Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
Psihiatrs un psihoanalītiķis Zīgmunds Freids 1893. gadā publicētā pētījumā “Neirožu etioloģija” pirmo reizi cilvēka veselības psiholoģijas izpētē pievērsa uzmanību psihoseksuālai frustrācijai ar iespēju attīstīties neirozei. Mūsdienās ārstam aizvien biežāk jākonsultē pacienti, kas cieš no nemitīgas savas veselības un izjūtu analīzes, patoloģiskas seksuālās komunikācijas. Šiem indivīdiem ir neirotiska frustrācija saistībā ar dzimumaktu: neveiksmes gaidīšanas sindroms, emocionāls stress un trauksme.
Pēdējās desmitgadēs veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu dažu psihisko saslimšanu saistību ar kardiovaskulārām saslimšanām. Šā raksta mērķis ir aplūkot un apkopot šābrīža uzskatus par depresijas un koronārās sirds slimības (KSS) savstarpējo saistību, kā arī apskatīt depresijas diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipus pacientiem ar KSS.
“Es esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Ja manas izjūtas varētu sadalīt vienlīdzīgi starp visu cilvēci, tad uz zemes neredzētu nevienu priecīgu seju. Es nezinu, vai man jebkad kļūs labāk. Man ir spēcīga nojauta, ka nekļūs. Es tā vairs nespēju.” Tā XIX gadsimtā savas izjūtas aprakstījis slavenais ASV prezidents Ābrahams Linkolns, kurš esot sirdzis ar “melanholiju”. Tolaik nebija gandrīz nekādu iespēju prezidentam palīdzēt. Šodien depresijas terapijas iespējas ir ārkārtīgi plašas. Šā raksta mērķis – apskatīt depresijas medikamentozās terapijas jaunākās iespējas.
XXI gadsimtā ģimenes ārstu, neirologu, seksologu, seksopatologu, endokrinologu, ginekologu, urologu un ķirurgu praksē Latvijā ir jākonsultē abu dzimumu pārstāvji, kas cieš no dzimuma disforijas, meklē iespēju mainīt savu dzimumu ķirurģiski, ar hormonu terapijas palīdzību. Latvijā, salīdzinot ar citām pasaules valstīm, nav daudz pētījumu un statistikas datu par šīm personām – transseksuāļiem – pēcpoperācijas periodā, nav datu par šo personu bio–psiho–sociālo rehabilitāciju pēc dzimuma maiņas. Raksta mērķis ir pievērst lasītāju uzmanību transseksuālām personām un īsi sniegt ieskatu mūsdienu medicīnas speciālista iespējās palīdzēt.
Vienotas izpratnes trūkumu par garīgo slimību cēloņiem, to klīniskajām izpausmēm parāda dažādās psihiatrijas skolas, bet slimību klasifikatori (DSM-IV, SKK-10 utt.) ir kā kompromiss dažādībai. Tie neietver atsevišķo skolu klīniskās īpatnības, bet ir balstīti uz pēdējiem – vai nu patofizioloģijas, vai arī psiholoģijas, vai ģenētikas, vai ontoģenēzes – atklājumiem, slimības apskata šauri, viena indivīda robežās. Iespējams, ar to ir par maz, lai izprastu mūsu uzvedības modeli.
Cirkadiānie ritmi (no latīņu val. circa - apmēram; dies - diena; "apmēram viena diena") pieder bioloģiskajiem ritmiem, kas regulē dažādus fizioloģiskos procesus, piemēram, miega-nomoda ciklus, ķermeņa temperatūras svārstības, sirdsdarbību, asinsspiedienu, hormonu sekrēciju, imūno atbildi. Šis endogēnais ritms pastāv neatkarīgi no apkārtējās vides kairinātājiem. Tas darbojas ne tikai smadzenēs, bet arī perifērijā visos orgānos, iespējams, pat visās šūnās.
Pēdējos gadu desmitos zinātniekiem ir izdevies atklāt salīdzinoši daudz par to, kā Alcheimera slimība ietekmē smadzenes. Teorētiski virkne atklājumu varētu sniegt kardināli jaunas ārstēšanas, diagnostiskas un profilakses metodes, tomēr pagaidām tas vēl nav noticis. Šobrīd vairāk nekā 100 klīniskajos pētījumos pasaulē tiek iesaistīti pacienti ar Alcheimera slimību, pacienti ar slimībām, kuras uzskata par saistītām ar Alcheimera slimību, un pacienti ar citas izcelsmes kognitīviem bojājumiem. Patiešām jācer uz izdošanos un ticamiem datiem, jo, kā zināms, ar Alcheimera slimību šodien sirgst 5% pasaules sešdesmitpiecgadnieku un 20% astoņdesmitgadnieku, un ir aprēķināts, ka šo slimnieku skaits pēc 40 gadiem (2050. gadā) sasniegs 100 miljonus. Vai izdosies mainīt šo prognozi?
Sociālo fobiju pieņemts klīniski diagnosticēt un zinātniskajā literatūrā analizēt sindromatoloģiskā līmenī, kur galvenā vērība tiek pievērsta patoloģijas simptomātiskajām izpausmēm. No psihodinamikas zinātnes viedokļa fobijas centrālais saturs ir bailes no kauna un apjukuma citu klātbūtnē, pacienti baidās un izvairās no situācijām, kur jāizpilda kādas darbības citu acu priekšā. Rakstā aplūkoti sociālo fobiju patoģenētiskie aspekti, sakarības starp sociālām fobijām un tādām jūtām kā riebums, kauns un nicinājums.
Stress ir kļuvis par mūsu ikdienas sastāvdaļu; to nevar uzskatīt tikai par individuālu problēmu, ar ko saskaras indivīds. Stresa reakcijas novēro vairāk vai mazāk jebkura cilvēka dzīvē, tās rada veselības problēmas, kļūstot par sociālu problēmu. Veidojot stratēģiskus plānus sabiedrības veselības uzlabošanā, jāņem vērā daudzi ietekmējošie faktori. Šoreiz pasaules literatūras apskatā aplūkoti dažādi stresa hormonu radītie aspekti – uz strādājošo veselību, atmiņu, attieksmi pret alkoholu un nākamo paaudzi.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
