“Cilvēkam jābūt vēlmei tiekties pēc tā, kas viņu dara laimīgu. Tas ir pamata postulāts, kāpēc mēs dzīvojam. Jādzīvo, lai ir prieks. Un interese rada prieku, dzirksteli. Man tie ir kalni. Man šķiet: kāpt kalnos — tas ir labākais, ko var darīt dzīvē,” saka Dr. JĀNIS VIĻUMS, Orto klīnikas un Latvijas Olimpiskās vienības traumatologs ortopēds.
KRISTIĀNS PATRIJUKS ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 6. kursa students, kurš pērnā gada nogalē pievienojās Latvijas Medicīnas fonda atbalsta misijai Ukrainā kopā ar Dr. Mārtiņu Malzubri. Mērķis ir praktiskā palīdzība karadarbībā cietušajiem un ārstu apmācība. Viņš atzīst, ka doties uz Ukrainu viņu motivējis gan personisks aicinājums (daļa viņa sakņu nāk no Ukrainas), gan vēlme dot savu artavu, jo ukraiņi cīnās ne tikai par savu, bet arī mūsu brīvību.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Pirmo reizi uz ledāja (uz)kāpu 2016. gadā Francijā, kad par kalnu un ledāju dabu zināju pavisam nedaudz. Mani piesaistīja aicinājums, ka jebkurš gana fiziski trenēts var uzkāpt slavenajā Monblānā (4810 m virs jūras līmeņa). Izlēmu Romas apskati iemainīt pret Šamonī. Kā izrādījās... Kāpšana virsotnē un būšana uz ledāja prasa krietni vairāk nekā “būt fiziski okei trenētam”.
Ārstu bērni nereti izvēlas iet vecāku pēdās. Neapzināti. Arī šis ir viens šādiem stāstiem. Traumatologs ortopēds AIGARS VUGULIS specializējies rokas ķirurģijā — šajā jomā viņam ir jau vairāk nekā 20 gadu pieredze. Viņa dēls Dr. RIHARDS VUGULIS pēc karjeras hokejā atradis savu aicinājumu medicīnā un pašlaik ir traumatoloģijas ortopēdijas rezidents. Sarunā viņi atklāj, kā ir dalīt vienu jomu, kādi tēva padomi visvairāk noder un kāds ir laimīga ārsta dzīves noslēpums.
“Kā tu kolēģim nepalīdzēsi?” — saka RAKUS Valsts Apdegumu centra vadītājs SERGEJS SMIRNOVS, kuram intervijas laiks nedaudz jāpārceļ, jo kolēģis steidzami lūdzis piedalīties operācijā. Dakteris Smirnovs ir kombustiologs ar gandrīz 30 gadu pieredzi un teic, ka šajā profesijā ir jāmīl cilvēki, lai vai kādi viņi būtu.
Ap 200 zvanu dienā — aptuveni tāda ir traumatologa, ortopēda MĀRA LEITLANDA dienas bilance telefonā. Strādājot viņš neatbild, bet atzvana vakarā. Tas var būt arī pavisam vēlu. Jau trīspadsmito gadu viņš sevi sauc par liepājnieku, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Dienu pirms mūsu intervijas dakteris ir atgriezies no atvaļinājuma Tenerifē, taču jau nākamajā dienā ar pilnu sparu iekšā darbos.
Saruna notiek starp divām operācijām, pie Rēzeknes slimnīcas spīd spoža saule, termometra stabiņš pakāpies līdz gandrīz + 25 °C. Dakteris DENISS VNUKOVS (Denys Vnukov) pajoko, ka šāda saule ir vēsāka par Ukrainas saulīti, kas gaisu sasilda līdz + 30—32 °C.
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs vertebrologs KALVIS BRIUKS ir viens no pašlaik vadošajiem mugurkaula ķirurgiem Latvijā. Prasīgs pret sevi un citiem, ar augstu atbildības izjūtu un profesionālajiem standartiem, ar lielām darba spējām un nerimstošu izzinātāja garu. “Manuprāt, mugurkaula ķirurga profesija ir ļoti vīrišķīga,” viņš atzīst intervijas laikā.
Iespēja strādāt blakus prof. Aleksandram Lerneram, kas ir viens no pasaules ievērojamākajiem traumatologiem ortopēdiem militāru konfliktu izraisītu ekstremitāšu ievainojumu ārstēšanā, kultūras kolorīts, terora draudu tuvums, cilvēku atvērtība un lojalitāte savai zemei, skaļais temperaments, dabas šarms — Dr. IGORS PIKAĻEVS sauc atslēgas vārdus, kas vēl un vēlreiz liek atgriezties atmiņās.
Lai gan ik gadu pirms siltās sezonas plašsaziņas līdzekļos izskan brīdinājumi ievērot piesardzību saistībā ar ērču aktivizēšanos, Latvijas SPKC dati liecina, ka saslimstības rādītāji ar ērču pārnestajām infekcijas slimībām, laimboreliozi (LB) un sabiedrības neizpratne būtiski nemainās. Tāpēc raksta mērķis ir atkārtoti pievērst speciālistu uzmanību un aktualizēt LB diagnostikas un ārstēšanas standartus.
Uz darbu Valmierā no Smiltenes viņa reizumis atbrauc ar mocīti. Ādas jakā, ādas biksēs, aizsargķiverē. Ar adrenalīna papilddevu. Pārģērbjas sarkanā darba kombinezonā un ir! — daktere GUNA OZOLA, Vidzemes slimnīcas NMP un pacientu uzņemšanas nodaļas virsārste. 1. augustā apritēs septiņi gadi, kopš viņa sāka vadīt šo nodaļu. Bet darba attiecībās ar Vidzemes slimnīcu saistīta jau 18 gadus. Atklāj — uz muguras viņai ietetovēts ozols. Kā stiprā aizmugure? Pati esot tāda: “Kāda es puķīte vai lapiņa, ja esmu O–z–o–l–a”.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
Ierodoties University Rehabilitation Institute Ļubļanā, Slovēnijā, pirmais, ko ievēroju, — institūts labprāt uzņem gan studentus, gan rezidentus no citām valstīm: man jau sagatavots slimnīcas čips, mape, skapītis. Slovēnijā Erasmus+ projekta ietvaros pavadīju divarpus mēnešus un uzturēšanās laikā satiku ergoterapijas un māszinību studentus, kas ieradušies apmaiņā arī no citām valstīm.
