Lai piedzīvotu vēl nebijušas emocijas un “restartētos”, nemaz nav jābrauc tālu. Reizēm pietiek ar pāris stundām, lai nākamajā dienā uz darbu dotos pavisam citā noskaņojumā. Par saviem īpašajiem maršrutiem Latvijā stāsta ginekoloģe Vija Veisa, farmaceite Agnese Ritene, ģimenes ārste Olga Golube un psihiatrs Māris Taube.
Psihiatrs, profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs ELMĀRS RANCĀNS kopš bērna kājas jau zināja, ka būs ārsts. Daudz laika pavadīdams darbā pie mātes, psihiatres Regīnas Rancānes, viņš labi iepazina slimnīcas vidi. Specialitātes izvēles pamatā bija kāds konkrēts notikums un pārliecība, ka tad, ja ir vesels gars, arī miesa būs vesela.
Statistika vēsta, ka vidēji katram ceturtajam pacientam, kas dodas vizītē pie ārsta, konstatēta vismaz viena psihiska vai neiroloģiska slimība, bet bieži garīgās veselības traucējumi netiek nedz diagnosticēti, nedz ārstēti.
Būt dabā, saplūst ar to, pieņemt tās noteikumus un pārbaudīt savus spēkus. Velo tūrisms, kalnos kāpšana un laivošana — trīs vaļasprieki, kas ļauj to darīt un lieliski parāda, cik pasaule ir nepieradināma un skaista. Un, ja vēl prieku par to var dalīt ar kādu, kas bijis blakus un atbalstījis brīdī, kad šķitis — savu spēju robeža sasniegusi augstāko punktu... Par to trīs dakteru stāsti.
Nesen kādā sarīkojumā sarunājos ar sievieti vidējos gados, kas izteica visai kategorisku un savā ziņā negaidītu spriedumu par ārstiem: «Viņi visi ir apsēsti ar narcisisma kompleksu! Tas sākas jau ģimenē un skolā — ar izredzētības iepotēšanu, ar teicamnieka sindromu!»
Kad esmu sarunājusi tikšanos ar SANTU PURVIŅU, mani nepamet tēlu kaleidoskops. Iepriekš Santu nepazīstu, tālab pēc sava prāta vizualizēju sievieti enduro motobraucēju – spēcīga auguma, nedaudz robusta. Liels ir mans izbrīns, kad, atverot Rīgas Stradiņa universitātes Farmakoloģijas katedras profesores (nule aprīlī iegūts šis akadēmiskais grāds!) Santas Purviņas kabineta durvis, man pretī smaida smalka, sievišķīga, simpātiska būtne.
Kā daudz diskutēto un neskaidro tarifu sistēmu mainīs DRG modelis, kā Nacionālajam veselības dienestam (NVD) nepakaļauties ārstu asociāciju līderu/ farmācijas industrijas lobijam par lielāku līdzekļu pārdali konkrētai nozarei/ medikamentiem un kāda ir valsts kapacitāte veikt izmaksu efektivitātes pētījumus, atbild NVD direktors MĀRIS TAUBE.
Ārstēt vajag ne vien slimību, bet arī cilvēku, kuru tā piemeklējusi. Gadsimtos krāta pieredze apstiprina, ka ar klasisko terapiju slimniekam bieži vien nepietiek – ir vajadzīgs arī garīgs atbalsts, kā radīšanai daudzviet slimnīcās un klīnikās darbojas īpašs – garīgās aprūpes – dienests. Savu viedokli par šo darbu pauž Doctus uzrunātie ārsti un slimnīcu kapelāni.
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Vairāki psihiski traucējumi tiek konstatēti biežāk personām ar epilepsiju nekā personām bez epilepsijas.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Glaukoma ir hroniska progresējoša optiska neiropātija, kam raksturīga neatgriezeniska redzes pasliktināšanās vai pilnīgs zudums. Glaukoma ir viens no vadošajiem redzes traucējumu iemesliem pasaulē. 2020. gadā aptuveni 76 miljoni cilvēku bija glaukomas skarti; no tiem aptuveni 4,5 miljoniem konstatēti vidēji līdz smagi redzes traucējumi, un 3,2 miljoniem tika konstatēts redzes zudums. Tiek prognozēts, ka glaukomas prevalence pieaugs līdz pat 112 miljoniem cilvēku 2040. gadā. [1; 2]
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
