Īstajā laikā un vietā. Dr. med. ANDRIS VIKMANIS, traumatologs ortopēds

Darbs ķirurga ortopēda specialitātē prasa ne vien augstu profesionalitāti un precizitāti, bet arī spēju pieņemt nozīmīgus lēmumus ik dienu. Kāds ir bijis RAKUS Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītāja Dr. med. Andra Vikmaņa ceļš līdz profesijai, kā patlaban attīstās šī nozare un kas ir svarīgākais pacientu ārstēšanā? Šie ir tikai daži no jautājumiem, ko viņam uzdevām.

Dakter, traumatologam neierasti, ka braucat ar motociklu. Kāda bija šīs vasaras motosezona? 

Motosezonu vēl neesmu beidzis. Es braucu daudz, — ja nav ekstremāli laikapstākļi, ikdienā ar motociklu mēroju ceļu uz darbu, veicot kādus 30 kilometrus turp un atpakaļ. Ja par garākiem braucieniem, nesen izbraukājām Igaunijas ziemeļu daļu, pabijām Sāremā, esmu ieplānojis ar motociklu aizceļot arī uz Somiju. Bet vispār Eiropu ar motociklu esmu krustu šķērsu izbraukājis, ieskaitot Angliju, uz kurieni aizceļoju pērn.

Dažādi braucamrīki mani saistījuši vienmēr — bērnībā tas bija trīsritenis, no kura paaugoties pārsēdos uz divriteņa, tam sekoja mopēds un padomju laika mocis Java.

Turklāt man patīk ne vien braukt, bet arī braucamajam veikt tehnisko apkopi, remontēt, ja ir nepieciešams.

Tehniskās lietas manā interešu laukā bijušas kopš bērnības, tā kā aizraušanās ar motobraukšanu man nav vecuma marasms, kas piemeklē daudzus vīriešus, sasniedzot 50 un vairāk gadus (smejas).

Vai ir sapnis izbraukt kādu skaistu maršrutu?

Ir bijuši dažādi sapņi, kurus neesmu realizējis, jo pēc kāda laika saprotu, ka to īsti negribu. Viens šāds sapnis bija šķērsot Ameriku no rietumiem uz austrumiem, pieveicot leģendāro 66. ceļu, kas ir ap 6000 kilometru garš, un ceļā pavadot pāris nedēļas. Būtu jābrauc pa šoseju, kur nav nekā daudz ko redzēt, vairāk ar apziņu, ka braucu pa leģendām apvītu ceļu. Daudzi, kas tur bijuši, otrreiz turp negrasās doties. Taču vienreiz šo braucienu vajadzētu izbaudīt, tāpēc neesmu to izsvītrojis no saviem plāniem. 

Ko jums dod motobraukšana: adrenalīnu, brīvības sajūtu, saplūšanu ar dabu?

Tā ir brīvības vai, precīzāk, neatkarības sajūta. Adrenalīnu cenšos nepieļaut, tas lai paliek sporta trasei. Braucot saplūšanu ar dabu neizjūtu. Kāds varbūt saka, ka ceļā pamana puķītes un vēl šo to no apkārtējās ainavas, taču man šķiet, ka tā ir tikai jūsmīga parunāšana, jo, braucot ar moci, galvā ir ķivere, ķermenis pakļauts moča radītajām vibrācijām un izpūtēja trokšņiem. 

Vai jums darbā ir svarīgs adrenalīns?

Vēlams, lai adrenalīns būtu adekvātā daudzumā, jo tad tas, ilgstoši kaut ko darot, neļauj aizmigt, kļūt flegmātiskam, dod papildu spēku. Taču adrena­līnu jāmāk kontrolēt. 

No ķirurgiem dzirdēts viedoklis, ka ķirurgs attīstās līdz 50 gadu vecumam, pēc tam ir jāspēj noturēt savu profesionalitāti. Piekrītat?

Nepiekrītu gan. Manuprāt, ķirurgam jāattīstās visu laiku, kamēr strādā, jo visu laiku kaut kas mainās, tiek izstrādātas jaunas tehnoloģijas un ārstēšanas metodes. Ja pieredzējis ķirurgs iztiek ar to, ko iemācījies pirms gadiem, taču mēģina noturēt savas pozīcijas, tas nozīmē, ka viņš sāk traucēt jaunajiem ķirurgiem. Viņam jābūt tādā līmenī, lai nevajadzētu sargāt savu vietu. Pretējā gadījumā ir jāprotas un jāat­kāpjas.

Kāda priekšrocība ir gadiem? 

Gadu gaitā tiek uzkrāta informācija un pieredze, ar kuru komplektā nāk meistarība. Šo pieredzi jeb bagāžu jāprot prasmīgi izmantot, jo var jau sakrāt, bet neizmantot. Un tad ir skumji. 

Bet intuīcija ir mīts no tās pašas sērijas, ka ķirurgam jāattīstās līdz 50 gadiem un tad tikai jānotur savas pozīcijas.

Es neticu intuīcijai — manā praksē nav bijuši tādi spilgti gadījumi, kad varētu teikt: mani izglāba intuīcija. Mans atspēriena dēlītis ir loģiskā domāšana.

Jūs vadāt Traumatoloģijas un ortopēdijas klīniku. Kas ir no malas neredzamais grūtākais?

Kolektīvā noturēt pozitīvu gaisotni.

Esam vīriešu komanda, kur katrs ir ar savu raksturu un mentalitāti, ar lielu pieredzi, kāda tā ir mūsu klīnikas korifejiem, un ne tik lielu pieredzi, kas raksturīgs jaunajiem ķirurgiem. Viņus visus noturēt kopā tādā labā funkcionējošā mehānismā, kur cits pret citu izturas ar sapratni, ir diezgan grūti.

Turklāt man jābūt objektīvam, nedrīkstu nevienu aizvainot. Tas ir svešām acīm neredzamais grūtums. 

Un skaistākais?

Skaisti ir saņemt pozitīvu novērtējumu par padarīto, turklāt nereti no cilvēkiem, no kuriem neko tādu nebiji gaidījis. Šai atzinībai jānāk dabiski, bez šova elementiem un liekas publicitātes. Tad pārņem sajūta, ka esi uz pareizā ceļa.

Vai jums ir iedzimtas vadītāja īpašības vai arī iegūtas laika gaitā?

Kad pirms 20 gadiem atnācu uz Gaiļezera slimnīcu, lai vadītu Traumatoloģijas klīniku, nesapratu, ko nozīmē vadītāja darbs. Pirmos trīs četrus gadus valdīja absolūts haoss, līdz sāku saprast, kā vispār jāvada nodaļa. Nepieciešamās iemaņas ieguvu gadu gaitā, darot savu darbu.

Kādam slavenam ķirurgam kolēģi bija uzdāvinājuši uzrakstu, kas bija pielikts pie viņa durvīm: “Boss is not always right, but he is always the boss.” Piekrītat? Jūs jaunie kolēģi saucot par bosu, šefu, fāteri.

To, ka mani sauc par bosu un šefu, zinu, bet fāteris ir dzirdēts retāk. Patiesībā uzruna “šef!” man ir ļoti pierasta, jo kolēģi, mani uzrunājot, parasti lieto tikai šo vārdu. Un es neesmu pret to. Bet akadēmiskā uzruna “docent!”, ko dzirdēju, kad strādāju universitātē, gan man nepatika.

Tam, ka bosam vienmēr ir taisnība, es nepiekrītu. Cenšos savu taisnību neuzspiest, uzklausu visus, lai līdz patiesības graudam nonāktu kopīgiem spēkiem un varētu to likt lietā.

Dažkārt notiek arī tā, ka patiesības graudu atrod bez manas iesaistes.

Autoritāti, tāpat kā cieņu pret sevi, nevar radīt pats. To nosaka tavi darbi.

Ja esi autoritāte, tevi klausa un respektē. Var jau piesist kāju pie zemes un uzbļaut, tādējādi panākot, lai tevī ieklausās, bet tā būs tikai paklausība uz mirkli. Šādi rīkojoties, autoritāte zūd un cieņa nerodas.

Kādi ir jaunie kolēģi?

Forši. Protams, katrs ir ar savu raksturu, nav divu līdzīgu, bet viņi visi man patīk. Jaunajiem kolēģiem patīk strādāt, visiem ir interese par savu profesiju; ir ļoti mērķtiecīgi, ambiciozi, bez kautrēšanās var atvērt jebkuras durvis, zina savas tiesības. Esmu ļoti apmierināts ar viņiem, šķiet, ka mums, pieredzējušajiem, šad tad ir ko pamācīties no jaunās ķirurgu paaudzes.

Kā izvēlaties, kuru ņemt savā komandā? Kādas īpašības novērtējat kolēģos?

Pirmām kārtām novērtēju to, ka cilvēkam piemīt loģiskā domāšana. Protams, pamatlietas, piemēram, anatomija, labi jāzina — tas ir tāpat kā pirmklasniekam jāprot burti, lai varētu lasīt. Ja šīs pamatlietas ķirurgs pārzina un viņam piemīt loģiskā domāšana, tad visu pārējo var attīstīt.

Vēl uzskatu, ka ir jābūt paškritiskam. Tas nenozīmē, ka visu laiku jājūtas vainīgam par kaut ko, taču ārstam jāprot objektīvi novērtēt savu veikumu, saprast, kad ir kļūdījies un kāpēc. Ja ārsts domā, ka vienmēr vainīgi citi, tas ir slikti. Tādu kolēģi savā komandā neizvēlētos.

Ko var uztrenēt — kādas īpašības, prasmes? 

Pārveidot cilvēku ir neiespējami, ja nu vienīgi kādas pārmaiņas var notikt ļoti ekstremālos apstākļos.

Normālā sadzīvē cilvēkam piemītošās īpašības nemainās, un ir vienalga, kur viņš strādā. Kādus asos stūrīšus varbūt pieslīpē, bet kardināli nemainās. Taču prasmes var uztrenēt. Ja dara, jebko var iemācīt.

Ja jaunais ārsts vaicātu: kā tikt galā ar šaubām, kāda būtu jūsu atbilde?

Pavisam vienkārša — jāsāk loģiski domāt. Ja domā loģiski, šaubas pazūd, jo viss secīgi sakārtojas. Šaubas rodas tad, ja kaut ko nezina vai nesaprot. Bet tās nav viegli pārvarēt, tas nenotiek vienā piegājienā, nepietiek tikai ar apņemšanos — es sākšu loģiski domāt. Ir jāiegulda darbs.

Esat teicis, ka uzvara nozīmē izslēgt visas iespējas zaudēt. Medicīnā ir arī zaudējumi. Kā ar tiem tikt galā?

Ar zaudējumiem nevar īsti tikt galā, tie ilgi paliek atmiņā, atgādina par sevi. Ar tiem ir jāsadzīvo. Noteikti jāanalizē, kāpēc piedzīvots zaudējums, kā nevajag, ko varēja darīt citādi. Ja viss kļūst skaidrs līdz pēdējam sīkumam, tas nomierina. 

Kāds ir jūsu klīnikas pacients, ar kādām traumām nonāk pie jums? Vai pacientu profilā jūtat sezonu ietekmi? 

Izteiktu sezonalitāti nejūtam, kaut gan runā, ka traumatoloģijā tā varētu būt. Tiesa, traumas guvušu motobraucēju ziemā nav, bet tad parādās ziemas sporta veidu cienītāji, kas traumējušies.

Mūsu klīnikā nonāk tie, kas guvuši politraumas, krītot no augstuma vai ciešot ceļu satiksmes negadījumos. Šie pacienti lielākoties ir aktīvā vecumā. Tad vēl ir pacienti, kuriem veicam plānveida ortopēdiskās operācijas. Vecāka gadagājuma pacientiem mēdz būt arī gūžas kakliņa lūzumi, kas kombinējas ar dažādām blakus saslimšanām. 

Klīnika ir vienīgā vieta Latvijā, kur tiek nodrošināta augsti kvalificēta kompleksa palīdzība politraumu pacientiem. Kas ir tas, ar ko lepojaties visvairāk?

Īpaši nelepojamies, vienkārši darām savu darbu un izjūtam gandarījumu, ka tiekam galā ar smagiem gadījumiem.

Apzināmies, ka esam pēdējā instance, kas var palīdzēt. RAKUS ir vienīgā ārstniecības iestāde Latvijā, kur darbojas pilnībā nokomplektēta politraumu vienība, kurā ietilpst vairāki speciālisti, tajā skaitā traumatologs.

Citās slimnīcās politraumu vienība nav pilnībā nokomplektēta, jo trūkst speciālistu. Pie mums nokļūst smagākie politraumas guvušie pacienti.

Kas jūs joprojām pārsteidz pacientos?

Mani nebeidz pārsteigt tas, cik nevērīga attieksme var būt pret savu veselību. Piemēram, jaunam cilvēkam salabojam kāju vai plaukstu, bet, kad nejauši sanāk ieskatīties viņa mutē, tur atklājas katastrofa — zobu vietā drupas. Gadās arī pacienti ar neapgrieztiem, netīriem nagiem. Un tie ir gados jauni cilvēki, nevis bezpajumtnieki gados. 

Pārsteidz arī pacienti, kas paši sev nodara pāri. Bija gadījums, kad jaunietis, sēžot uz daudzstāvu mājas balkona margas, pīpēja apreibinošu cigareti un pēc mirkļa atjēdzās, nokritis zemē no astotā stāva. Viņam varbūt šķita, ka viņš pieder pats sev, tāpēc var darīt ar sevi, ko grib. Un tad vēl ir tādi, kas vaino visus citus un dažādus ārējos apstākļus, bet savu vainu notikušajā nesaskata nemaz.

Vai ar pacientiem daudz sarunājaties?

Ja ir laiks, tad — jā.

Dažkārt, ar pacientu sirsnīgi parunājoties, nonākam pie secinājuma, ka operācija nav vajadzīga. Tāpēc ir jārunā.

Kādas ir ieceres attiecībā uz klīniku, ko gribētos ieviest, sasniegt?

Ir ieceres attīstīt plānveida ortopēdiju, un izskatās, ka mums jāattīsta zināšanas kara darbības radīto traumu ārstēšanā, ko nosaka ģeopolitiskā situācija. Mēs nedrīkstam pievērt acis uz šo realitāti, ir jāiemācās ārstēt kara traumas.

Pilnu raksta versiju lasiet 2026. gada septembra numurā.