Gastroenteroloģi un gastrointestinālās endoskopijas speciālisti JEĻENU DEROVU viegli iedomāties kā business women: gudra, apsviedīga, lietišķa, atbildīga un šarmanta. Ar krampi. Nu, protams, viņai tāds ir! Kā gan citādi viņa spētu veiksmīgi attīstīt un vadīt Gastroklīniku Latvijas Jūras medicīnas centrā un turēt savās rokās Gastroenteroloģijas kongresa tehnisko organizāciju.
BIRUTA LIEDE mani gaida Rīgas autoostā. Ar ceļa somām – pēc dažām stundām aties prāmis uz Stokholmu, kur viņa dzīvo vairāk nekā 12 gadu. Sirmie mati sapīti bizē un atsprausti pakausī. Acis gaišas. Sarunājoties viņa daudz skatās acīs. Bijusī Liepājas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāja, tagad tulkotāja no zviedru valodas saka: “Lūdzu, nerunājiet par maniem gadiem! Kādi septiņdesmit pieci?! Es tos nejūtu!” Viņa ir atteikusies no vārdiem “nekad”, “nekur”, “nekas”. “Aktivitāti jau nevar “uzsmērēt” – vai nu tā ir, vai tās nav. Mani vienmēr interesējušas daudzas lietas, laikam tāpēc garīgā novecošanās nav sākusies.” Biruta Liede tulko, raksta noveles, fotografē, zīmē, airē, mācās spāņu valodu...
Sarunāties ar Ziemeļkurzemes slimnīcas nefroloģi Lindu Mičuli ir viegli. Viņa saka, ko domā, ārstei ir laba humora izjūta un daudz enerģijas. Ļoti daudz. Viens darbs paveikts, divi jau padomā. Apzinoties savā vecumā izdarīto, daktere tomēr neceļ degunu gaisā, bet domā, ko un kā veikt vēl labāk. Lindas mērķtiecība ir tik liela, ka droši var teikt – viņas vārds iemirdzēsies vēl spožāk un atkal būs jauni projekti.
Traumatologs MĀRTIŅŠ MALZUBRIS izturības sacensībās piedalās jau septiņus gadus un piekrīt dr. Olafa Libermaņa teiktajam, ka tikai tas ķirurgs, kas spēj noskriet maratonu, spēs arī stundām ilgi operēt. Mārtiņa garākā operācija ilgusi desmit stundu, bet vairākas diennaktis ilgas izturības sacensības, kad miegam atvēlētas vien piecpadsmit minūtes, piedzīvotas vairākkārt. Šovasar pārvests arī čempiona tituls no Latvijas čempionāta rogainingā. Sacensībās un ķirurga darbā ir daudz līdzību, bet par visu plašāk stāsta Martiņš.
Stradiņa slimnīcas 38 gadus vecais invazīvais kardiologs Kārlis Trušinskis uz interviju ierodas slaidā solī, plecā eleganti uzmetis mugursomu. Pa viņa gludi skūto galvu lēkā saules zaķīši. Nekas neliecina, ka šis cilvēks uz interviju bija “jāpielauž”, jau bija paspējis “piedraudēt”, ka bildes no sava dzīves gājuma žurnālam nedos, un uzskaitījis tēmas, par kurām nerunās. Realitātē viss izrādās nedaudz citādi – sirds ārsts ir atklāts un pat neslēpj, ka medicīnā nokļuvis tāpēc, ka baltais ārsta halāts nodrošinājis tādu kā rokzvaigznes statusu. Beigās gan dzīve visu salikusi pa plauktiņiem. “Esmu atmetis glancēto un neīsto, beidzot esmu pieņēmis, ka esmu gana labs,” saka dakteris un pat aicina cilvēkus uz “sirds revolūciju”.
Uz Doctus jautājumiem par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas attīstības nākotni, savstarpējās pazīšanās ētiskiem konfliktiem un sadarbību ar ģimenes ārstiem atbild pediatre un psihoterapeite ANDA ČAKŠA, kura konkursa rezultātā 2011. gada 18. jūlijā tika iecelta par Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāju.
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Atmiņas par prof. Kristapu Rudzīti pierakstījis doc. Agnis Štifts. No lielas personības arhitektūrā pēctečiem paliek dižas celtnes, no inženieriem – skaisti tilti, no māksliniekiem – gleznas un skulptūras, no literātiem un filozofiem – viņu rakstītie darbi, dažkārt pat pēc gadu tūkstošiem. Bet no ārsta? Visi kādreiz izglābtie pacienti reiz mirst; ārsta zinātniskie darbi un pētījumi strauji noveco, kādreiz pat ātrāk nekā ilgst cilvēka mūžs. Vai tiešām nepaliek nekas? Saka – paliek atmiņas. Bet arī tās nedzīvo ilgi, ja netiek uzrakstītas. Vai atmiņām par senu ārstu ir kāda vērte, lai tās cilātu? Laikam visai neliela. Progress medicīnā šodien ir ļoti straujš. Tikai dažu aspektu dēļ ir jēga palūkoties atpakaļ – lai salīdzinātu, pavērtētu.
Pēc septiņu gadu darba farmācijas biznesā un dzīves, kas pavadīta pārbraucienos starp Rīgu, Lietuvu un Madonu, ZENTA STRADIŅA ielēkusi atpakaļ praktiskajā ārsta darbā. Pagājušā gada novembrī viņa atvēra ģimenes ārsta praksi Lubānā, 50 kilometrus no Madonas. Neviens te atplestām rokām negaidīja, bija jāiekārto prakse, jāveido pacientu loks un jānopelna viņu uzticība. Un pamazām praksē pierakstīto pacientu skaits aug – tas tuvojas tūkstotim! Madoniešiem un lubāniešiem gan viņa ir savējā, jo Madonas slimnīcā sāka strādāt 1993. gadā. Pacienti viņu zina kā ģimenes ārsti, kam medicīna ir aicinājums, ne tikai darbs.
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
