Profesore Aina Dālmane ir kā grāmata – nevis pavirši pāršķirama, bet lēni, pamatīgi lasāma: bieza, lasītāju nomīlētiem lapu stūrīšiem un stingriem vākiem. 8. aprīlī profesorei bija 85. dzimšanas diena. Tiekamies Medicīnas muzeja bibliotēkā, kur profesore šopavasar iegriežas ik ceturtdienu, gatavodamās savām divām izstādēm – grāmatu izstādei Latvijas Universitātes bibliotēkas filiālē Medicīnas fakultātē un embrioģenēzes tamborējumu izstādei Medicīnas muzejā. Profesores tamborējumi ir neparasti, apaļi dzijas maketi – mīksti, krāsaini, tādi, ko gribas aptaustīt un izpētīt.
Darbdienas vakarpuse. Aiz kādām durvīm Veselības inspekcijas gaitenī atskan daudzbalsīgs "Daudz baltu dieniņu..." Nodomāju, ka mūsu sarunas dēļ Kontroles pārvaldes vadītājai VALENTĪNAI BERGAI kūkas un šampanietis ies secen. Pēc mirkļa no kādas sanāksmes ierodas arī viņa pati. Jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka šī sieviete ir staigājošs enerģijas lādiņš. Netieši viņa to apstiprina, norādot, ka viņai nepatīk gļēvi un savu viedokli aizstāvēt nespējīgi cilvēki. Izrādās, arī viņai pašai dzīvē no kontroles neizbēgt. Viņas dzīves kontrolieri ir vīrs un dēls.
Tirgus aptieka ir viena no divām Liepājas aptiekām, kur joprojām uz vietas gatavo zāles. Tā ir pierasts, cilvēkiem tas ir nepieciešams, un aptiekāru cunftes gods arī prasa. Naudas vai peļņas ziņā tas noteikti nav rentabli, teic aptiekas vadītāja MARTA ROZĀLIJA TETERE, kuru kolēģes sauc par Rozi. Jūrkalnes suitu meitene reiz gribēja tikt uz Liepāju, kur nu nodzīvoti gandrīz 40 gadi.
"Mans bērns no viņa patiešām nebaidījās!" - tā pēc tikšanās ar Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Operāciju bloka vadītāju DŽEIMSU ROZĪTI spriež mammas. Un kāpēc gan baidīties no daktera, kurš ir savējais: zina, kas ir Bratz lelles un Zibens Makvīns, un lasa grāmatiņas par ēzelīšiem. Kāpēc gan baidīties no daktera, kas ir bērnu ķirurgs jau 20 gadus, kas saka patiesību un mudina nemelot arī vecākus un kas pats ir tētis četriem bērniem...Daudzi kolēģi dr. Dž. Rozīti atceras kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas medicīnas direktoru - šajā amatā viņš bija no 1996. līdz 2008. gadam. "Visam savs laiks," saka dakteris, kurš atkal pilnībā pievērsies praktiskajai ķirurģijai.
Patiešām, tur kaut kam ir jābūt! Citādi jau viņi nesēdētu stundām ilgi, augstāk uzrāvuši silto vamžu apkakles un lūkodamies izurbtajā žilbinošā ledus caurumā. Četrrāpus, satupuši uz ceļgaliem, arī ar plikām rokām no ledus cauruma velkot makšķerauklu... Tur kaut kas ir - pārliecināta ir arī Daugavpils reģionālās slimnīcas otorinolaringoloģe INNA ŠINKEVIČA.
Doctus piebilde. Jau desmit mēnešus klīnisko medicīnu viņš ir nomainījis pret pētniecību, latviešu kolēģus - pret amerikāņiem un strādīgajiem, bet samērā introvertajiem ķīniešu kolēģiem Teksasas Universitātes Makdermota pētniecības centrā Dalasā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Uzzinājuši, ka vēl viens jauns un gudrs ārsts no P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pievienojies "dakteriem-gājputniem", gribējām zināt Ērika Šmagra stāstu. Tas tapa vairākās elektroniskā pasta vēstulēs. Tajās ir ne tikai atbildes uz jautājumiem, kāpēc jaunie ārsti pamet Latviju un kāda izskatās Postdoctoral Research Trainee ikdiena zinātnes Mekā, bet arī vērtīgas domas - ko mainīt, lai "gājputni" gribētu atgriezties mājās.
Sākumā MARTA AIZSILNIECE cītīgi pretojas idejai par interviju. Latvijas Jūras Medicīnas centra (LJMC) galvenā ārste un valdes locekle vaicā: vai mēs gadījumā viņu nejaucot ar meitu – labi zināmo ģimenes ārsti Ilzi Aizsilnieci? Beigās daktere intervijai piekrīt. Sarunā atklājas daudz: kā ķestera meita nekļuva par grāmatvedi, bet par ftiziatri un neiroloģi, kāpēc cilvēki viņu dēvējuši pat par Brīnumdakterīti, kā gājusi uz kuģiem jūrā peļņā... Nu medicīnā pavadīti jau 57 gadi, ja ieskaita mācības medicīnas skolā. Dažas atmiņas ir tik emocionālas, ka intervijā jāietur pauze.
Pēc teju diviem gadiem Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas (viena no pirmajām ārstniecības iestādēm Latvijā, kas sāka sniegt iedzīvotājiem valsts finansētu medicīnisko aprūpi mājās) pārstāvji saka: aprūpe mājās ir izdevies projekts, bet gribētos, lai to reklamē vairāk. Kad 2009. gadā tika ieviests jauns valsts finansēts pakalpojums – medicīniskā aprūpe mājās – Veselības ministrijas pārstāvji teica, ka ar to mazāk domāts atslogot ģimenes ārstus, vairāk dot atelpu stacionāriem. Jautājumu gan bija daudz.
Filipas centrālajā laukumā blakus Amerikas Savienoto Valstu karogam plīvo sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Mazītiņā divu tūkstošu iedzīvotāju pilsētiņā Dienviddakotas prērijas vidū. Ja šeit nebūtu dzīvojis un piecdesmit gadus strādājis dakteris JURIS GEORGS MANGULIS, iespējams, tādas Filipas pilsētas vairs nebūtu pasaules atlantā – saka vietējie iedzīvotāji, kuriem viņš bija gan ģimenes ārsts, gan kaimiņš, gan draugs.
“Bez parliecības par izdošanos jebkura ideja tā arī paliek idejas vai sapņu līmenī. Izdodas tiem, kas nešaubās par savu spēju realizēt savas idejas,” saka dr. Uldis Veits. Viņš jau 16 gadus darbojas farmācijas biznesā un šobrīd ir SIA Remedica vadītājs. Pirms dažiem gadiem, balstoties vēlmē vairot prieku un pozitīvas emocijas, kā arī sniegt jaunas iespējas dermatoloģijā, viņš kopā ar kolēģi Anci Liepiņu sāka BIODERMA ārstnieciskās kosmētikas izplatīšanu Latvijā.
