Vasaras traumas. No rašanās mehānisma līdz ārstēšanas iespējām

Šīs, protams, nav traumas, kas saistītas tikai ar siltās sezonas iestāšanos, tomēr liela daļa no tām — noslīkšana, apdegumi, motociklu negadījumi — vistiešākā mērā ar to saistīti. Vislielākais mirušo skaits no ārējiem nāves cēloņiem bija vecumgrupā no 15 līdz 59 gadiem. No kopējā skaita 1413 bija vīrieši un 448 sievietes. [1]

Mugurkaula trauma

Atpūšoties gan pie atvērtām ūdenstilpēm, gan baseinos, iespējams gūt dažādas traumas — no vienkārša kritiena paslīdot līdz smagiem mugurkaula un muguras smadzeņu bojājumiem, slīkšanas draudiem. [2]

ASV Think first foundation dati 2004. gadā liecina, ka 10% no visiem spinālā kanāla bojājumiem saistīti tieši ar lēkšanu ūdenī. Faktori, kas palielina risku iegūt šādu traumu, apkopoti 1. tabulā.Lielākā daļa negadījumu, kas saistīti ar lēkšanu ūdenī uz galvas, skar tieši mugurkaula kakla daļu un var izraisīt kvadriplēģiju jeb paralīzi, kas skar visas četras ekstremitātes, retāk — paraplēģiju — abu kāju paralīzi. Šie negadījumi parasti rodas, peldoties nepazīstamās ūdenstilpēs un neizvērtējot to dziļumu. Lielākā daļa mugurkaula traumu rodas relatīvi seklos ūdeņos, kur dziļums nepārsniedz 1,5 m un nereti ir pat < 0,6 m. [2] 1997. gadā pētījumā par 341 pacientu, kam spināla trauma bija saistīta tieši ar lēkšanu ūdenī, tā dziļums vidēji bija nepilni 1,2 m. Tika noskaidrots arī tas, ka biežāk traumas gūst jauni vīrieši. 86% no pētījuma pacientiem bija vīrieši, kuru vecums traumas brīdī vidēji bija 24 gadi. [3] Nereti mugurkaula kanāla bojājums rodas, glābjot slīcēju, kas lecot guvis mugurkaula traumu. [2]

Mugurkaula imobilizācija

Agrīna un efektīva šo pacientu novērtēšana sākas jau nelaimes gadījuma vietā. Potenciāla mugurkaula kanāla bojājuma gadījumā galvenā uzmanība jāvelta neiroloģiskās funkcijas saglabāšanai, kuras bojājumi var rasties traumētā mugurkaula patoloģiska kustīguma dēļ. Tiek lēsts, ka 3—25% no mugurkaula kanāla bojājumiem rodas tieši pēc traumas momenta vai agrīnā palīdzības sniegšanas periodā. 20% no šiem ievainojumiem skar vairākus nesecīgus mugurkaulāja līmeņus, bojājuma riskam pakļaujot visu mugurkaulu. Transportējot nepieciešama imobilizācija visam mugurkaulam — līdz brīdim, kad iespējams izslēgt tā bojājumu. Pēdējos 30 gados situācija šajā jomā jūtami uzlabojusies. Ja 1970. gados ASV lielākā daļa (55%) pacientu, kas tika stacionēti pēc šādām traumām, bija ar izteiktu neiroloģisku deficītu, tad jau 1980. gados 60% pacientu stacionēja tikai ar daļējiem neiroloģiskiem traucējumiem. Par to jāpateicas efektīvas imobilizācijas sistēmas ieviešanai, kas mūsdienās ir neatņemama pirmsstacionāra posma sastāvdaļa. [5]

Klīniskie kritēji, kas liecina par nepieciešamību veikt mugurkaula imobilizāciju:

• sāpes vai jutīgums mugurā; sāpes kaklā ar traumu anamnēzē;
• smaga vairāku orgānu sistēmu trauma;
• smaga sejas vai galvas trauma;
• vājums vai nejutīgums kādā ekstremitātē pēc traumas;
• samaņas zudums pēc traumas;
• izmainītas apziņas gadījumā (alkohols, narkotikas, trauma), kad nav skaidru datu par traumu vai tās apstākļiem vai kad pacients atrodas vietā, kas liecina par iespējamu negadījumu. [5]

Visiem cietušajiem, kuriem, domājams, ir mugurkaulāja trauma:

• jāimobilizē kakls;
• cietušais (veļot vai pārceļot) jāpārvieto kā viens vesels;
• jātransportē uz garā mugurkaula imobilizācijas dēļa vai vakuuma matrača. [4]

Kakla imobilizācija ar cieto apkakli

Jānovērtē cietušā stāvoklis, vienlaikus fiksējot cietušā galvu ar rokām. Kad cietušajam nodrošināta elpceļu caurlaidība un elpošana, kaklu imobilizē ar cieto imobilizācijas apkali. Vēlami divi palīdzības sniedzēji.

1. Viens palīdzības sniedzējs tur cietušā galvu.

2. Otrs palīdzības sniedzējs izvēlas nepieciešamo cietās imobilizācijas apkakles izmēru. Izmēra izvēli nosaka imobilizācijas apkakles modelis, kakla garums un apkārtmērs. Imobilizācijas apkaklei izveido zoda balstu, ja attiecīgajam apkakles modelim tāds nav iestrādāts rūpnieciski.

3. Apkakles mugurējo daļu no sāniem pabīda zem kakla (1. attēls).

4. Cietušā zodu ieliek apkakles priekšējās daļas zoda balstā.

5. Nostiprina apkakles lentes (2. attēls). [4]

Stacionārā

Visi pacienti ar aizdomām par mugurkaula traumu tiek stacionēti pēc absolūtām indikācijām. Stacionārā rūpīgi izmeklē ar mērķi izslēgt vai apstiprināt bojājumu. Vispirms veic radioloģiskos attēldiagnostikas izmeklējumus, sāk ar rentgenogrammu. Precīzu datu iegūšanai par skriemeļu un muguras smadzeņu stāvokli veic datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu, pēc tam lemj par ārstēšanas taktiku. Protams, ne visas mugurkaula traumas prasa ķirurģisku iejaukšanos. Viena skriemeļa kompresijas lūzumu bez dislokācijas un neiroloģiskas simptomātikas var ārstēt konservatīvi ar nestreoīdajiem pretsāpju medikamentiem un gultas režīmu, tomēr nopietnākās situācijās, īpaši ar neiroloģisku simptomātiku un nestabilu lūzumu, ķirurģiska iejaukšanās būs neizbēgama.

Mīksto audu trauma

Sasitumi

Sasitumi ir vieni biežākajiem traumas veidiem ikdienā. To apmērs variē no neliela zemādas asinsizplūduma līdz plašām hematomām, kas iet cauri vairākiem audu slāņiem un reizēm jāārstē ķirurģiski.

Kā sasituma, tā locītavas sastiepuma gadījumā pirmajā palīdzībā jāievēro RICE princips.

• Rest (miera režīms) — nenoslogot un atkārtoti netraumēt bojāto zonu.
• Imobilisation (imobilizācija) — attiecas uz kustīgām zonām, locītavu rajoniem.
• Cold (lokāls aukstums) — aukstuma kompreses ledus maisiņa vai speciālu aukstuma gela maisiņu veidā 20—30 minūtes vairākas reizes dienā: atsāpinošs efekts, palīdz izveidoties asins receklim, mazinot asinsizplūduma apmērus un tūsku.
• Elevation (piepacelts stāvoklis) — attiecināms arī uz ekstremitāšu traumām — piepaceltā stāvoklī uzlabojas venozā attece un mazākā apmērā attīstās tūska pēc sasituma.

Šo paņēmienu izmantošanas ilgums atkarīgs no konkrētās situācijas: dažas stundas vai (smagāku sasitumu gadījumā) vairākas dienas. Vēl lietojami sistēmiski un/vai lokāli pretsāpju un pretiekaisuma medikamenti, kas mazina sāpes, diskomfortu, tūsku, lokāla iekaisuma risku. Populārākie sistēmiskie medikamenti ir bezrecepšu pretsāpju/pretiekaisuma medikamenti, piemēram, ibuprofēnusaturošie. No lokāli uzklājamiem medikamentiem (geliem, krēmiem, ziedēm) var izvēlēties dažādus preparātus: gan tādus, kas satur tikai pretsāpju/pretiekaisuma vielas, gan tādus, kur ir kombinācija ar tūsku mazinošām un hematomu šķīdinošām vielām. Reti, taču reizēm nepieciešama papildu invazīva manipulācija, piemēram, neuzsūkušās hematomas punkcija vai incīzija un drenāža vai sasituma zonas un hematomas ķirurģiska revīzija.

Brūces

Vasarā cilvēki nereti cieš ne tikai no zilumiem un knišļu kodumiem, bet arī nejauši iegūtām akūtām brūcēm. Pie tām pieskaitāmi nobrāzumi, grieztas, skalpētas, durtas, dragātas vai kostas brūces.

Tīras brūces apdares princips — iespējami drīz slēgt brūci, lai novērstu infekcijas pievienošanās risku, kontraktūras veidošanos un funkcijas zudumu.

Pirms brūces slēgšanas brūce maksimāli jānotīra, to mazgājot tekošā ūdenī un pat ar ziepēm. Nebūtu ieteicams brūcē liet kodīgus antiseptiķus. Ja brūcē ir sārņi, to rekomendē skalot ar dažādiem brūču skalošanas līdzekļiem, kas dezinficē un mehāniski iztīra brūci. Pirms brūces primāras slēgšanas jāevakuē viss (nedzīvie audi, hematoma, svešķermeņi utt.), kas varētu aizkavēt brūces sadzīšanu. Nobrāzuma gadījumā brūci mazgā, atsevišķos gadījumos pat ieteicams lietot suku. Ja brūci neiztīra pirmajās 24 stundās, daļiņas un pigments brūces zonā, visticamāk, atstās rētu.

Sasitumu radītās nepatīkamās sajūtas pirmajās 24 stundās remdēs lokāli pielikts aukstums, kas mazinās arī hematomas rašanās iespēju.

Arī grieztas brūces gadījumā svarīgi izvērtēt, vai nav nepieciešama papildu nekrektomija. Šī ir salīdzinoši bieža kļūda: primāri sašujot bojātus audus, šuves atrodas vietā, kas ir išēmiski audi un kam nav potenciāla sadzīt. Šādas brūces biežāk inficējas vai atstāj nepatīkamu rētu.

Brūces primārā apdare

Primāra brūces apdare veicama lokālā infiltrācijas anestēzijā, izmantojot 1% Sol. Lidocaini. Lidokaīna viegli antiseptiskās īpašības sevišķi noder, izmantojot to anestēzijai potenciāli inficētu brūču gadījumā. [13]

Skalpētu brūču gadījumā primāri vēlams slēgt tikai tās, kam saglabāta asinsrite (3. attēls). Dažkārt plašas skalpētas brūces gadījumā iespējams izmantot skalpētās daļas ādas retransplantācijas metodi: no kopumā nedzīvās skalpētās audu daļas noņem virspusējo ādas slāni un piešuj brūces gultnei, ar laiku āda pieaug.

Durtu brūču gadījumā jāņem vērā, ka brūces ārēja vizualizācija var nedot pilnu priekšskatu par bojājuma kopējo apjomu. Piemēram, kad plaukstā iedur ar nazi, var bojāt cīpslas un nervus, bet vizuāli nekas neliecina, ka tā nav parasta virspusēja brūce. Bojājumu iespējams izvērtēt tikai ar plaukstas funkciju un jutības pārbaudi.

Amputācija

Šajā gadījumā būtu jāzina pirmās palīdzības sniegšanas principi.

1. Traumas zona jāattīra no visiem acīm redzamiem svešķermeņiem.

2. Amputātu noskalo tīrā ūdenī.

3. Amputātu ietin tīrā audumā un ieliek hermētiskā polietilēna maisiņā.

4. Šo maisiņu ievieto ledus ūdenī. Amputātu nedrīkst likt tieši ledū.

5. Ja palīdzību nav iespējams saņemt ātrāk, pirkstu šādā stāvoklī var saglabāt ne ilgāk kā 12 stundas. [11]

Stingumkrampji (Tetanus)

Stingumkrampji ir akūta, toksīna mediēta slimība, ko izraisa baktērija Clostridium tetani. [6] Slimības ierosinātāja sporas atrodas augsnē un var tur saglabāties ilgstoši. Tiešā kontaktā ar augsni baktērijas nokļūst uz apkārtējiem priekšmetiem, apģērba un cilvēka ādas. Pat nenozīmīgi ādas ievainojumi un nobrāzumi var radīt inficēšanās risku. [1] Anaerobos apstākļos, piemēram, netīrās, nekrotiskās brūcēs, šī baktērija producē tetanospazmīnu, kas ir ļoti spēcīgs neirotoksīns, jo bloķē inhibējošos neirotransmiterus centrālajā nervu sistēmā, radot muskuļu stīvumu un spazmu.

Gadījumu letalitāte 10—80%. Aizsardzība pret šo infekciju iespējama tikai tad, ja ievada vakcīnu ar tetanus toksoīdu vai anti–tetāna antivielas (tetanus specifiskais imūnglobulīns). [6]

Nevakcinētām personām inficēšanās risks ir arī ķirurģiskas operācijas laikā (veicot operācijas kuņģa—zarnu traktā) un dzīvnieku koduma gadījumā. [1]

Klīniskā aina

Inkubācijas periods parasti ilgst 3—21 dienu (vidēji 7 dienas). Gadījumi, kad inkubācijas periods ir mazāks par 7 dienām, nereti tiek asociēti ar letālu iznākumu. [6] Klīniski stingumkrampjiem raksturīga muskuļu rigiditāte un sāpīgas muskuļu spazmas. Ģeneralizēta tetāna gadījumā, kas ir arī biežākais stingumkrapmju veids, stīvums un sāpes sākas košanas muskuļos, kaklā, plecos vai vēdera muskuļos. Slimības sākumā spazmu var izraisīt sensori stimuli, piemēram, pieskāriens, skaļš troksnis un spilgta gaisma. Slimībai progresējot, tiek skartas visas muskuļu grupas, radot ģeneralizētas lēkmjveida tetanospazmas. Nāve parasti iestājas elpošanas mazspējas dēļ, nespējot nodrošināt adekvātu ventilāciju. [6]

Diagnostika

Šī ir klīniska diagnoze, un nav specifisku testu, kas to apstiprinātu.

PVO piedāvātie kritēriji stingumkrampju apstiprināšanai prasa vismaz vienu no šīm pazīmēm (jābūt vismaz vienam no kritērijiem līdz ar informāciju par bijušu vai akūtu brūci):

• košanas muskuļu trizms (nespēja atvērt muti),
• Risus sardonicus (sejas muskuļu spazmas),
• sāpīgas muskuļu kontrakcijas. [6]

Ārstēšana

Ja iespējams, pacients jāizolē atsevišķā palātā, kur klusums un viegla pustumsa sargā no citiem muskuļu spazmas provocējošiem faktoriem. Jādod adekvātas šķidruma un barības vielas, jo tetāna spazmas gadījumā metaboliskās prasības ir augstas, prevalē katabolisms. Brūču gadījumā jāveic to revīzija un radikāla nekrožu evakuācija. [6] Izmanto:

• imūnterapiju — iespējami drīz intramuskulāri vai intravenozi ievada cilvēka imūnglobulīna, kā arī tetanus toksoīdu saturošu vakcīnu (vecumam piemērotā devā). Pacientiem, kam nav informācijas par iepriekšējo vakcīnu pret stingumkrampjiem, otra vakcīna jāievada 1—2 mēnešus pēc pirmās, bet trešā vakcīna 6—12 mēnešus vēlāk; [6]
• antibakteriālu terapiju — izvēles medikaments ir metronidazols un penicilīns G. Efektīvi ir arī tetraciklīni, makrolīdi, klindamicīns, cefalosporīni un hloramfenikols. [6]

Dzīvnieku kodumi

Suņu kodumi veido 85—90% no visiem dzīvnieku kodumiem cilvēkam. Tam seko kaķu kodumi 5—10% gadījumu, grauzēju un cilvēku kodumi (katrs 2—3% no gadījumu skaita). Biežāk vīriešiem un bērniem, kas jaunāki par 5 gadiem, kā arī mājās, kur pašiem ir suns. 60% suņu kodumu upuru sakož pašu vai paziņu suņi. Pusē gadījumu dzīvnieks ir uzbrucis neprovocēts. [8]

Galvenās komplikācijas, ko rada zīdītāju kodumi, parasti ir mīksto audu trauma, infekcijas pievienošanās un psiholoģisks stress. Ievainojuma veids ļoti atkarīgs no dzīvnieka sugas, kas to nodarījis, ievainojuma smaguma un anatomiskās lokalizācijas.

Suņa kodumi parasti rada audu saspiedumu, plēstas brūces un nobrāzumus, kas rodas no augstā spiediena (suņa žoklis kombinācijā ar plosīšanas procesu). Šīs brūces var izskatīties nelielas, tomēr mēdz būt penetrējošas un skart dziļākos audus līdz pat kaulam, locītavai un cīpslām. (4. attēls)

Arī infekcijas pievienošanās brūcē stipri atkarīga no dzīvnieka sugas, jo atšķiras orālā mikroflora. Infekciju izraisošie mikrorganismi parasti ir mutes mikroflorā sastopamie, tomēr nereti tā var būt arī upura ādas flora vai ārvides mikroorganismi.

Dzīvnieku kodumi jāuzskata par polimikrobiem, tomēr atsevišķi reti patogēni raksturīgi konkrētām dzīvnieku sugām. Biežākie sugām raksturīgie patogēni apkopoti 2. tabulā. Dziļā infekcija var komplicēties ar septiska artrīta attīstību, osteomielītu, tenosinovītu, kā arī compartment sindromu.

18% suņa kostu brūču inficējas, šādās brūcēs dominē Pasteurella sugas. Tā var radīt strauji progresējošu ādas un mīksto audu infekciju un ir rezistenta pret 1. paaudzes cefalosporīniem un klindamicīnu [8], tomēr ir izolēti arī vairāki citi aerobās un anaerobās floras pārstāvji, piemēram, S. aureus, Bacteroides tectum un Fusobacterium. [9]

Lēmums, vai terapijā pievienojamas antibakteriālas zāles, atkarīgs no ievainojuma dziļuma, smaguma un laika, cik pagājis kopš tā iegūšanas. Pacientiem, kam nav alerģijas pret penicilīna grupas antibiotiķiem, terapijā perorāli var dot amoksicilīnu kopā ar klavulānskābi vai intravenozi ievadīt ampicilīnu—sulbaktāmu. Cefaleksīns, eritromicīns un klindamicīns suņa koduma gadījumā būs neefektīvi, jo tie ir maziedarbīgi tieši pret Pasteurella multocida. Cefuroksīms, cefotaksīms un ceftriaksons ir efektīvi pret P. multocida, bet nespēs nosegt anaerobās mikrofloras spektru. [9]

Trakumsērga

Katru gadu Latvijā pēc kontakta ar slimiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem ar aizdomām par trakumsērgu tiek vakcinēti 2000—3000 cilvēku. Pēdējais apstiprinātais slimības gadījums cilvēkam Latvijā reģistrēts 2003. gadā (SPKC dati). [1]

Trakumsērga ir ļoti bīstama zoonotiska vīrusu infekcija. Visbiežākais pārneses veids ir ar slima dzīvnieka siekalām, tām caur ievainotu ādu (koduma vai skrāpējuma vietā), veselām vai ievainotām gļotādām nokļūstot cilvēka vai dzīvnieka organismā. [1; 7]

Klīniskā aina un ārstēšana

Agrīnie trakumsērgas simptomi cilvēkam nav specifiski un izpaužas līdzīgi gripai — ar drudzi, galvassāpēm un vispārēju vājumu, kas ilgst pāris dienu. Slimībai progresējot, parādās nervu darbības traucējumi: bezmiegs, murgi, nemiers, apjukums, uzbudinājums, halucinācijas, satraukums, pastiprināta siekalošanās, elpošanas traucējumi, apgrūtināta rīšana, bailes no pārtikas un ūdens, rīkles un balsenes krampju lēkmes, agresīva uzvedība, viegla vai daļēja paralīze. Koduma vietā var būt nepatīkamas sajūtas: dedzināšana, nieze, nejutīgums. Koduma vieta var kļūt sāpīga, retāk novēro tūsku un hiperēmiju ap brūci. Bez medicīniskas palīdzības nāve var iestāties sešu dienu laikā, parasti elpošanas mazspējas dēļ. [1; 7]

Trakumsērga pēc slimības simptomu parādīšanās nav ārstējama. Vienīgais efektīvais veids, kā pasargāt veselību un dzīvību, ir vakcinācija uzreiz pēc iespējamās inficēšanās. Vakcinēties var gan pirms (profilaktiskā vakcinācija), gan pēc kontakta ar slimu dzīvnieku vai dzīvnieku ar aizdomām par trakumsērgu (vakcinācija pēc kontakta). [1]

Rīcības algoritmu dzīvnieka koduma gadījumā skat. 3. tabulā.

Pēdas traumas

Potīšu pamežģījumi

Potīšu pamežģījums ir viena no visbiežākajām traumām apakšējā ekstremitātē. ASV no šādas traumas ik dienas cieš 25 000 cilvēku. Potītes rajona bojājumi veido ap 25% no visām sporta traumām. 21—53% gadījumu tās rodas, spēlējot basketbolu, 17—29% gadījumu futbola spēļu laikā. Šādas traumas bieži iegūst arī sadzīvē, neveiksmīgi sperot soli uz nelīdzenas virsmas vai kāpjot pa kāpnēm. Divās trešdaļās gadījumu pamežģījums ir viegls, 1. vai 2. pakāpes (skat. 4. tabulu).

Pēdas un pēdas locītavas uzbūves īpatnībām ir liela nozīme traumas rašanās mehānismā. Starp lielo lielakaulu (tibia) un mazo lielakaulu (fibula) atrodas tibiofibulārās saites jeb tibiofibulārā sindesmoze. To veido priekšējā, mugurējā, slīpā tibiofibulārā saite, interosālā saite un interosālā membrāna. Šīs sindesmozes bojājums parasti rodas, tibia rotējot uz iekšu brīdī, kad pēda ir pie zemes, vai pēdas spēcīgas ārējās rotācijas dēļ. Priekšējā saite tiek skarta 10—20% potīšu pamežģījumu; mugurējā saite (tāpat kā deltveida saite) visbiežāk tiek bojāta potītes lūzuma gadījumā.

Klīniski nozīmīgas ir ATFL (anterior talo–fibular ligament) jeb priekšējā veltņkaula—mazā lielakaula saite, kas aizsargā potīti no inversijas plantārās fleksijas laikā, un CFL (calcaneal–fibular ligament) jeb papēža—mazā lielakaula saite, kas nepieļauj pēdas inversiju dorsofleksijas laikā. CFL nodrošina pēdas un subtalārās locītavas stabilitāti inversijas un torsijas laikā. Potītes mežģījuma laikā šīs saites tiek bojātas visbiežāk.

Biežākais mehānisms, kad rodas potītes pamežģījums, ir plantāra pēdas fleksija un inversija [12], skrienot pa nelīdzenu virsmu vai iekāpjot bedrē. Šādā situācijā viss ķermeņa svars tiek novirzīts uz talofibulāro saiti, tā var tikt iestiepta, ieplēsta vai pilnībā pārrauta. [10]

Izmantojot priekšējās atvilktnes testu, iespējams pārliecināties par ATFL funkciju, bet ar inversijas stresa testu par CFL stāvokli (5. attēls). [12]

Ja aprūpe pēc akūtas potīšu traumas nav adekvāta, sekas var būt hroniska nestabilitāte. Pacientiem ar 1. un 2. pakāpes bojājumu diagnoze jānosaka agrīni, ārstēšanā jāizmanto RICE, jāizstrādā kustību apjoms un jālieto ortoze. Mežģījumi ar pilnu saišu plīsumu (3. pakāpe), visticamāk, būs jāārstē ķirurģiski. [12]

Ahileja cīpslas trauma

Ahileja cīpslas plīsumu visbiežāk konstatē vīriešiem 30—40 gadu vecumā. Traumas mehānisms parasti saistīts ar sporta aktivitātēm pacientiem, kas ikdienā ar sportu nenodarbojas. Visbiežāk šī cīpsla plīst 2—6 cm no tās piestiprināšanās vietas pie papēža (cīpslas šķiedru gaitas īpatnību un šīs vietas hipovaskularitātes dēļ).

Traumas mehānismam ir trīs galvenie veidi: spēcīgs atspēriens no līdzenas virsmas ar iztaisnotu celi, strauja pēdas dorsofleksija, piemēram, paslīdot uz kāpnēm, plantārfleksijā esošas pēdas dorsofleksija, krītot no augstuma un piezemējoties. Bez mehāniskas traumas momentiem Ahileja cīpslas plīsuma patoģenēzē nozīmīga ir cīpslas deģenerācijas teorija un citi ārēji faktori (sistēmiska vai lokāla glikokortikoīdu lietošana, nieru mazspēja, ateroskleroze, podagra, reimatoīdais artrīts u.c.).

Klīniskā aina

Pacients sūdzas par vājumu potītes rajonā un nereti par pēkšņām, sitienam līdzīgām sāpēm Ahileja cīpslas rajonā. Sāpes raksturīgas tieši traumas brīdī, bet, nonākot traumpunktā, tās izteikti mazinājušās. Apskates brīdī redzams vizuāls defekts plīsuma vietā, salīdzinot ar kontralaterālo pusi. Diagnozi apstiprina pozitīvs Tomsona tests ar iztrūkstošu pēdas plantārfleksiju ikru muskuļa sasiešanas brīdī.

Attēldiagnostika ir salīdzinoši maznozīmīga, izņemot gadījumus, kad rodas aizdomas par papēža kaula mugurējās daļas avulsijas lūzumu.

Vēsturiski viedoklis par to, vai akūtas traumas gadījumā izvēlēties konservatīvu vai ķirurģisku pieeju, dalījās. Aktuālākie literatūras avoti apliecina, ka, ķirurģiski ārstējot cīpslas plīsumu, iegūstami labāki rezultāti un mazāks atkārtotu plīsumu risks. [14]

Apakšējās ekstremitātes transporta imobilizācija

Apakšējās ekstremitātes novietojums:

• augšstilbs nedaudz atvirzīts (10° leņķī) un saliekts (10° leņķī),
• ceļa locītava nedaudz saliekta (30° leņķī),
• pēda atrodas zem 90° leņķa attiecībā pret apakšstilbu.

Ja traumas rezultātā apakšējā ekstremitāte ir deformēta vai atrodas piespiedu stāvoklī, tā jāimobilizē tādā pozā, kādā tā atrodas. [4]

Pēdas un pēdas locītavas traumas imobilizācija ar šinu

Imobilizācijai izmanto vienu šinu, kuras garumam jābūt no kājas pirkstu galiem līdz ceļa locītavai. To izliec L veidā un sāk saitēt no pēdas locītavas ar astoņveida pārsēju, tālāk ar spirālveida tinumiem šinu fiksē pie apakšstilba. [4]

Pirkstu traumas

Roku un kāju pirkstu traumas, kas ir gan lūzumi, gan mežģījumi vai vienkārši sasitumi, nereti rodas, nodarbojoties ar sporta veidiem, kur izmanto bumbu, piemēram, volejbolā un futbolā.

Visbiežāk iztaisnots pirksts ticis “ietriekts” bumbā. Šis traumas mehānisms asociējas gan ar šķembainiem falangu lūzumiem, gan pilnīgu mazo locītavu mežģījumu. Ja pirksts ir sāpīgs, deformēts vai strauji sāk pietūkt, jādodas uz traumpunktu, lai ar rentgena palīdzību diferencētu vienkāršu sasitumu no mežģījuma, kas noteikti jāreponē, vai lūzuma, kad, iespējams, būs vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās.

Batuta traumas

Mūsdienās populāra ir lēkāšana pa batutu. Mediķu domas par šīs aktivitātes drošību, protams, dalās, bet lielākoties ārsti tiecas brīdināt bērnus un viņu vecākus par drošības pasākumu ievērošanu, lai vasara neizvērstos par slimnīcas apmeklējumiem.

Traumas, lēkājot pa batutu, parasti rodas bērniem 5—15 gadu vecumā un saistītas tieši ar ortopēdisko profilu. 1996. gadā pētījumā ASV konstatēja, ka 63 870 ortopēdiskā profila traumu bērniem, kas jaunāki par 16 gadiem, saistītas ar batuta lietošanu. No tām 13 200 traumu skāra augšējo ekstremitāti, 11 075 apakšējo. Pētījuma ietvaros tika reģistrēti trīs nāves gadījumi, visi smagas galvas un kakla traumas dēļ. [15]

Retrospektīvā pētījumā Austrālijā 1999.—2008. gadā iekļauti dati par 383 bērniem (vidējais vecums traumas brīdī 6,5 gadi): 126 gadījumos trauma bija apakšdelma lūzumi, 84 suprakondilāri augšdelma kaula lūzumi, 17 elkoņa traumas u.c. Apakšējā ekstremitāte tika skarta 41 gadījumā, galva 31, kakls 24 gadījumos. 42,6% pacientu bija guvuši vismaz divas traumas. Smagākie gadījumi: četras inktrakraniālas hemorāģijas, 19 slēgtas galvas traumas, pieci mugurkaula lūzumi.

76,8% gadījumu traumas rašanās brīdī bērns lēkājis vienatnē, bet 8,4% gadījumu — ar kādu kopā. 257 no 383 pacientiem traumu guvuši, nokrītot no batuta uz zemes. 61,6% gadījumu traumas bija jāārstē ķirurģiski. [16]

Ar riteņbraukšanu saistītie negadījumi

Kopējo riteņbraukšanas negadījumu biežumu apkopot grūti, jo ne par visiem tiek ziņots. Veikti vairāki pētījumi, lai gūtu priekšstatu par visbiežākajām traumām, īpaši apzinot galvas traumas, lai aktualizētu nepieciešamību lietot ķiveri.

Tomēr, braucot ar velosipēdu, iespējams gūt ne tikai vieglākas vai smagākas galvas traumas, bet arī dažādus lūzumus. Diemžēl literatūra šajā jautājumā ir diezgan skopa. [17]

Nesenā pētījumā par profesionāliem riteņbraucējiem 90,5% negadījumu, kur gūti lūzumi, skāruši augšējo ekstremitāti [18] (6. attēls un 7. attēls).

Pētījumā Edinburgā (2010.—2011. gads) no 7000 lūzumiem 259 bija saistīti ar riteņbraukšanu (224 lūzumi augšējā ekstremitātē, 28 lūzumi apakšējā ekstremitātē, 7 mugurkaula vai iegurņa lūzumi). 64,5% gadījumu riteņbraukšanas negadījums radās kā satiksmes negadījums, bet 27,4% atpūšoties.[17]

Augšdelma traumas transporta imobilizācija

Imobilizācija iespējama gan ar šinas, gan trīsstūrveida lakatiņu palīdzību.

Šinas garumam jābūt no pirkstu pamatnēm līdz otrajai (veselajai) pleca locītavai. Saitēt sāk ar astoņveida pārsēju no plaukstas locītavas. Tālāk šinu piesaitē ar spirālveida tinumiem pie apakšdelma un augšdelma. Tad saiti virza slīpi pa ķermeņa mugurpusi uz veselo padusi, apkārt veselajam plecam, tad atkal uz mugurpusi atpakaļ uz slimo padusi un apkārt slimajam plecam. [4]

Kopsavilkums

• Visi pacienti ar aizdomām par mugurkaula traumu tiek stacionēti pēc absolūtām indikācijām. Stacionārā rūpīgi izmeklē ar mērķi izslēgt vai apstiprināt bojājumu.
• Sasitumu, locītavu sastiepumu gadījumā pirmajā palīdzībā jāievēro RICE princips (miera režīms, imobilizācija, lokāls aukstums, piepacelts stāvoklis).
• Agrīnie trakumsērgas simptomi cilvēkam nav specifiski un izpaužas līdzīgi gripai — ar drudzi, galvassāpēm un vispārēju vājumu, kas ilgst pāris dienu, bet, slimībai progresējot, parādās nervu darbības traucējumi: bezmiegs, murgi, nemiers, apjukums, uzbudinājums, halucinācijas, satraukums, pastiprināta siekalošanās, elpošanas traucējumi, apgrūtināta rīšana, bailes no pārtikas un ūdens, rīkles un balsenes krampju lēkmes, agresīva uzvedība, viegla vai daļēja paralīze.
• Durtu brūču gadījumā jāņem vērā, ka brūces ārēja vizualizācija var nedot pilnu priekšskatu par bojājuma kopējo apjomu.
• Ahileja cilpas plīsuma diagnozi apstiprina pozitīvs Tomsona tests ar iztrūkstošu pēdas plantārfleksiju ikru muskuļa saspiešanas brīdī.