Obsesīvi kompulsīvi traucējumi ir hroniska psihiatriska slimība, kas skar apmēram 2 % pasaules populācijas. Smagākos slimības gadījumos pacientiem pastāv grūtības uzturēt veselīgu dzīvesveidu, higiēnas normas, ir alkohola un citu vielu atkarības riski. Šobrīd pieejamie mirstības rādītāji šai pacientu grupai ir ierobežotā daudzumā. Zviedrijā tika veikts kohortas pētījums, kurā noteikts visi un specifiskie mirstības rādītāji pacientiem ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju un šo pacientu brāļiem un māsām.
Lai uzlabotu vēža izdzīvotības rādītājus, ikdienas praksē nepieciešams ieviest metodes ar vēzi saistītas anoreksijas negatīvās ietekmes novēršanai. Kā viena no farmakoterapijas metodēm tiek piedāvāts mirtazapīns – atipiskais antidepresants.
Depresijas simptomu palielināšanās ir saistīta ar sekojošu ķermeņa masas palielināšanos, mērot vienu mēnesi vēlāk. Pētījumā konstatēts, ka pieaugums bija vislielākais cilvēkiem ar lieko svaru vai aptaukošanos, taču netika atklāta saistība starp izteiktākiem depresijas simptomiem un lielāku ķermeņa svaru.
Ar vecumu saistīta makulas deģenerācija (MD) ir nopietna un samērā bieži sastopama oftalmoloģiska slimība. Viena no hipotēzēm par tās attīstību saistīta ar iekaisīgiem procesiem makulā. Alcheimera slimības ārstēšanā izmanto acetilholīnesterāzes inhibitorus (AchI), kuriem piemīt pretiekaisuma īpašības, taču šobrīd vēl nav skaidrs, vai šī zāļu grupa varētu ietekmēt ar vecumu saistītas MD risku.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka ēšanas traucējumi anorexia nervosa ir saistīti ar agrīnu celšanos, atšķirībā no daudziem citiem traucējumiem, kas parasti ir saistīti ar vakaru, piemēram, depresija, pārmērīga ēšana un šizofrēnija.
Jau pierādīts, ka pārmērīgi ilgs ekrāna laiks dažādās bērnu vecumgrupās paaugstina risku attīstīties dažādām psihiskās veselības problēmām. Bet vai pastāv atšķirība iznākumā atkarībā no tā, ko bērns skatās?
Ilgstoša kumulatīva medikamentu lietošana uzmanības deficīta/hiperaktivitātes traucējumu (ADHD) ārstēšanai ir saistīta ar nelielu, bet statistiski nozīmīgu paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, liecina liela Zviedrijas ieligzdotu gadījumu kontroles pētījuma rezultāti.
Jauna pētījuma rezultāti liecina, ka mātes depresijas simptomi, iespējams, sākas grūtniecības laikā vai pirms tās, un trajektorijas paliek stabilas visā perinatālajā un pēcdzemdību periodā.
Pētījumā tika analizēti dati par cilvēkiem, kuru vidējais vecums ir 65 gadi, un tika konstatēts, ka īss miegs ir saistīts ar depresijas simptomu attīstību.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
