Osteoporoze ir būtiska veselības aprūpes problēma visā pasaulē, saistīta gan ar lielāku invaliditāti un mirstību pēc kaulu lūzumiem, gan ar izmaksām ilgākas stacionēšanas un rehabilitācijas posmā, gan ar hronisku sāpju sindromu un sliktāku dzīves kvalitāti. IOF dati no sešām Eiropas lielvalstīm liecina, ka ar osteoporozi saistītās veselības aprūpes izmaksas gadā sasniedz 37,5 miljardus eiro.
Raksta mērķis ir pievērst uzmanību kaulu veselībai un aplūkot taktiku pacientiem ar osteopēniju. Osteoporoze ir skeleta slimība, ko raksturo samazināts kaulu minerālais blīvums (KMB) un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektonikā, palielināts zemas enerģijas iedarbībā radušos osteoporotisku lūzumu risks. To tipiskās vietas ir mugurkaula skriemeļi, augšstilba kaula kakliņš un apakšdelma kauli. Diemžēl līdz pat lūzuma brīdim pacientam var nebūt nekādu klīnisko osteoporozes pazīmju.
Slimības gaita un epidemioloģija
Maksimālo kaulu masu mēs sasniedzam mūža trešajā dekādē. Pēc pubertātes sievietes ap 90 % kaulu masas iegūst vidēji līdz 17 gadu vecumam, vīrieši — līdz 21 gadam, to stabilu saglabājot vēl četrus gadus. Turpmāk pakāpeniski mainās osteoblastu un osteoklastu mijiedarbība un līdz pat vecumam dominē kaulu zudums.
Maksimālo kaulu masu būtiski ietekmē mainīgie faktori agrīnā jaunībā: aktīvs dzīvesveids, spēka, lokanības un veiklības treniņi, kvalitatīvs uzturs ar pietiekamu olbaltumvielu un kalcija daudzumu, optimāls D vitamīna līmenis organismā, ķermeņa masa, hormonālais stāvoklis, alkohola un smēķēšanas ierobežošana. Dažādu iemeslu dēļ nespējot sasniegt vecumam atbilstošo maksimālo kaulu masu, šādiem cilvēkiem jau agrīni konstatē osteopēniju vai osteoporozi un ir palielināts risks “trauslo kaulu” lūzumam pat jaunos gados.
Starptautiskā Osteoporozes fonda (IOF) dati rāda, ka Eiropā vismaz 20 miljoniem cilvēku vecumā pēc 50 gadiem ir osteoporoze. Pasaulē katra trešā sieviete un katrs piektais vīrietis pēc 50 gadu vecuma cieš no osteoporotiska lūzuma. Aplēses liecina, ka vismaz 34 miljoniem ASV iedzīvotāju ir osteopēnija jeb samazināts KMB. Sievietēm osteopēniju atrod aptuveni 4 × biežāk nekā vīriešiem, kam kaulu masas zudums drīzāk ir sekundārs.
Lai gan sekundāra osteopēnija un osteoporoze var attīstīties jebkurā vecumā, viena tendence tomēr saglabājas — dzīves laikā slimības izplatība pakāpeniski pieaug — osteoporoze ir aptuveni 4 % sieviešu 50—59 gadu vecumā, bet pēc 80 gadu vecuma — jau 52 %. Cits literatūras avots norāda, ka ASV 54 % sieviešu menopauzē ir osteopēnija, bet 30 % konstatēta osteoporoze. Vecumā pēc 80 gadiem šī proporcija mainās: ap 27 % sieviešu ir osteopēnija, bet 70 % — osteoporoze.
Būtiski atcerēties, ka osteoporoze ir progresējoša slimība. Epidemioloģiskos pētījumos pierādīts, ka osteoporozes izraisītu lūzumu risks dubultojas ar katru KMB pazeminājumu T skalā par vienu (-1) standartnovirzi (SD). Lai gan sabiedrībā biežāk runā par citiem hroniskiem stāvokļiem, KMB mērījums ir tikpat būtisks augšstilba kaula kakliņa lūzuma riska faktors kā, piemēram, asinsspiediens cerebrālam infarktam.
Diemžēl tipiski osteoporotiski lūzumi nereti tiek konstatēti agrīni — cilvēkiem ar osteopēnijai atbilstošu KMB mērījumu osteodensitometrijā (dual-energy x-ray absorbtiometry, DXA): aptuveni 40 % sieviešu, 60 % vīriešu. Tāpēc jebkurš “trauslo kaulu” lūzums ir nozīmīga norāde par iespējamu atkārtotu osteoporozes izraisītu lūzumu neatkarīgi no KMB mērījuma vērtības.
Diagnostika
Patoģenētiski izšķir primāru (pēcmenopauzes un vecuma) un sekundāru osteoporozi. Pēc PVO kritērijiem osteoporozes diagnozi precizē osteodensitometrijā noteiktie kaulu minerālā blīvuma (KMB) mērījumi.
- Norma — KMB mugurkaula skriemeļu un/vai augšstilba kaula kakliņa vai kopējā augšstilba kaula mērījumā ≥ -1,0 SD pēc T skalas.
- Osteopēnija jeb pazemināts KMB — KMB mugurkaula skriemeļu un/vai augšstilba kaula kakliņa vai kopējā augšstilba kaula mērījumā no -1,0 SD līdz -2,5 SD pēc T skalas.
- Osteoporoze — KMB mugurkaula skriemeļu un/vai augšstilba kaula kakliņa vai kopējā augšstilba kaula mērījumā ≤ -2,5 SD pēc T skalas.
- Smagas pakāpes osteoporoze — KMB mugurkaula skriemeļu un/vai augšstilba kaula kakliņa vai kopējā augšstilba kaula mērījumā ≤ -2,5 SD pēc T skalas un viens vai vairāki “trauslo kaulu” lūzumi.
Vadlīnijas Latvijā
Indikācijas KMB noteikšanai Latvijas osteoporozes klīniskajās vadlīnijās:
- sievietēm pēc 65 gadu vecuma;
- sievietēm menopauzē pirms 65 gadu vecuma, ja ir lūzumu riska faktori (piemēram, pazemināts ĶMI, iepriekš pārciests “trauslo kaulu” lūzums, tādu medikamentu lietošana, kas palielina lūzumu risku);
- sievietēm pirms menopauzes, ja ir lūzumu riska faktori;
- vīriešiem pēc 70 gadu vecuma;
- vīriešiem pirms 70 gadu vecuma, ja ir lūzumu riska faktori;
- pieaugušajiem, kam kaulu lūzums bijis zemas enerģijas traumas rezultātā (piemēram, apakšdelmā, skriemeļos, augšstilba kaula kakliņā);
- pieaugušajiem, kuru slimības vai veselības stāvokļi saistās ar samazinātu kaulu masu vai kaulaudu zudumu (piemēram, reimatoīdais artrīts, hiperparatireoīdisms, hipertireoze, nieru un aknu mazspēja, dzimumhormonu deficīts, mieloma, malabsorbcija, ilgstoša imobilizācija, anorexia nervosa);
- pieaugušajiem, kam medikamentu lietošana samazina kaulu masu vai izraisa kaulaudu zudumu (piemēram, glikokortikoīdi, antitireoīdie preparāti neatbilstošās devās);
- ikvienam pacientam pirms specifiskās osteoporozes terapijas sākšanas;
- ikvienam pacientam, lai izvērtētu osteoporozes terapijas efektu;
- sievietēm, pārtraucot HAT lietošanu, jāizvērtē osteoporozes riska faktori un nepieciešamība veikt KMB mērījumu.
Veicot osteodensitometriju (DXA) pēc PVO vadlīnijām sievietēm menopauzē, aptuveni 20 % mērījumu atbilst normāla KMB kategorijai, 52 % osteopēnijai, 28 % osteoporozei. Jāatceras, ka PVO kritērijus var attiecināt tikai uz sievietēm menopauzē un vīriešiem pēc 50 gadu vecuma, turklāt tikai tad, ja mērījumi veikti ar osteodensitometrijas metodi. Kvantitatīvās datortomogrāfijas (QCT) rezultāti nav salīdzināmi ar DXA datiem, jo tās ir divas dažādas KMB noteikšanas metodes!
Sievietēm pirms menopauzes, vīriešiem līdz 50 gadu vecumam, bērniem un jauniešiem līdz 20 gadu vecumam KMB novērtē pēc Z skalas rādītājiem. Pazemināti Z skalas mērījumi var norādīt uz sekundāras osteoporozes iespējamību.
Lai gan jēdzienu “osteopēnija” SSK–10 klasifikatorā var atrast kā M85.8 (citas precizētas kaulu cietības un struktūras pārmaiņas), tomēr klīniskajā darbā to kā diagnozi nelieto. Vārdam “osteopēnija” var vilkt paralēles ar “prediabētu” vai “metabolisko sindromu”, kuri arī nav oficiāli noteikti termini, bet dažkārt ar medicīnu nesaistītu cilvēku atmiņā pēc sarunas iegulst dziļāk, tāpēc lielāka uzmanība nereti tiek pievērsta gan uzturam, gan dzīvesveidam, ietekmējot kaulu veselību turpmākajos gados.
Latvijas osteoporozes klīniskajās vadlīnijās noteikts, ka osteoporozes diagnostiku pamato:
- osteodensitometrijas (DXA) KMB mērījumu rezultāts L1—L4 mugurkaula skriemeļos un augšstilba kaula kakliņā,
- osteoporotisku lūzumu noteikšana,
- datorizēta lūzumu riska novērtēšanas algoritmu programmas jeb FRAX (Fracture Risk Assessment Tool) kalkulatora rezultāti,
- laboratoriski izmeklējumi sekundāras osteoporozes izslēgšanai,
- kalcija un kalcitropo hormonu (piemēram, parathormona, D vitamīna) izmaiņas,
- kaulu vielmaiņas marķieru (KVM) novērtējums.
Izmeklējot pacientus, jāpievērš uzmanība stājai (kifoze? “eglītes tipa” ādas krokas mugurā? krūškurvja noslīdēšana tuvāk iegurnim — attālums starp tiem sānos mazāks par divu pirkstu platumu? izvelvēts vēders?) un auguma samazinājumam. Vairāk nekā divu cm zudums gada laikā kopš iepriekšējā mērījuma, bet vairāk nekā četru cm zudums kopš jaunības sievietēm vai 6 cm zudums vīriešiem var norādīt par skriemeļu lūzumiem. Būtiski papildu faktori, kas nosaka lūzumu risku nākotnē, ir vecums, anamnēzē kritieni un agrāki lūzumi. Tāpēc, iztaujājot pacientu ar KMB osteopēnijas līmenī, ieteicams precizēt:
- lūzumu anamnēzi,
- dzimumu un vecumu,
- kritienu skaitu pēdējos 12 mēnešos,
- jebkurus klīniskus stāvokļus, kas saistīti ar straujāku kaulu masas zudumu vai lielāku risku “trauslu kaulu” lūzumam (piemēram, ģimenes anamnēze, glikokortikoīdu lietošana, iekaisīgas vai hematoloģiskas slimības, vairogdziedzera patoloģija).
Jāatzīmē, ka klīniski ir ļoti neliela starpība starp KMB -2,4 SD vai -2,5 SD, lai gan tās ir divas dažādas mērījumu kategorijas. Lai precizētu absolūto lūzumu risku pacientiem ar KMB T skalas mērījumu osteopēnijas līmenī un izvērtētu tālāko taktiku, izmanto riska kalkulatorus.
Riska skalas
2019. gadā pēc ASV Endocrine Society datiem ir zināmas 52 nacionālā līmeņa osteoporozes klīniskās vadlīnijas 36 valstīs. 30 no tām ietver arī FRAX lūzumu riska aprēķināšanas kalkulatoru, kurā iekļautie dati ir specifiski katrai valstij. Šis algoritms palīdz noteikt lielo lūzumu 10 gadu risku neārstētu osteoporozes pacientu populācijā.
Latvijā joprojām nav pieejama FRAX skala, tāpēc izvērtējot drošāk izmantot Zviedrijas, Igaunijas vai Lielbritānijas kalkulatorus. Daudzas valstis (piemēram, ASV, Kanāda, Lielbritānija) kā vienu no kritērijiem terapijas sākšanai nosaka augstu osteoporozes lūzumu riska līmeni. Ja aprēķinātais lielo osteoporozes lūzumu 10 gadu risks pārsniedz 20 %, bet augšstilba kaula kakliņa lūzumu 10 gadu risks pārsniedz 3 %, jāsāk osteoporozes terapija. Savukārt citās valstīs, piemēram, Austrijā, Beļģijā, un arī Latvijā kā slieksni izmanto KMB mērījumos iegūto T skalas vērtību. FRAX kalkulators palīdz atklāt pacientus ar osteopēniju, kuriem būtu indicēta osteoporozes terapija.
Pasaulē biežāk lietotās osteoporozes lūzumu riska skalas ir FRAX, GARVAN, Qfracture. To tīmekļa vietnes: www.shef.ac.uk/FRAX (FRAX), https://www.garvan.org.au/promotions/bone-fracture-risk/calculator/ (GARVAN), http://qfracture.org (QFracture).
FRAX skalu izmanto sievietēm menopauzē un vīriešiem no 40 līdz 90 gadiem, QFracture no 30 līdz 90 gadiem, bet GARVAN — no 50 līdz 96 gadiem. QFracture algoritms piemērots jaunākiem cilvēkiem, sievietēm pirms menopauzes, tas iekļauj vislielāko analizējamo faktoru skaitu, kā arī tā AUC rādītājs (laukums zem līknes) ir augstāks nekā FRAX vai GARVAN kalkulatoriem.
KMB mērījumi sniedz informāciju tikai par audu minerālo uzbūvi, bet tas nav vienīgais faktors, kas nosaka kaulu stiprumu un lūzumu risku. Ja FRAX skalā izmanto osteodensitometrijas rādītājus, tad kalkulators piedāvā izmantot arī trabekulārā kaula skalas (trabecular bone score, TBS) vērtību jostas skriemeļiem.
Ar īpašas programmas palīdzību tā tiek atvasināta no DXA attēla struktūras. TBS atspoguļo kaulu mikroarhitektūru, korelējot ar trabekulu skaitu, attālumiem starp tām un to stabilitāti, ļaujot papildus vērtēt lūzumu risku: jo augstāka TBS vērtība, jo blīvāks un strukturāli stabilāks ir kauls.
Jostas skriemeļu TBS ir neatkarīgs osteoporozes lūzumu riska faktors FRAX kalkulatorā. Atsevišķu pētījumu dati rāda, ka TBS un KMB mērījumu kombinācija būtiski uzlabo lūzumu riska noteikšanu, kas īpaši nozīmīgi ir pacientiem ar osteopēniju.
Diagnostika
Laboratoriskā diagnostika
Izmeklējot pacientu ar osteoporozi, pamata laboratoriskie izmeklējumi ir pilna asinsaina, EGĀ, CRO, kalcijs, fosfors, albumīns, kreatinīns, sārmainā fosfatāze, AlAT, 25(OH)D vitamīns, TSH, intaktais PTH, proteinogramma. Vīriešiem, izslēdzot hipogonādismu, papildus nosakāms brīvais testosterons, dzimumhormonus saistošais globulīns (SHBG), LH, FSH. Izmeklējot atsevišķus sekundāras osteoporozes iemeslus, var noteikt arī kortizolu diennakts urīnā, kalciju, fosforu un kreatinīnu diennakts urīnā, prolaktīnu serumā, transglutamināzes antivielas serumā.
Kaulu vielmaiņas marķieru (KVM) izmantošana ikdienas darbā nav ieteicama, lielāka nozīme tiem ir sekundāras osteoporozes izmeklēšanā. Nosakāmie KVM ir deoksipiridolīns urīnā (I tipa prokolagēna šķērssaistītājs, kaulu resorbcijas marķieris), NTx urīnā (I tipa kolagēna N–termināla telopeptīds, kaulu resorbcijas marķieris), CTx serumā (I tipa kolagēna C–termināla telopeptīds, kaulu resorbcijas marķieris) un PINP serumā (I tipa prokolagēna N–propeptīds, kaulveides marķieris).
Radioloģiskie izmeklējumi
Lai gan pēc PVO kritērijiem osteoporozes diagnozi precizē tikai DXA veiktie mērījumi, papildu diagnostikā (gan KMB noteikšanā, gan lūzumu precizēšanā, gan riska izvērtēšanā) var nozīmēt arī citas radioloģiskās metodes (skatīt Latvijas Osteoporozes klīniskajās vadlīnijās).
Dažādās klīniskās situācijās var izmantot rentgenogrāfiju, kvantitatīvo ultrasonogrāfiju, datortomogrāfiju, kvantitatīvo datortomogrāfiju (QCT), perifēro QCT vai magnētisko rezonansi. QCT ir alternatīva metode KMB precizēšanai atsevišķās klīniskās situācijās.
Sijājošā diagnostika
Lasot vadlīnijas par taktiku pacientiem ar osteopēniju, ir skaidrs, ka eksperti nav vienisprātis par osteodensitometriju sijājošai diagnostikai sievietēm agrīnā menopauzē, jo nav pierādījumu, ka ieguvumi būtu izdevumu vērti. Piemēram, lai novērstu tikai vienu augšstilba kaula kakliņa vai muguras skriemeļa lūzumu piecu gadu laikā, būtu jāveic 750 DXA izmeklējumi sievietēm vecumā no 50 līdz 59 gadiem.
Tāpat nav vienprātības par farmakoloģiskās terapijas sākšanas slieksni, jo ārstējamo skaits (number needed to treat jeb NNT), kas osteoporozei ir 10—20 pacienti, osteopēnijas gadījumā pārsniedz 100. Kāda pētījuma autori aprēķinājuši, ka specifiska osteoporozes terapija trīs gadus būtu nepieciešama 270 sievietēm ar osteopēniju, lai viena no viņām varētu izvairīties no muguras skriemeļa lūzuma. Te lieti noder iepriekš aprakstītā FRAX skala, lai izvērtētu pacientus un precizētu tos, kuriem ir nozīme sākt specifisku terapiju, īpaši pievēršot uzmanību agrākiem lūzumiem anamnēzē.
Šobrīd arī Latvijā būtu jāatturas no plašas sijājošās diagnostikas un osteodensitometrija jāveic tikai atbilstoši jau iepriekš rakstā uzskaitītajām indikācijām.
Profilakse
Aptuveni 90 % augšstilba kaula kakliņa un visi distālā apakšdelma lūzumi ir sekas kritieniem, kas biežāk notiek mājās. Plānojot profilakses taktiku osteopēnijas vai osteoporozes pacientam, noteikti jāiekļauj kritienu novēršanas plāns. Klīniskajos pētījumos ir mainīgi dati par dažādu programmu efektivitāti vecākiem cilvēkiem, bet ir pierādījumi par samazinātu lūzumu risku vecākiem cilvēkiem, reizē izveidojot drošu vidi un koriģējot medikamentus, kas var veicināt kritienus.
- Svarīgi izveidot drošu apkārtējo vidi, novēršot bīstamos faktorus (slidena grīda, šķēršļi, nenostiprināti paklāji, nepietiekams apgaismojums, atbalsta rokturu trūkums u.c.), kā arī laikus pārbaudīt redzes asumu un pārskatīt medikamentus, kas var ietekmēt līdzsvara sajūtu, redzi un vērīgumu un veicināt kritienus.
- Liela loma ir regulārām fiziski aktīvām nodarbēm, fizikālajai terapijai un ārstnieciskajai vingrošanai atbilstīgi katra pacienta vajadzībām un iespējām. Lielāks muskuļu spēks pasargā no kritieniem un korelē ar drošāku gaitu, koordināciju un stabilas kaulu masas saglabāšanu.
- Gan alkohola lietošanai, gan smēķēšanai ir klīniskajos pētījumos pierādīta saistība ar lūzumu risku. Tāpēc jau pacientiem ar osteopēniju noteikti jāatmet smēķēšana, jāierobežo pārmērīga alkohola un kofeīnu saturošu dzērienu lietošana.
- Atsevišķos gadījumos augšstilba kaula kakliņa lūzumu profilaksei vecākiem cilvēkiem var piedāvāt gūžu locītavu apvidus aizsarglīdzekļus, tomēr neseni epidemioloģiskie pētījumi apšauba to efektivitāti.
- Klīniskie dati liecina, ka pietiekams olbaltumvielu līmenis uzturā uzlabo muskuļ-audu funkciju un samazina komplikāciju daudzumu un apjomu pēc lūzumiem (izgulējumi, smaga anēmija, elpceļu un urīnceļu infekcijas), saīsinot terapijas ilgumu stacionārā.
- 2016. gadā publicētajās Lielbritānijas Osteoporozes vadlīnijās (National Osteoporosis Guideline Group, NOGG) un 2019. gadā izdotajās ASV Endocrine Society vadlīnijās osteoporozes ārstēšanai sievietēm menopauzē norādīts, ka šobrīd nav pietiekamu pierādījumu kalcija vai D vitamīna monoterapijai osteoporozes lūzumu riska samazināšanā, tomēr cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma ieteicama kombinēta terapija ar kalciju (1200—1500 mg dienā) un D vitamīnu (800—1000 DV dienā), kas samazina lūzumu risku un saistīta ar zemāku mirstību.
Terapijas iespējas
Pacientiem ar osteopēniju pamata stratēģija ir savlaicīga izglītošana par to, kā sasniegt un saglabāt veselīgu kaulu minerālo masu, atkārtotas konsultācijas par sadzīves, vides un dzīvesveida riska faktoriem, kas varētu ietekmēt kaulu veselību.
Kā jau minēju, epidemioloģiskajos pētījumos ir pierādīts, ka osteoporotiski lūzumi biežāk notiek pacientiem ar KMB, kas atbilst osteopēnijai. Šādos gadījumos būtiska ir savlaicīga terapija.
Pasaulē, izvērtējot KMB mērījumus un atkārtotu osteoporotisku lūzumu risku, nepieciešamības gadījumā to var sākt sievietēm menopauzē un vīriešiem pēc 50 gadu vecuma, sekojot vadlīnijās noteiktajiem kritērijiem.
Specifiska terapija ar daļēji kompensētu maksu Latvijā diemžēl attiecas tikai uz pacientiem ar smagu osteoporozi (KMB pēc T skalas ≤ -2,5 SD un vismaz vienu osteoporotisku lūzumu). Samērā nesen atsevišķu medikamentu iegādi (rizedronātu un denozumabu) valsts 50 % apmērā apmaksā arī vīriešiem ar smagu osteoporozi.
Vairāki osteoporozes terapijā lietotie antiresorbtīvie preparāti ir ar pētījumos pierādītu efektivitāti lūzumu profilaksei gan sievietēm menopauzē, gan pacientiem ar sekundāru osteoporozi, kam KMB mērījumi atbilst osteopēnijai, tomēr šobrīd to izrak-stīšana zāļu kompensācijas sistēmas ietvaros nav iespējama nedz Latvijā, nedz daudzviet citur pasaulē. Sievietēm agrīnā menopauzē ar augstu lūzumu riska līmeni un mokošiem menopauzes klīniskajiem simptomiem, sadarbībā ar ginekologiem rūpīgi izvērtējot kontrindikācijas, varētu ieteikt hormonaizstājterapiju, izvēloties mazāko efektīvo devu.
Ja pacients ir zema lūzumu riska līmeņa grupā, tad pēc dzīvesveida un uztura maiņas atkārtotu osteodensitometriju samērīgi riska faktoriem varētu ieteikt pēc 2—5 gadiem.
Sekundāra osteoporoze
Ikdienas darbā nereti redzam, cik liela nozīme osteoporozes attīstībā ir sekundāriem iemesliem, piemēram, glikokortikoīdu lietošanai (prednizolons ≥ 5 mg dienā vai tā ekvivalents ≥ 3 mēnešus), hipertireozei (īpaši subklīniskai), primāram hiperparatireoīdismam, hroniskām slimībām ar malabsorbciju, ilgstošai imobilizācijai.
Tāpat vēlos kolēģiem atgādināt par ārkārtīgi būtisku faktoru, kas traucē kalcija uzsūkšanos no kuņģa—zarnu trakta: protonu sūkņu inhibitoru pārmērīga, klīniski nepamatota lietošana, nomācot maksimālajai kalcija absorbcijai nepieciešamo skābo vidi.
Biežākie sekundāras osteoporozes iemesli:
- endokrīnās slimības un traucējumi (neārstēts hipogonādisms vīriešiem un sievietēm dažādu iemeslu dēļ, hiperparatireoīdisms, hipertireoze, cukura diabēts, hiperprolaktinēmija, Kušinga sindroms, virsnieru mazspēja, akromegālija, augšanas hormona deficīts, poliglandulārie sindromi u.c.);
- reimatiskās un saistaudu slimības (reimatoīdais artrīts, sarkanā vilkēde, dermatomiozīts, ankilozējošais spondilīts u.c.);
- kuņģa—zarnu trakta slimības (celiakija, malabsorbcija, hroniskas iekaisīgas zarnu slimības, kuņģa rezekcija, bariatriskās operācijas anamnēzē, aknu ciroze, cistiskā fibroze, hemohromatoze u.c.);
- hematoloģiskās slimības (multiplā mieloma, mastocitoze, hemofilija, leikozes un limfomas);
- ģenētiskie faktori (osteogenesis imperfecta, Gošē slimība, Ēlersa—Danlo sindroms, Marfāna sindroms, hipofosfatāzija, glikogēna uzkrāšanās slimības, porfīrija u.c.);
- dažādi stāvokļi un slimības (D vitamīna nepietiekamība, ilgstoša imobilizācija, trausla miesasbūve, anorexia nervosa, HOPS, hroniska nieru slimība, orgānu transplantācija, amiloidoze, sarkoidoze, multiplā skleroze, parkinsonisms, epilepsija, muskuļu distrofijas, depresija, alkoholisms, HIV/AIDS u.c.);
- dažādi medikamenti (glikokortikoīdi, protonu sūkņu inhibitori, cilpas diurētiķi, tiazolidīndioni, levotiroksīna pārdozēšana, antikoagulanti, antikonvulsanti, barbiturāti, depo medroksiprogesterons, aromatāzes inhibitori, vēža ķīmijterapijas preparāti, ciklosporīns A, takrolims u.c.).
Noslēgumā
Pēdējos gados Latvijas ārsti ir atkārtoti izglītoti par osteoporozes diagnostiku un terapiju, mums ir kvalitatīvas klīniskās vadlīnijas latviešu valodā. Tās var lejupielādēt vietnē www.osteoporozesasociacija.lv.
Jāatceras, ka daudziem vīriešiem un sievietēm osteopēnija nav diagnoze, bet gan osteodensitometrijas mērījumu rezultāts. Bez norādēm par pārciestu zemas enerģijas lūzumu vai citiem būtiskiem riska faktoriem, kas varētu pasteidzināt kaulu masas zudumu, lielākajai daļai cilvēku ar KMB mērījumiem “osteopēnijas” kategorijā specifiska terapija nebūtu indicēta, bet obligāti ieteicama uztura un dzīvesveida maiņa: pietiekams kalcija un olbaltumvielu daudzums uzturā, optimāls D vitamīna līmenis, regulāra fiziska aktivitāte.
Tāpat ārstam papildus jāizvērtē sekundāras osteoporozes iespējamie faktori un jāpārskata lietoto medikamentu klāsts, kas ietekmē gan kaulu veselību, gan iespējamu kritienu risku. Atbildot uz jautājumu virsrakstā, var teikt, ka osteoporozes attīstību var gan aizkavēt, gan reizēm ar agrīnu plašāku stratēģiju arī novērst. Visiem pacientiem pēc pārciesta zemas enerģijas lūzuma veicama dziļāka rūpīga klīniska vērtēšana, lai samazinātu atkārtotu lūzumu risku.
Visu rakstā izmantoto literatūras avotu atsauces pieejamas pie autores
