, veikts sistemātisks pētījumu pārskats un meta–analīze.
2023. gada martā sākās celtniecība, maijā pamatos iemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm, jūlijā svinēja spāru svētkus, un nu jaunais Ambulatorais centrs ir uzcelts!
Nogurums ir identificēts kā garā Covid galvenais simptoms, tomēr iespējamās ar pandēmiju saistītās ietekmes joprojām ir neskaidras. Šajā pētījumā analizēja kopējā, fiziskā un psihiskā noguruma trajektorijas un ar to saistītos faktorus iepriekš inficētām un neinficētām personām līdz vienam gadam pēc inficēšanās.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
