Traumatologs MĀRTIŅŠ MALZUBRIS izturības sacensībās piedalās jau septiņus gadus un piekrīt dr. Olafa Libermaņa teiktajam, ka tikai tas ķirurgs, kas spēj noskriet maratonu, spēs arī stundām ilgi operēt. Mārtiņa garākā operācija ilgusi desmit stundu, bet vairākas diennaktis ilgas izturības sacensības, kad miegam atvēlētas vien piecpadsmit minūtes, piedzīvotas vairākkārt. Šovasar pārvests arī čempiona tituls no Latvijas čempionāta rogainingā. Sacensībās un ķirurga darbā ir daudz līdzību, bet par visu plašāk stāsta Martiņš.
Stradiņa slimnīcas 38 gadus vecais invazīvais kardiologs Kārlis Trušinskis uz interviju ierodas slaidā solī, plecā eleganti uzmetis mugursomu. Pa viņa gludi skūto galvu lēkā saules zaķīši. Nekas neliecina, ka šis cilvēks uz interviju bija “jāpielauž”, jau bija paspējis “piedraudēt”, ka bildes no sava dzīves gājuma žurnālam nedos, un uzskaitījis tēmas, par kurām nerunās. Realitātē viss izrādās nedaudz citādi – sirds ārsts ir atklāts un pat neslēpj, ka medicīnā nokļuvis tāpēc, ka baltais ārsta halāts nodrošinājis tādu kā rokzvaigznes statusu. Beigās gan dzīve visu salikusi pa plauktiņiem. “Esmu atmetis glancēto un neīsto, beidzot esmu pieņēmis, ka esmu gana labs,” saka dakteris un pat aicina cilvēkus uz “sirds revolūciju”.
Uz Doctus jautājumiem par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas attīstības nākotni, savstarpējās pazīšanās ētiskiem konfliktiem un sadarbību ar ģimenes ārstiem atbild pediatre un psihoterapeite ANDA ČAKŠA, kura konkursa rezultātā 2011. gada 18. jūlijā tika iecelta par Bērnu slimnīcas valdes priekšsēdētāju.
Pulkstenis ir pusseši vakarā. Pie ēkas Rīgā, Dzirnavu ielā pieripo busiņš. Tā sānus rotā uzraksts DIA+LOGS. Busiņā kāpj grupa cilvēku. Šajā pievakares stundā viņi dodas darīt savu darbu, kura veikšanā ierindas pilsonis viņiem negribētu pievienoties. Atbalsta centra DIA+LOGS mobilā brigāde dodas reidā uz vienu no Rīgas mikrorajoniem, lai tiktos ar HIV pozitīvajiem narkotiku lietotājiem, ielu meitenēm un darītu ierasto darbu - mainītu šļirces, veiktu eksprestestus, informētu un vienkārši atbalstītu.
Atmiņas par prof. Kristapu Rudzīti pierakstījis doc. Agnis Štifts.
No lielas personības arhitektūrā pēctečiem paliek dižas celtnes, no inženieriem – skaisti tilti, no māksliniekiem – gleznas un skulptūras, no literātiem un filozofiem – viņu rakstītie darbi, dažkārt pat pēc gadu tūkstošiem. Bet no ārsta? Visi kādreiz izglābtie pacienti reiz mirst; ārsta zinātniskie darbi un pētījumi strauji noveco, kādreiz pat ātrāk nekā ilgst cilvēka mūžs. Vai tiešām nepaliek nekas? Saka – paliek atmiņas. Bet arī tās nedzīvo ilgi, ja netiek uzrakstītas. Vai atmiņām par senu ārstu ir kāda vērte, lai tās cilātu? Laikam visai neliela. Progress medicīnā šodien ir ļoti straujš. Tikai dažu aspektu dēļ ir jēga palūkoties atpakaļ – lai salīdzinātu, pavērtētu.
Pēc septiņu gadu darba farmācijas biznesā un dzīves, kas pavadīta pārbraucienos starp Rīgu, Lietuvu un Madonu, ZENTA STRADIŅA ielēkusi atpakaļ praktiskajā ārsta darbā. Pagājušā gada novembrī viņa atvēra ģimenes ārsta praksi Lubānā, 50 kilometrus no Madonas. Neviens te atplestām rokām negaidīja, bija jāiekārto prakse, jāveido pacientu loks un jānopelna viņu uzticība. Un pamazām praksē pierakstīto pacientu skaits aug – tas tuvojas tūkstotim! Madoniešiem un lubāniešiem gan viņa ir savējā, jo Madonas slimnīcā sāka strādāt 1993. gadā. Pacienti viņu zina kā ģimenes ārsti, kam medicīna ir aicinājums, ne tikai darbs.
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Profesore Aina Dālmane ir kā grāmata – nevis pavirši pāršķirama, bet lēni, pamatīgi lasāma: bieza, lasītāju nomīlētiem lapu stūrīšiem un stingriem vākiem. 8. aprīlī profesorei bija 85. dzimšanas diena. Tiekamies Medicīnas muzeja bibliotēkā, kur profesore šopavasar iegriežas ik ceturtdienu, gatavodamās savām divām izstādēm – grāmatu izstādei Latvijas Universitātes bibliotēkas filiālē Medicīnas fakultātē un embrioģenēzes tamborējumu izstādei Medicīnas muzejā. Profesores tamborējumi ir neparasti, apaļi dzijas maketi – mīksti, krāsaini, tādi, ko gribas aptaustīt un izpētīt.
Darbdienas vakarpuse. Aiz kādām durvīm Veselības inspekcijas gaitenī atskan daudzbalsīgs "Daudz baltu dieniņu..." Nodomāju, ka mūsu sarunas dēļ Kontroles pārvaldes vadītājai VALENTĪNAI BERGAI kūkas un šampanietis ies secen. Pēc mirkļa no kādas sanāksmes ierodas arī viņa pati. Jau pirmajā brīdī kļūst skaidrs, ka šī sieviete ir staigājošs enerģijas lādiņš. Netieši viņa to apstiprina, norādot, ka viņai nepatīk gļēvi un savu viedokli aizstāvēt nespējīgi cilvēki. Izrādās, arī viņai pašai dzīvē no kontroles neizbēgt. Viņas dzīves kontrolieri ir vīrs un dēls.
Tirgus aptieka ir viena no divām Liepājas aptiekām, kur joprojām uz vietas gatavo zāles. Tā ir pierasts, cilvēkiem tas ir nepieciešams, un aptiekāru cunftes gods arī prasa. Naudas vai peļņas ziņā tas noteikti nav rentabli, teic aptiekas vadītāja MARTA ROZĀLIJA TETERE, kuru kolēģes sauc par Rozi. Jūrkalnes suitu meitene reiz gribēja tikt uz Liepāju, kur nu nodzīvoti gandrīz 40 gadi.
