Saskaņā ar likumu, ārsts drīkst veikt medicīnisku manipulāciju, kas saistīta ar iejaukšanos slimnieka ķermenī, saņemot iepriekšēju pacienta rakstveida piekrišanu. Vairākumā gadījumu tā arī notiek, tomēr situācijas mēdz būt tik dažādas.
Atslēgas punkti
- Ārstniecības likuma 41. pants par informētu piekrišanu: „Ārstam ir jāsaņem pacienta piekrišana ārstēšanai, tādēļ ārsta pienākums ir sniegt pacientam saprotamā veidā informāciju par slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā arī par citām ārstēšanas metodēm un prognozi. Ārsta pienākums ir izskaidrot un informēt pacientu par iespējamām slimības sekām un komplikācijām. Ārstam ir jāinformē pacients par izrakstīto zāļu līdzekļu vai ārstēšanas metožu iespējamo blakus iedarbību. Ārsts var nesniegt pacientam pilnīgu informāciju par slimības diagnozi un prognozi, ja uzskata, ka šī informācija var pasliktināt slimnieka veselības stāvokli.” (Par pacienta tiesībām uz informāciju atsauce ir arī Ārstniecības likuma 20.-23. pantā)
- Pacientam ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu. Ja pacients akceptējis ārstēšanas plānu, viņam ir pienākums ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus. (Ārstniecības likuma 23. pants) Konflikta gadījumā vērtētas tiek ne tikai informētās piekrišanas dokumenta juridiskās nianses, bet arī tas, vai pacients apzinās veicamo manipulāciju. Parakstīts dokuments automātiski nenozīmē informētu piekrišanu!
- Informēta piekrišana nozīmē – pacienta informēšana notikusi laikus!
- Pacientam ir tiesības uz objektīvu informāciju. Arī tad, ja vairākumā gadījumu konkrētā medicīniskā manipulācija nav saistīta ar sarežģījumiem, nedrīkst pārspīlēt ar pārāk iedvesmojošām prognozēm. No otras puses – informācijai nevajadzētu būt pārspīlēti draudošai.
- Pacienta parakstīts piekrišanas dokuments neatbrīvo no atbildības par ārstēšanas laikā pieļautajām kļūdām vai neuzmanības!
Skats no malas - jurista viedoklis
Kas ir informēta piekrišana? Vai pietiek ar standartizētu dokumentu, ko pacientam atliek tik parakstīt? Vai pietiek ar ārsta ierakstu slimības vēsturē: Es pacientam to darīju zināmu? Viss nav tik vienkārši. Skaidro zvērināts advokāts AGRIS BITĀNS.
Parakstīt ne vienmēr nozīmē piekrist
Svarīgākais nav tas, kādu dokumentu pacientam iedod parakstīt. Svarīgi, lai pacients saprastu, ko un kāpēc viņš dara. Cilvēks kādai medicīniskai manipulācijai var piekrist vai nepiekrist tikai tad, ja ārsts viņam saprotamā veidā izskaidrojis, kas ar viņu tiks darīts, iepazīstinājis ar visiem iespējamiem riskiem, kā arī informējis par alternatīvām ārstēšanas metodēm. Tiesa, sarežģītu medicīnisku problēmu un tās risinājumu nav vienkārši saprotamā veidā izklāstīt medicīniski neizglītotam pacientam. Bieži pacients apgalvo, ka viņam viss skaidrs, kaut patiesībā no ārsta teiktā sapratis ļoti maz. Tāpēc ne vienmēr parakstīts papīrs automātiski nozīmē arī piekrišanu. Veicot medicīnisku manipulāciju, mediķiem jāņem vērā arī pacienta vēlmes, kuras viņš izteicis pirms manipulācijas veikšanas. Piemēram, par asins pārliešanu.
Tāpat nedrīkst būt tā, ka pacientam ļoti nopietns lēmums, piemēram, attiecībā uz plānveida operāciju, jāpieņem dažās stundās. Viņam ir tiesības konsultēties ar citiem speciālistiem, pārliecināties, vai diagnoze noteikta pareizi, un pieņemt lēmumu tikai tad, kad vairāki ārsti kā optimālo risinājumu ieteikuši vienu un to pašu metodi. Mediķiem šāda pacienta apkārt staigāšana pirmajā brīdī iespējams šķiet kaitinoša, tomēr, kas var būt labāks par pacientu, kurš ārstam uzticas un ir pārliecināts par to, ko dara. Šādā gadījumā arī tad, ja kaut kas neizdodas, kā cerēts, nebūs pamata pārmetumiem ārstam, ka manipulāciju viņš ir uzspiedis. Tā būs bijusi pacienta brīva izvēle.
Informēšana par risku
Protams, nekur nav paredzēts, ka informācija par risku jāpasniedz kopā ar statistikas datiem, taču pacientam jāsaņem objektīva informācija. Tas nozīmē, ka viņam jāzina arī par negatīva rezultāta iespējamību. Arī tad, ja vairākumā gadījumu konkrētai medicīniskai manipulācijai neseko smagi sarežģījumi, nedrīkst pārspīlēt ar pārāk iedvesmojošām prognozēm. Nereti šādi stāsti ir netiešs pamudinājums piekrist izvēlei, kas ne vienmēr ir labākā, raugoties no pacienta interesēm. Tāpat ārsta teiktajam nevajadzētu būt pārspīlēti draudošam. Ārsts nav tikai cilvēks, kurš ārstē slimību, bet arī persona, kurai jābūt labam psihologam. Nereti daudz kas atkarīgs arī no formas un balss toņa, kā ārsts pasniedz informāciju.
Saskaņā ar likumu mediķim ir tiesības neteikt diagnozi tad, ja tā var kaitēt pacientam. Tomēr par šādu neinformēšanu var būt runa tikai izņēmuma gadījumos. Var jau teikt - tiklīdz pacients uzzinās, ka viņam ir onkoloģiskas problēmas, izdarīs pašnāvību vai arī dabūs infarktu! Taču cik reāli ir pacientu ārstēt, neinformējot viņu par diagnozi?
Ja pacients nav lemtspējīgs
Ja pacients konkrētajā brīdī nav lemtspējīgs, mediķiem, domājot par viņa problēmas risinājumu, jāsasauc konsilijs un jāpieņem lēmums, kas maksimāli atbilstu veselīgi domājoša pacienta interesēm. Taču lielākā problēma ir tā, ka ārstiem bieži šķiet vieglāk kaut ko izgriezt, nekā izšķirties par ārstēšanu, kas prasa ilgāku laiku. Tiesa, ir arī pacienti, kuri labprātāk piekrīt ātrākam, kaut arī riskantākam problēmas risinājumam. Taču tas nedod tiesības aizmirst par tiem, kuri ir ar mieru daudzko paciest, lai tikai nebūtu jāveic operācija. Te nav runa par izņēmuma gadījumiem, kad pacienta dzīvība ir briesmās un nav cita risinājuma, kā vien veikt operāciju vai izdarīt citu nopietnu, ar daudz riskiem saistītu medicīnisku manipulāciju. Taču arī tad jāsasauc konsilijs un maksimāli jārēķinās ar pacienta interesēm.
Pirms kāda laika tika ierosināta lieta pret ārstniecības personām, kuras bez konsultēšanās ar vecākiem, amputējušas bērnam pirkstus - šādu gadījumu nav daudz, tomēr Latvijas pieredze vēsta, ka visbiežāk sūdzības par pacientu neinformēšanu parādās tad, ja medicīniskās manipulācijas beigušās negatīvi. Ja viss beidzies labi, cilvēki parasti nepārdzīvo, ka viņi par kaut ko nav informēti. Tomēr ne vienmēr veiksmīgs rezultāts automātiski juridiski paglābj no pārkāpuma pacientu informēšanas jomā.
Neatbildētie jautājumi
Dažreiz pacientiem šķiet - ja reiz ārsts ko liek, tad viņam nav tiesību atteikties. Šis priekšstats saglabājies vēl no padomju laikiem. Protams, vienā dienā nevar mainīt attieksmi. Lai arī sabiedrībā vērojama tendence iet informētības virzienā, tomēr mūsu likumdošanas aktos šajā ziņā vēl daudz nepilnību. Kaut vai Pacientu tiesību likumprojekts, kas jau daudzus gadus bezcerīgi iestrēdzis Saeimā. Tāpat joprojām nav atrunāta precīza manipulācijas piekrišanas līguma slēgšanas procedūra. Ne Ārstniecības likumā, ne Ministru kabineta noteikumos nav definēts, kā un kurā brīdī jānotiek piekrišanai. Līdz ar to ārsts var minēto dokumentu iedot parakstīt tiklab trīs dienas, kā arī piecas minūtes pirms operācijas.
Latvijā joprojām neatrisināts ir arī jautājums par nepilngadīgo informēto piekrišanu. Jaunieši līdz 18 gadu vecumam ir bērni, un lēmumi, kas attiecas uz piekrišanu medicīniskām manipulācijām, viņu vietā jāpieņem vecākiem. Savukārt kriminālatbildība par noteiktiem pārkāpumiem stājas spēkā jau no 14 gadu vecuma. Absurdi. Ar ko 17 gadus un 10 mēnešus veca meitene atšķiras no astoņpadsmitgadīgas? Citu valstu tiesās ir gadījumi, ka bērni pēc 18 gadu sasniegšanas iesūdz tiesā vecākus par to, ka viņi nav ievērojuši bērna tiesības un intereses. Piemēram, liekot 16 gadus vecai meitenei taisīt abortu. Latvijā šādu gadījumu vēl nav bijis, taču domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Ārstam šādā situācijā tomēr būtu jārīkojas, ņemot vērā nepilngadīgās personas intereses. Izšķirošajam kritērijam jābūt bērna turpmākajai veselībai.
Kad papīrs tomēr neglābj
Ārstu un pacientu sarunas ierakstīšana vai operāciju gaitas filmēšana sevi attaisno gadījumos, ja manipulācijas saistītas ar nopietnu iejaukšanos pacienta ķermenī. Piemēram, ārzemēs šāda prakse ir plastiskajā ķirurģijā. Tomēr pacienta informētā piekrišana neatbrīvo ārstu no atbildības par ārstēšanas laikā pieļautajām kļūdām vai neuzmanību. Atteikt operāciju, ja pacients neparaksta šādu dokumentu, nozīmē - nesniegt medicīnisku palīdzību. Pacientam kā klientam jebkurā gadījumā ir tiesības minētajā līgumā izdarīt zināmus grozījumus. Kā zināms, no patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa Eiropas Savienības Padomes direktīvu kontekstā ārsta atbildības ierobežojums nav spēkā gadījumos, kad tas saistīts ar personas miesas bojājumu un nāvi.
Skats no prakses - ārstu viedoklis
Kā rīkoties situācijās, kurām nevar uzrakstīt precīzu scenāriju un kas ir daudz niansētākas nekā likuma rāmji - par to pieredzē dalās trīs mediķi.
Tiesības bez pienākumiem
EGILS STRAUSS, Mugurkaula ķirurģijas centra virsārsts, dodas arī Katastrofu medicīnas centra izsaukumos
Cik personīgi nācies saskarties ar situāciju, kad konflikti tiek risināti ar tiesas starpniecību, viss beigu beigās izvēršas par advokātu vārdu spēlēm. Piemēram, „jūs informējāt par iespējamo nāvi, bet neinformējāt par to, ka pacients var kļūt paralizēts..." Lai arī pastāv teiciens, ka mīlestībā un medicīnā viss ir iespējams, tomēr pilnībā visu šajā sfērā nekad neviens nav varējis un nevarēs paredzēt. Līdz ar to vienīgais, ko iesaku pacientam: izvēlieties speciālistu, kuram uzticaties. Turklāt es pacientu vietā vairāk pievērstu uzmanību nevis mediķa personībai vai implantiem, bet gan tam, cik liela pieredze ir konkrētajam ārstam attiecīgā implanta ielikšanā. Latvijā nepārtraukti tiek ievesti jauni tehniskie palīglīdzekļi, taču operācijas metodika nereti paliek tā pati vecā.
Plānveida pacientus par visām gaidāmajām medicīniskajām manipulācijām vispirms informējam, kārtīgi izrunājoties, iepazīstinot ar attiecīgajiem uzskates līdzekļiem un pēc tam dodot parakstīt standartizētu informētās piekrišanas dokumentu. Ja pacientam ir kaut kas neskaidrs vai arī viņš vēlas uzzināt ko vairāk, runājam, kamēr jautājumu vairs nav. Taču medicīna ir ļoti specifiska disciplīna, un dažreiz arī pēc ilgas sarunas nerodas pārliecība, ka pacients teikto patiesi sapratis. Lai arī viņš apgalvo pretējo. Šādos gadījumos reizēm vieglāk paaicināt pacienta bērnus vai citus tuviniekus un slimnieka klātbūtnē visu izskaidrot vēlreiz. Savukārt, ja pacients ir nepilngadīgs vai garīgi slims, runājam viņa vecāku vai aizbildņu klātbūtnē. Ja aizbildnis manipulācijai nepiekrīt, man nav tiesību palīdzēt.
Vienmēr runājam arī par alternatīvajām metodēm, anestēzijas veidiem, kā arī par riskiem, kas saistīti ar konkrēto medicīnisko manipulāciju. Mugurkaula lūzuma gadījumā pacients var izvēlēties operāciju un pēc dažām dienām staigāt, vai arī diezgan ilgu laiku atrasties gultas režīmā, nodarboties ar ārstniecisko fizkultūru un respektēt pārējos konservatīvās ārstēšanas metodes noteikumus. Un var gadīties arī tā, ka pēc dažiem mēnešiem ar tādu pašu operāciju vairs neizdodas muguru sakārtot. Iespējams, ka būs nepieciešamas vairākas operācijas. Tad rodas diskusijas. Pacientam lēmums jāpieņem pašam. Mans pienākums - sniegt maksimāli objektīvu informāciju. Domāju, ka neko slēpt nevajadzētu arī no onkoloģiskajiem pacientiem. Ir gadījumi, ka medicīnisku apsvērumu dēļ šādiem cilvēkiem operāciju nākas atteikt. Tad parasti arī paskaidrojam, kāpēc. Pacientam, protams, ir visas tiesības iet pie ārsta, kurš domā citādāk.
Uz viltīgiem pacienta jautājumiem, kā es darītu viņa vietā, neatbildu. Tāpat nevienu ar varu nespiežu veikt operāciju. Ir arī pacienti, kuri gatavi visu parakstīt, to nemaz neizlasot. Šādos gadījumos gan vienmēr silti iesaku iepazīties ar to, zem kā viņi parakstās.
Ja līdz operācijai jāgaida vairāki gadi, veselības pārbaudes nereti nākas veikt vēlreiz, un daži pacienti tad ir sašutuši. Tāpat kā daudzi par teju vai personisku apvainojumu uzskata to, ka no viņiem tiek prasīts savest kārtībā mutes dobumu. Pieredze vēsta, ka visbiežāk sarežģījumus operāciju laikā, kā arī pēcoperācijas periodā izraisa iepriekšējie saslimšanas gadījumi, par kuriem daudzi pirms operācijas nav pat pieminējuši. Tas, ka nepieciešamā medicīniskā manipulācija saistīta ar nelielu griezienu, vēl nenozīmē, ka tā nav nopietna. Pēc Zviedrijas mugurkaula klīniku reģistra datiem, līdz 41% gadījumu mugurkaula ķirurģija norit ar sarežģījumiem. Problemātisko pacientu grupā ir arī tie, kuri, nevarot sagaidīt rindu, aizsteigušies uz kādu citu klīniku un pie mums atnāk jau ar citu mediķu kļūdām.
Vai risinājums varētu būtu operācijas video ieraksts? Es, ņemot vērā visu iepriekš minēto, nepiekristu būt par ekspertu un izdarīt secinājumus par norisēm, kurās neesmu piedalījies. Medicīna ir māksla un reizē filozofija. Tikai tādā veidā var kaut ko panākt. Tas, kā pacients jutīsies pēc operācijas, lielā mērā atkarīgs no viņa paša: cik vesels viņš vēlas būt, kā ievēro ārsta sniegtās rekomendācijas. Ļoti bieži veselības traucējumi jau ir tik nopietni, ka tos pilnībā novērst vairs nav iespējams, var tikai nevēlamos procesus apstādināt. Bet par to nereti tiek aizmirsts... Kamēr pacients neapzināsies, ka savas vainas viņš sapelna pats un cilvēki, kuri cenšas palīdzēt, nevēl viņam sliktu, tikmēr mēs tā arī dzīvosim.
Nepilngadīga pacienta informēšanas specifika
ĢIRTS SALMIŅŠ, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs
Ir zināma atšķirība starp plānveida pacientu informēšanu un to, kā šie jautājumi tiek risināti traumu gadījumā. Traumu neviens neplāno. Šajos gadījumos, lai arī cik nosvērti bērna vecāki būtu, satraukums manāms vienmēr. Informējot par notikušo, kā arī nepieciešamo ārstēšanu, dažkārt rodas iespaids, ka vecāki pilnībā visu informāciju uztvert nespēj. Nākamajā dienā pēc operācijas nereti nākas dzirdēt: „Dakter, vai jūs manam bērnam kaulā ielikāt stieni?" vai arī: "Dakter, ko jūs viņam izdarījāt?" Tāpēc ar traumu pacientiem vienmēr cenšos pārrunāt ārstēšanas plānu arī pēc operācijas.
Protams, vecākus ne vienmēr izdodas informēt pietiekami. Kā piemēru varu minēt gadījumus, kad pacientu ambulatori konsultējis cits kolēģis. Ārsts uzstādījis indikācijas operācijai un nosūtījis pacientu uz stacionāru. Ievietojot bērnu stacionārā, vecāki paraksta nepieciešamo piekrišanas formu un aizbrauc. Kad pēc operācijām eju apraudzīt bērnus, neviena no vecākiem vairs nav klāt. Ļoti bieži vecākus nesatieku arī izrakstīšanās dienā... Bieži tā visa pamatā ir sociālas problēmas: jāpaspēj uz pēdējo autobusu, mājās mazs bērns, saimniecība utt. Nereti gadās, ka bērns ieradies Rīgā uz sporta sacensībām vai ekskursijā. Līdz ar to vecāku informēšana par nelaimes gadījumu un nepieciešamo ārstēšanu notiek telefoniski. Protams, šādā situācijā paliek daudz neuzdotu un neatbildētu jautājumu. Laikā, kad ārsti strādā ar pārslodzi, informācijas apmaiņā ar vecākiem var gadīties brāķis.
Vislielākās grūtības bērnu ķirurgam līdz šim sagādājusi pacientu izmeklēšanas plāna sastādīšana. Pirmā problemātiskā grupa - multidisciplināri pacienti (bērnu cerebrālā trieka, mielomeningocele, osteogenesis imperfecta). Otrajā grupā iedalītu sindromus, kuros ietilpst ortopēdiskas patoloģijas un retas iedzimtas anomālijas. Piemēram, radiāla greizrocība. Ja šī patoloģija ir sastopama vienam no 25 000 bērniem, tad teorētiski gadā nāk klāt viens jauns pacients. Šādā situācijā informēt vecākus par visu ārstēšanas plānu ir neiespējami.
Par sarežģījumu iespējamību vecāki jāinformē, taču - cik daudz, to gan precīzi pateikt nevaru. Piekrišanas dokumentā noteikti nepieciešams atspoguļot anestēzijas un vispārējās ķirurģijas sarežģījumus (piemēram, brūču infekciju), taču šaubos, vai vajadzētu vecākiem likt parakstīties zem iespējamā letalitātes procenta (izņēmums varētu būt jaundzimušo ķirurģija, neiroķirurģija un kardioķirurģija). Stāstot par sarežģījumiem, cenšos izskaidrot, ka ārsti parasti no tiem iespēju robežās cenšas izvairīties. Savukārt, ja radies kāds sarežģījums, pacienta vecākus vienmēr informējam par izmaiņām ārstēšanā. Līdz šim nav nācies nožēlot, ka esmu izskaidrojis ko plašāk. Taču jāņem vērā, ka daudzi vecāki visu, kas notiek ar viņu bērnu, uztver kā katastrofu pārākajā pakāpē, tāpēc viņu reakcija pēc iespējamo sarežģījumu uzskaitīšanas var būt neprognozējama. Pēc operācijām ne reizi vien nācies dzirdēt: „Nu gan, dakter, jūs mūs sabaidījāt, bet izrādījās, ka viss ir tik vienkārši..."
Praksē izmantoju tikai uz zināmiem pierādījumiem balstītas ārstēšanas metodes, kuras laika gaitā sevi attaisnojušas. Vienmēr tiek ņemts vērā arī materiāli tehniskais nodrošinājums. Tehniskas nianses vecākiem parasti gan neizklāstu. Nereti pacientu vecāki interesējas, vai nevar konkrētu lūzumu izārstēt bez operācijas. Gadījumos, kad pastāv reāla alternatīva, izstāstu abus iespējamos ārstēšanas plānus. Par ārstēšanas metodēm, kuras nav pieejamas klīnikā, informēju reti, pārsvarā gadījumos, kad vecāki par to speciāli jautā. Runājot par alternatīvajām ārstēšanas metodēm, noteikti atsevišķi jāizdala patoloģijas, kuru aprūpe iespējama citā klīnikā. Piemēram, perifēro nervu bojājumu gadījumā cenšos aktīvi iesaistīt kolēģus no Plaukstas un rekonstruktīvās ķirurģijas centra. Ja pacientam ar onkoloģisku slimību iespējama orgānu saglabājoša operācija, izmantojot endoprotēzi, viņš tiek rekomendēts pie pieaugušo ortopēda.
Ir arī gadījumi, kad vecāki ārstēšanai gan piekrīt, taču viņu sapratne jāgaida vēl ilgi. Piemēram, bērnam ir iedzimtas greizas pēdas. Pēc sarunas ar vecākiem esmu gatavs uzsākt etapveida korekciju ģipša pārsējos. Taču vecākus neapmierina ārstēšanas plāns: ģipša apsēji ir smagi, bērnam tajos - grūti, vecāki nevar mazo nomazgāt, bērns pēc ģipšu uzlikšanas ir nemierīgs, reizi nedēļā jāpārģipsē utt. Taču diemžēl nav alternatīvas ārstēšanas metodes, kura dotu līdzvērtīgu rezultātu.
Neviens nepazīst bērnu labāk par viņa vecākiem. Ierodoties uz konsultāciju, sarunas ar vecākiem tikai atsevišķos gadījumos norit bez bērnu klātbūtnes. Tas, cik kritiski viņš spēj sarunu izvērtēt, ir ļoti individuāli. Bērna sagatavošana gaidāmajai ārstēšanai lielā mērā balstās uz vecāku pleciem. Vienīgā, ko bērnam varu sniegt, ir uzticības sajūta.
Manuprāt, runāt vajag ar ikvienu pacientu jebkurā vecumā. Atšķiras tikai stāstījuma veids un intonācija. Aptuveni no 16 gadu vecuma ar pacientu varu runāt tāpat, kā ar viņa vecākiem. Pacients var piekrist vai nepiekrist operatīvai ārstēšanai, taču operācijas metodi tomēr vajadzētu noteikt mediķim. Jo vairākumā gadījumu tās piemērotākās metodes tomēr izrādās drošākās un prognozējamākās.
Par formalitātēm un būtisko
GINTS TREIJS, reproduktīvās veselības centra Embrions vadītājs
Diskutablais jautājums - cik lielā apjomā pacientam vajadzētu visu zināt. Manuprāt, tomēr svarīgi neradīt nelabvēlīgu gaisotni un pacientu pārāk nenobaidīt ar iespējamām komplikācijām. Gatavojot pacientu plānveida operācijai ar zemu risku, pacientam par iespējamiem ļoti smagiem sarežģījumiem vajadzētu pieminēt ļoti maigi. Mana pieredze rāda, ka komplikācijas radušās tieši ar tiem pacientiem, ar kuriem pirms operācijas esmu daudz runājis par sarežģījumiem. Kopš šīm reizēm pacientus cenšos informēt, viņus nenobaidot. To, ka pārāk daudz zināšanu nereti darbojas kā psiholoģiska barjera, apliecina arī fakts, ka vislielākās ķibeles nereti gadās, strādājot tieši ar medicīnas darbiniekiem.
Joprojām esmu pārliecināts, ka pacienta dzīves kvalitāti var ievērojami pasliktināt smagas diagnozes paziņošana. Savā ziņā tā tomēr ir cerības atņemšana. Protams, cilvēki ir dažādi, tāpēc ārstam savi pacienti jājūt. Ar vienu jārunā konkrētāk, ar citu - aizplīvurotāk.
Domāju, ka jābūt kaut kādam balansam starp cilvēkam pateikto labo un slikto ziņu. Ārpusķermeņa apaugļošanas gadījumā risks, par ko runājam visvairāk, ir - olnīcu hiperstimulācijas sindroms. Taču šīs sarunas nenotiek neilgi pirms ārpusķermeņa apaugļošanas, bet krietni agrāk. Sarunai par komplikācijām, kuras piemeklē vienu no 1000 sievietēm, pieskaramies tikai garāmejot. Protams, jāinformē par iespējamām jaundzimušā pataloģijām, taču tas jādara, neatņemot cilvēkam cerību. Svarīgākais, lai pacients, sastopoties ar minētajām problēmām, zinātu, kā rīkoties.
Jebkurā gadījumā būtiskākais, lai starp ārstu un pacientu izveidotos labs kontakts, bet izvēlētā ārstēšanas metode nestu pozitīvu rezultātu. Gudrs ārsts prot ar pacientu runāt tā, ka viņš izvēlas perspektīvāko un piemērotāko ārstēšanās metodi. Tā, protams, ir māksla.
Jebkuru tekstu, arī informētās piekrišanas dokumentu, var interpretēt ļoti dažādi. Tāpēc jau arī katrā valstī ir likumdošana un pārsūdzēšanas iespējas. Taču tā vienmēr paliks tikai formālā puse, kura svarīga aizstāvoties un risinot konfliktus. Daudz būtiskāk tomēr ir izdarīt visu iespējamo, lai nerastos augsne šādiem konfliktiem. Jo pacienta liktenī jebkurā gadījumā lielāka loma būs ārsta profesionalitātei un godaprātam, nevis tam, kas būs ierakstīts papīros.
Foto: Inese Austruma
