Gada beigās allaž gribas veidot bilanci: kas iegūts, kas zaudēts. Ārste Edīte Lazovska atskatu uz piedzīvoto skaita, joprojām atsaucoties uz vīru Ilmāru Lazovski, kura vārds medicīnā komentārus neprasa. Kopā nodzīvoti 50 gadi. Divi bērni – dēls Juris, reimatologs, kas strādā un ar ģimeni dzīvo Kanādā, un meita Māra Grudule, LU Latviešu valodas un literatūras katedras asociētā profesore, kuras ģimene dzīvo Rīgā. Ginekoloģe Edīte Lazovska joprojām pieņem Veselības centrā 4, bet pārējais viņas laiks piepildīts ar tādām nodarbēm, kas stiprina miesu un atveldzē dvēseli. TV konkursa “Lieliskākā vecmāmiņa ‛96” titula īpašnieces mūža bagātības mērs ir arī septiņi mazbērni – četri jaunekļi un trīs jaunkundzes.
Majors ārsts NORMUNDS VAIVADS pirms sarunas brīdina, ka par misijā Afganistānā pieredzēto var stāstīt stundām. Tā arī ir – runīgais ārsts-karavīrs, ievilcis gaisu, teju vienā elpas pūtienā stāsta un stāsta: par militāro un civilo ārstu darba atšķirībām, par nacionālajām īpatnībām daudznacionālā medpunktā, par to, kā novedis savas latviešu kolēģes līdz asarām... N. Vaivada spēja daudz runāt, iespējams, saistīta ar to, ka ārsts ir arī profesionāls dūdu pūtējs bungu dūdu mūzikas grupā Auļi, kur tiek dēvēts par... Norminatoru.
Farmakoloģe docente SANTA PURVIŅA nupat izdevusi savu ceturto farmakoloģijas grāmatu. Ikdienā viņa strādā ar studentiem un ambulatori konsultē pacientus psihiatrijā, sapņo par rezidentūras izveidi klīniskajā farmakoloģijā, bet brīvajā laikā pa Latvijas mežu bezceļiem traucas ar enduro motociklu.
Tuvojoties Mediķu aroda kausam 2010, Doctus uzdeva 10 jautājumus 10 ievērojamiem basketbolistiem - par to, kāds ir ideāls basketbolists, kādas metodes jāpielieto cīņā ar pretiniekiem, kādas ir labākās bumbas driblēšanas tehnikas, kā arī citus āķīgus un viltīgus jautājumus.
“Bavārija un Bādene-Virtemberga, kur strādāju, ir vieni no konservatīvākajiem un bagātākajiem Vācijas apgabaliem, un vācieši, kas te dzīvo, ne tikai uz ārzemniekiem, bet arī uz citu apgabalu tautiešiem skatās vairāk “no augšas”. Švābi tiek raksturoti kā taupīgi, skopi un īgņas. Ikdienā to īpaši nejūtu, bet to, ka viņi ir ļoti strādīgi, – gan,” smaidot stāsta neiroķirurgs AKSELS RĪBENIS, kurš jau gadu ir Ulmas universitātes Neiroķirurģijas klīnikas (atrodas Gincburgā) ārsts.
Internists-kardiologs, zinātnieks, bijušais klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs, joprojām RSU profesors IVARS SILIŅŠ ir viena no Latvijas medicīnas vēstures leģendām. Medicīnai atvēlējis 54 darba gadus un neatzīst cilvēkus, kas nevis dara paši, bet “lavās pie sveša putras katla”. Lai gan nelabojams optimists, nākotnes medicīnā profesors saskata pāris nopietnu problēmu, kurām nenāktu par ļaunu sagatavoties.
Jau pusotrs gads, kopš asoc. prof. ARDIS PLATKĀJIS pieņēmis vienu no savas dzīves lielajiem izaicinājumiem – viņš vada Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti. Vienlaikus viņš turpina savu ārsta radiologa darbu – viņa iecienītākais darbības lauks ir magnētiskā rezonanse. A. Platkāji interesē cilvēki, lietas un procesi no iekšpuses. Lai zinātu, ko tieši jūt viņa pacienti, pats gūlies magnētiskās rezonanses aparātā. Uz brīdi ir palicis bail. Un ja nu tiešām kaut ko ierauga?
Invazīvais kardiologs OSKARS GĀLIŅŠ neslēpj, ka studiju gados Rīga tā arī nav spējusi iepatikties un viņš gribējis atgriezties tieši Liepājā. Taču šogad – pēc stažēšanās Eindhovenas klīnikā Nīderlandē un pāris intensīva darba mēnešiem Velsā – viņa vēlme atgriezties bijusi tik stipra, ka vilcis krustiņus kalendārā, atzīmējot, cik dienu vēl palicis. “Citi domā, ka man gāja slikti un tāpēc es atgriezos. Nē, man gāja ļoti labi, bet ļoti gribēju atgriezties.”
Dakteris IVARS MAZJĀNIS māj ar kreiso roku caur logu un rāda, ka mājas atslēga ir zem kāda no daudzajiem puķupodiem. Varbūt zem matiolu krūmu pušķiem, varbūt zem mājas svētības cēli klusējošajām lapām. Viņš nezinot, kā tur tagad ārā izskatās - kādu laiciņu neesot bijis. Dakteris sagaida smaidīgs un omulīgs. Ar smaržojošu baltas mežrozītes zaru uz palodzes. Infektologa Mazjāņa darbavieta ir viņa mājas, jo dakteris nevar apaut abas kājas un ātriem soļiem doties uz darbu. Tomēr bezdarbs viņam nedraud. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā. Kopā ar dakteri Edgaru Tirānu tapušas vairākas mācību grāmatas infekcijas slimībās: Infekcijas slimības, rokasgrāmata iznāca 1997. gadā un atkārtotu izdevumu 1000 lappušu biezumā sagaidīja 2006. gadā, bet 2001. gadā iznāca HIV/AIDS kabatas rokasgrāmata. Vakcinācijas kabatas rokasgrāmata dakteru plauktos iegūla 2002. gadā, bet Infekcijas slimību kabatas rokasgrāmata - 2003. gadā. Arī tagad Mazjānis nesēž dīkā. Mazjānis ir mājās. Mazjānis strādā.
Ārsta ZIEDOŅA RITMAŅA bišu drava ir 20 kilometru attālumā no Ventspils.Lai turp nokļūtu, vajadzīgs savs braucamrīks, jo ceļš ved cauri mežam, kur sabiedriskais transports nekursē. Vedot ciemos pie savām bitītēm jeb meitenēm, otorinolaringologs pagūst izstāstīt vairākus sastapšanās stāstus. Piemēram, par satikšanos ar reto melno stārķi, par dzērvēm, kas laidušās graciozā dejā, un lapsu, kas, kuplo asti izslējusi, metusies pakaļ kādam mazākam dzīvniekam. Nokļuvis lauku mājā, Ritmanis nesteidzīgi iet pie stropiem un ļauj pieskarties svītrainajiem kukainīšiem – savas svētnīcas čaklajai tautai.
