Laipni lūgti – bārddziņa kabinetā!

Ja šādus amatniekus - ķirurgus-bārddziņus - viegli iedomāties tumšo viduslaiku pilsētu ielās piedāvājam savus pakalpojumus, daudz grūtāk iztēloties viņu darbību ne tik tālā pagātnē. Taču 19. gadsimta vidus izkārtne pie kāda Dienvidvācijas bārddziņa durvīm piedāvā iespaidīgu pakalpojumu klāstu: skūšanu, asins nolaišanu, varžacu un ieaugušu nagu operācijas, ragu likšanu, matu griešanu, zarnu skalošanu, zobu raušanu. Rīgā bārddziņiem nodarboties ar ķirurģisku pakalpojumu sniegšanu ar likumu tika aizliegts 1901. gadā. Varam tikai minēt, kad likumu īstenoja dzīvē.

Bārddziņu un pirtnieku ķīviņi

Viduslaiku pirtīs ar matu apgriešanu un bārdu dzīšanu nodarbojās pirtnieki paši vai viņu nolīgti speciālisti - tādi kā profesionāli frizieri. No visiem piedāvātajiem pakalpojumiem matu griešana bija visienesīgākā, tāpēc daudzi pirtnieki par reklāmas zīmi pie iestādes durvīm izlika tieši skūšanai paredzēto bļodu. Uzturēt pirti varēja tikai tāds meistars, kuram bija pietiekams skaits asistentu. Kaut arī asistenti nebija licencēti, parasti tie bija pietiekami augstu kvalificēti, lai lielāko daļu darba spētu veikt patstāvīgi.

Kopš tika izgudrotas putojošas ziepes, nebija nepieciešams kurināt pirti, lai varētu veikt patīkamu skūšanu. Līdz ar to viduslaiku beigās bārddziņi, kurus algoja pirtnieki, nonāca pie loģiska secinājuma - tikpat labi viņi var strādāt klientu mājās vai savos bārddziņu salonos un pelnīt vairāk! Turklāt bārdas dzīšana un matu griešana tolaik vēl nepieprasīja dārgu licenci, kāda bija nepieciešama pirtniekiem.

Aizvien vairāk pirtnieku algotie matu griezēji pameta darbu pirtīs un atklāja jauno bārddziņa amatu. Tas, protams, noveda pie domstarpībām un rīvēšanās starp šīm abām grupām. Laikā, kad bārddziņi vēl nebija izcīnījuši sev monopoltiesības bārdas dzīšanā, viņi jau veiksmīgi izkonkurēja pirtniekus asins nolaišanas procedūrās.

Bārddziņi prezentēja sevi arī kā brūču ārstus - brīvo profesiju, kura pagaidām vēl neatradās ģildes kontrolē. Īpašs dekrēts, kas atļāva ar lauztu roku un kāju dziedēšanu nodarboties kurpniekiem, kalējiem un ratniekiem, bija spēkā jau no 1431. gada.

Pamazām pirtnieki un bārddziņi ar regulāriem un skaļiem ķīviņiem un pat tiesu darbiem tomēr katrs devās savā virzienā. Ja pirtnieku skaits bija nemainīgs vai pat saruka, tad bārddziņi kļuva par spēku, ar kuru vajadzēja rēķināties pat varas iestādēm.

Ņemiet vērā, ja nebūtu bārddziņu, kas universitātes izglītību ieguvušo ārstu skaitu pārsniedza apmēram divdesmit reizes, nekāda medicīniskā palīdzība nebūtu pieejama lielākajai sabiedrības daļai! Vietās, kur bārddziņi izcīnīja ekskluzīvas tiesības nolaist asinis, kā arī griezt matus un dzīt bārdas - abas šīs peļņu nesošās nodarbes - pavēra ceļu uz tālāku ķirurģisku procedūru apgūšanu un ieviešanu.

Asins nolaišana visiem

Līdzās ragu jeb banku likšanai tikpat būtisks agrīnās medicīnas stūrakmens bija flebotomija jeb venae sectio. Viduslaikos šī procedūra aizvien vairāk iesakņojās un kļuva par vispāratzītu standarta ārstēšanu gandrīz visām iespējamām kaitēm, kā iekšķīgām, tā ārīgām, tāpat arī kā preventīvs pasākums veselības saglabāšanai. Teorētisko pamatojumu piedāvāja klasiskā humorālā teorija, kas pieprasīja profilaktisku slikto, samaitāto šķidrumu jeb fluīdu izvadīšanu no organisma.

Ja slimība jau bija sākusies, tad ar asins nolaišanas palīdzību vajadzēja nodrenēt slimības skartās vietas, lai tur nekrātos sliktās asinis. To veica bārddzinis ar speciālu instrumentu - āderu cērtamo -, iegriežot virspusējo vēnu un asinīm ļaujot brīvi tecēt alvas traukā. Pieaugušajiem profilakses nolūkos asinis vajadzēja nolaist vismaz četras reizes gadā. Nedaudz piesardzīgāk šo metodi izmantoja bērniem, grūtniecēm un veciem cilvēkiem, laiku pa laikam priekšroku dodot iespējams mazāk bīstamajai banku likšanai. Pieaugušajiem parasti nolaida 12-16 unces (360-480 grami) asiņu, bet bērniem tik unces, cik viņiem gadu.

Ļoti svarīgs bija arī laiks, kurā asins nolaišanas procedūra ir veicama. Astroloģija tā laika ārstam bija fundamentāla zinātne, un viens no mācīto pilsētas ārstu uzdevumiem bija ikgadējā almanaha jeb astroloģiskās gadagrāmatas izdošana, kurā atrodami ieteikumi, kad labāk kāda procedūra veicama. Katrs, kurš atļāva sev asinis nolaist zem nelabvēlīgas zodiaka zīmes, neveiksmes gadījumā varēja vainot vienīgi sevi.

Veicot asins nolaišanu, vajadzēja rūpīgi apsvērt, kuru vēnu kuras slimības gadījumā izmantot. Tika izmantoti praktiski visi ķermeņa virsmas asinsvadi, ieskaitot pat sīkās zemmēles vēnas un dzimumlocekļa vēnas. Lai nu kā, kopš šī metode tika atzīta par īpaši svarīgu visa ķermeņa attīrīšanā, kubitālās vēnas bija visbiežāk lietotās. Lai uzpildītu vēnu, tika izmantoti vilnas žņaugi. Nemākulības dēļ varēja tikt savainotas cīpslas vai pulsējošie vadi - artērijas.

Sākotnēji asins nolaišanā par instrumentu pamatā izmantoja lanceti. Nākamais sasniegums - lancete ar atsperes mehānismu, kas iecirta asinsvadā atsperes darbinātu trijstūrveida asmeni.

Procedūras nogurdinātajam klientam kā mierinājums par pārciestajām sāpēm tika piedāvāta spēcinoša maltīte un dzēriens. Paracelzs, kaut gan kritizēja pārmērīgu un nemākulīgu asins nolaišanu, to slimību gadījumos, kas cēlušās no asinīm, atzina to par derīgu.

Cīrihes ārsts Johans fon Muralts savā grāmatā Chirurgische Schriften (1691) slavēja asins nolaišanas efektu pletoras slimniekiem, kā arī ar aizcietējumiem un iekaisumu sirgstošajiem. Šādu manipulāciju viņš pieprasīja lielu brūču un ievainojumu ārstēšanā, kā arī ieteica asiņainas caurejas un hemoroīdu ārstēšanā. Viņa skatījumā asins nolaišana bija arī vislabākās zāles triekas un astmas slimniekiem, kā arī palīdzēja pret aizdusu, tūsku, atviegloja sāpes un uzlaboja miegu.

Arī ievērojamais Berlīnes medicīnas profesors Kristofs Vilhelms Hufelands 1836. gadā asins nolaišanu, vemšanas līdzekļus un opiju definēja kā „dziedināšanas māk­slas trīs kardinālos zāļlīdzekļus."      

19. gadsimta trīsdesmitajos gados šai rutīnas ārstēšanas metodei asi uzbruka Parīzes klīnicisti, kuru acīs asins nolaišana bija vampīrisma paveids. 1824. gadā angļu dzejnieks Lords Bairons, guļot uz nāves gultas Misolungos, kur bija devies piedalīties grieķu neatkarības cīņās, atteicās no četru ārstu konsilija piedāvātās flebotomijas, sakot, ka lancete esot nogalinājusi vairāk cilvēku nekā šķēps.

Ķirurģiskās procedūras

Par spīti vienkāršajiem darba instrumentiem un ierobežotajām tehniskajām iespējām ķirurgi-bārddziņi piedāvāja plašu pakalpojumu klāstu. Tas, vai viņi strādāja savā kabinetā, pacienta mājā vai pat brīvā dabā, lielu iespaidu uz ārstēšanas rezultātu neatstāja. Ķirurgi mēģināja ārstēt lūzumus, novērst dislokācijas, ārstēt lokomotorās sistēmas slimības, tādas kā skolioze, rahīts un greizā pēda. Viņu darba pienākums bija arī brūču un čūlu aprūpe.

Piededzināšanai paredzētie instrumenti tika izmantoti arī zobārstniecībā, cenšoties likvidēt kariesu un periodonta slimības. Lai nu kā, lielākā daļa zobārstniecības centienu tomēr beidzās ar zoba izraušanu vai vismaz izraušanas mēģinājumu. Regulāra mēles tīrīšana arī bija būtiska orālās higiēnas daļa. Lietojot mēles tīrītāju, ķirurgs noņēma gļotas, kuras, domājams, sekretēja galvas smadzenes. Mēles tīrītājs - attēlots uz izkārtnēm - bija tāds pats ķirurgu amata simbols kā āderu cērtamais vai amputāciju zāģis. Regulāra tīrošo klizmu lietošana galvenokārt bija mācīto ārstu, farmaceitu vidū vai romāņu zemēs izplatīts darbības lauciņš. Purgatīvu lietošana arī no ķirurgu puses bija kā panaceja.

„Visnežēlīgākā un šausmīgākā" - amputācija

Ja bojātais loceklis vairs nebija glābjams, ķirurgs pieredzējušu kolēģu klātbūtnē uzsāka operāciju, ko vācu ķirurgs Lorencs Haisters 1719. gadā aprakstīja kā „visnežēlīgāko un visšausmīgāko" - amputāciju. Praktizējošie ārsti ieteica atlikt šo operāciju tik ilgi, kamēr pastāv kaut vismazākā iespēja ekstremitāti saglabāt. Amputāciju laikā ķirurgi strādāja, cik ātri vien mācēdami, lai cik iespējams mazinātu sāpes, tāpēc tika sasniegtas pārsteidzošas tehniskās iemaņas.

Vēstures liecības par amputāciju ir krietni senākas. Legenda Aurea, ko ap 1270. gadu sarakstījis Jacobus de Varagine, vēsta par amputētas kājas brīnumaino transplantāciju. Jau kopš 4. gadsimta medicīnas, farmācijas un ķirurģijas patroni ir bijuši svētie brīnumdziednieki - brāļi Kosma un Damiano. Leģenda vēsta, ka kādam Romas baznīcas kalpotājam destruktīva vēža dēļ notikusi kājas atmiršana. Kamēr nelaimīgais gulējis, divi svētie ārsti ieradušies pie viņa, nesdami līdzi savas ziedes un instrumentus. Viņi esot amputējuši kāju un tās vietā piešuvuši tikko miruša marokāņa kāju. Otrā rītā sirdzējs pamodies bez sāpēm, ar divām kājām, no kurām viena melna, un visiem esot stāstījis par savu dievišķo izdziedināšanu.

Brūču infekcija un hemostāze

Viena no lielākajām problēmām bija brūču infekcija, kas patiesībā, ņemot vērā apstākļus, bija pilnīgi nenovēršama. Ķirurgi esot operējuši arī frakās, turklāt meistarības un plašākas prakses pierādījums esot bijusi frakas aste - ja tā paceļot stāvējusi taisni - ķirurgs esot bijis spožs meistars.

Otra ķirurģijas problēma bija hemostāze. Šaujampulvera parādīšanās pamudināja uz jaunu tehniku ieviešanu brūču apstrādē. 1514. gadā Džovanni de Vigo, pāvesta ķirurgs, rekomendēja šīs jaunā veida brūces piededzināt, izmantojot verdošu plūškoka (elder) eļļu. Kara lauka ķirurģijā šī metode ieviesās ātri, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ šādas ārstēšanas bezjēdzību atklāja franču kara lauka ķirurgs Ambruāzs Parē. Atceroties 1536. gada Turīnas aplenkumu, Parē rakstīja: „Izbeidzās eļļa, un man nācās uzklāt ziedi, gatavotu no olas baltuma, rožu eļļas un terpentīna. Nākamo nakti es gulēju slikti, apsēsts ar domu, ka vīrus, kuru brūces man neizdevās piededzināt, atradīšu mirušus. Tādēļ jau agri piecēlos, lai dotos viņus apskatīt. Man par lielu pārsteigumu ievainotie, kas tika ārstēti ar ziedi, nakti bija pārlaiduši salīdzinoši mierīgi - bez neizturamām sāpēm. Ievainojumu vietas arī nebija ne īpaši iekaisušas, ne pietūkušas. Turpretī tie, kuru ievainojumos tika lieta verdošā eļļa, mocījās drudzī ar lielām sāpēm, iekaisumu un tūsku ap brūci."

Parē un citu renesanses laika autoru traktātos bieži bija atrodams brūču vīrs - viscaur ievainota cilvēka ilustrācija ar komentāriem par katra ievainojuma ieteicamāko ārstēšanu. Sniegtas tehniskas pamācības amputāciju veikšanai, lūzumu ārstēšanai, arī speciālām procedūrām, piemēram, galvaskausa trepanācijām. Lai nodrošinātu labāku savu traktātu izplatību, Parē rakstīja ne tikai latīņu, bet arī savā dzimtajā valodā. Parē pazemību apliecina viņa mīļākais teiciens "Es pārsienu, Dievs dziedē". Viņš apšaubīja tā laika populāro pārliecību par cildināmajām strutām, bet rekomendēja piededzināt dažādas vainas, piemēram, pēc amputācijām. Ilustrētajā traktātā par ķirurģiskajiem instrumentiem viņš aprakstīja 38 metālus, kas derīgi piededzināšanai. Locekļu amputāciju veikšanai žņaugs tika aizvietots ar Parē ieteiktajām lielo asinsvadu ligatūrām, bet šī jaunā tehnika prasīja laiku, zināšanas par anatomiju, relatīvi tīru operācijas lauku un spējīgus asistentus.

Strutojošu brūču un mākslīgu čūlu radīšana

Dziedinošo efektu attiecināja ne tikai uz asins nolaišanu un banku likšanu, bet arī uz pavedienu (zirga astru) izmantošanu, lai radītu strutojošas brūces. Ķirurgs ar knaiblēm saņēma ādas kroku un caurdūra to ar sarkani nokaitētu adatu. Ar citu adatu cauri izvilka zīda vai kokvilnas samta strēmeli, kuru atstāja brūcē. Lai veicinātu strutu procesus, pavedienu vajadzēja laiku pa laikam pārvietot vai uzklāt speciālas ziedes. Tā tika atzīta par īpaši iedarbīgu, ja bija izdalījumi no acīm, jo uzskatīja, ka graujošos tumorus var izvilkt no skartās acs un nodrenēt caur brūci.

Domājams, ne mazāk derīga ārstēšanas metode bija mākslīgu čūlu radīšana. Ķirurgs radīja avotiņus ar nazi, nokaitētu dzelzi vai, uzlejot kodīgu vielu. Mākslīgās čūlas uzturēja atvērtas, ieliekot tajās svešķermeņus, piemēram, zirņus vai pupas. Uzskatīja, ka strutojošās brūces sakopo visus ķermeņa dziedinošos spēkus un aizdzen noteiktas slimības. Labu dziedinošo rezultātu sasniegšanai svarīgi bija arī, kāda veida strutas parādījās brūcē. Par dziedinošām tika uzskatītas biezas, staipīgas, dzeltenīgas strutas, turpretī, ja no brūces lēni sūcās šķidras, sārtas strutas nelielos daudzumos, tās saistīja ar slimības tālāku izplatību un nelabvēlīgu gaitu. 14. gadsimta karavīra kaujas komplektā esot ietilpušas arī sīkas kastītes, kurās glabājās zirnekļu tīkli, lai ar tiem pārsegtu savas vai kaujas biedru brūces.

Ķirurģiska iejaukšanās dzemdībās, kataraktas ārstēšana un urīnpūšļa akmeņu izņemšana

Grūtniecības un dzemdību laikā, kā arī pēcdzemdību periodā palīdzība mātēm ilgstoši aprobežojās tikai ar nelielu atbalstu. Līdz pat Jauno laiku periodam šo palīdzību sniedza tikai un vienīgi sievietes - vecmātes. Ķirurgi tika pieaicināti tikai ļoti smagās dzemdībās un arī ne vienmēr. Ar saviem instrumentiem un paņēmieniem viņi mēģināja atpazīt un novērtēt komplikācijas un operēt, ja māte vai bērns bija dzīvības briesmās. Neskatoties uz vislabākajiem centieniem, ziņojumi par dzemdību operācijām bija ļoti drūmi.

Lēcas kataraktas ārstēšana - noguldināšana - bija pārņemta no senās Indijas un Romas, kas balstījās uz Sušrutu un pirmā gadsimta medicīnas traktātu autora Celza atzinumiem. Ar to nodarbojās acu speciālisti - bieži ceļojošie noguldinātāji (couchers - angļu val.). Procedūra ietvēra adatas ievadīšanu acī gar radzenes malu un apduļķotās lēcas nostumšanu uz acs mugurējā kambara dibenu. Ja riskantā operācija nenoveda pie pilnīga akluma, tad pacients atkal varēja redzēt, tiesa, ne pilnīgi skaidri.

Citi ķirurģijas speciālisti, pazīstami kā griezēji, mēģināja veikt tādas sarežģītas un bīstamas operācijas kā plaši izplatīto urīnpūšļa akmeņu izņemšanu, kā arī ingvinālo un skrotālo trūču plastiku. Mokoši sāpīgu urīnpūšļa akmeņu izņemšana prasīja urīnpūšļa kateterizāciju un dziļu incīziju, parasti starpenes audos.

Ja bija notikusi zarnas protrūzija ingvinālā kanālā, ārstēšanai izmantoja bandāžu vai veica operāciju. Herniotomists un kataraktas ārsts Kaspars Stromaiers no Lindau savā manuskriptā Practica copiosa (1559) galvenokārt apraksta konservatīvo un ķirurģisko brūču ārstēšanu, papildinot vācisko tekstu ar daudzām krāsainām ilustrācijām. Kā jau mazas pilsētas ķirurgam Stromaieram nebija nekādas akadēmiskas izglītības, taču viņa izpratne bija arī tālu priekšā tā laika ceļojošajiem šarlatāniem. Viņš aprakstīja instrumentus, pārsienamo materiālu, plāksterus, kas bija nepieciešami trūces operācijai, kā arī nepieciešamo pacienta pirmsoperācijas novannošanu un pēcoperācijas aprūpi. Tāpat viņš stingri ieteica ar pacientu un viņa piederīgajiem par samaksu vienoties jau pirms operācijas. Pēc tam, kad visi klātesošie bija noturējuši lūgšanu, pacienta rokas un ceļi tika piesieti pie dēļa, galvgalis tika nobīdīts uz leju, lai veicinātu trūces apjomu mazināšanos. Stromaiers lietoja operāciju galdu, kas bija nedaudz garāks par pacienta augumu, bet pietiekami šaurs, lai ķirurgam būtu ērti strādāt. Apakšējais dēļa gals balstījās uz sola, bet augstākais gals tika fiksēts regulējamā statīvā. Autors ne tikai aprakstīja, kā šāds aparāts konstruējams, bet arī smalki norādīja, kādi palagi un kāds polsterējums vajadzīgs. Herniotomistam vajadzēja arī trīs līdz četrus palīgus - galvenokārt, lai noturētu pacientu, kuram netika veikta nekāda anestēzija.

Ķirurgu-bārddziņu ģildes un apmācība

Līdzīgi kā citi tirgotāji un amatnieki ķirurgi-bārddziņi bija apvienojušies ģildēs, lai regulētu un aizsargātu savas profesionālās intereses. Lai arī ķirurgi neatradās pašā cunftu hierarhijas augšgalā, tomēr praktizējošie ārsti bieži ieguva kantora telpas nozīmīgās un izdevīgās vietās. Ķirurgi-bārddziņi ieņēma arī sabiedriski nozīmīgus amatus. Kopā ar universitātē mācītiem ārstiem viņi ievēlēja zvērinātus pilnvarotos, kas bija atbildīgi par infekciju slimnieku izmeklēšanu un ziņojumu rakstīšanu. Tad kopā ar ār­stiem un civilajiem pilnvarotajiem viņi nozīmēja ārstēšanu kādā noteiktā slimnīcā vai arī tiem, kas bija atzīti par veseliem, piešķīra atbilstošus sertifikātus.

Hospitāļos ķirurgi-bārddziņi apmeklēja tikai ķirurģiskos pacientus. Epidēmiju laikā ķirurgiem bija obligāti jāpiedalās cietušo aprūpē un sērgas apkarošanā, turpretī mācītie ārsti itin bieži bez goda sajūtu zaudēšanas aizbēga no sērgas skartajiem rajoniem.

Ģilde greizsirdīgi aizsargāja arī savu biedru tērpus un tradicionālās tiesības praktizēt savā profesijā. Šarlatāni - tai skaitā ģildei nepakļautie ārsti, kas ielauzās tās biedru darbības lauciņā un aizskāra to pirmtiesības praktizēt, - tika pakļauti vajāšanai. Tas tikpat nopietni bija attiecināms arī uz mācītajiem ār­stiem un farmaceitiem, kas gribēja ievingrināt roku ķirurģijā, kā arī uz sievietēm, kas bija apmācītas dziedināšanas mākslā.

Par ķirurgu-bārddziņu apmācību 1782. ga­dā Cīrihes ārsts Johans Henrihs Rāns rak­stīja: „14-16 gadus vecs zēns, kurš tik tikko ir iemācījies lasīt un rakstīt, iziet pārbaudi pie ģildes bārddziņa četru nedēļu garumā. Tad viņš tiek stādīts priekšā meistariem, pieņemts apmācībā un reģistrēts kā māceklis. Tas izmaksā piecus guldeņus un manā apvidū - arī mazu maltīti. Nu viņam jāsāk mācīties skūt bārdas, nolaist asinis, uzlikt ģipša pārsējus, meklēt drogas, destilēt un tajā pašā laikā arī izpildīt visverdziskākos mājsaimniecības pienākumus kā sulainim vai mājkalpotājai. Pēc divarpus gadiem viņš maksā savam skolotājam mācību maksu - divsimt līdz četrsimt guldeņus, tad atgriežas ģildē, vēlreiz tiek stādīts priekšā meistariem, vēlreiz maksā piecus līdz sešus guldeņus un saņem diplomu. Tad viņu kā zelli vai nu pieņem cits meistars un zellis pelna sev iztiku ar bārdu dzīšanu, asins nolaišanu un apkārt skraidīšanu, vai arī viņš pievienojas kareivjiem, lai kļūtu par kara lauka ķirurgu, vai arī bagātīgi maksā Strasbūras ģildes vadībai, lai kādu dienu varētu zemniekiem lielīties, ka ir studējis ārvalstīs. Atgriežoties pēc trīs gadiem, pirms praktizēšanas sākuma ir jānokārto eksāmens, kuru pieņem ģildes meistari. Tad beidzot viņš var sevi saukt par meistaru, pieņemt mācekļus un zeļļus un strādāt, cik labi viņš grib un prot."

Lai uzlabotu novecojošo apmācības metodi, 18. gadsimtā daudzās pilsētās tika dibināti jauni medicīnas un ķirurģijas institūti, skolas un akadēmijas. Mācību plāns bija veidots tā, lai uzlabotu lauku ārstu izglītības līmeni un piedāvātu iepazīties ar medicīnas arodu tiem studentiem, kas plāno tālāk studēt universitātē. 1731. gadā Parīzē durvis vēra Académie Royale de Chirurgie, un 1734. gadā karaliskais uzsaukums pacēla ķirurgu specialitāti vienā līmenī ar ārstniecību visā Francijas teritorijā.

Ķirurģija ieiet akadēmijā. Bārddziņi paliek savos kabinetos

Nebūtu pareizi sacīt, ka agrākajos gadsimtos bez klasiskajiem ķirurgiem-bārddziņiem nav bijuši arī elitāri ķirurģijas darboņi. Atsevišķi ķirurgi jau izsenis ir darbojušies gan kā galma ārsti, gan speciālās akadēmijās, gan īpaši priviliģētās ķirurgu ģildēs, gan arī kā pilsētas oficiālie ķirurgi.

Tā, piemēram, franču ķirurgi no Collège Saint-Côme, iestādes, kuras pirmsākumi meklējami jau viduslaikos, bija ļoti labi ieredzēti, vadīja akadēmisku dzīvesveidu un valkāja talārus, līdzīgus tiem, kādos tērpās Parīzes medicīnas fakultāti absolvējušie.

Ambruāzs Parē, kas savu karjeru sāka kā bārddziņa māceklis, kļuva par privāto ķirurgu četriem Francijas karaļiem.

17. gadsimta vidū Vīnes ķirurgi esot ziņojuši, ka viņiem piešķirtas īpašas tiesības un privilēģijas Habsburgu galvaspilsētā. Viņa Imperatora Augstība esot izmantojis viņu pakalpojumus un savu privāto ķirurgu-bārddzini iecēlusi augstmaņa kārtā. Esot bijis gadījums, kad ziņojumā uzsvērts, ka kāds augstmanis pat stājies laulībā ar ķirurga-bārddziņa atraitni.

1686. gadā Šarls Fransuā Felis (Charles François Félix), pirmais no Francijas Saules karaļa Ludviķa IVX ķirurgiem, veiksmīgi izārstēja sava valdnieka anālo fistulu, par ko tika iecelts augstmaņa kārtā, apbalvots ar prāvu naudas summu un muižas īpašumu.

Līdzīgi kā mācītie medicīnas doktori, arī slavenākie un veiksmīgākie ķirurgi pameta savus bārddziņu kabinetus un sāka apmeklēt un ārstēt savus pacientus mājās. Tāpat kā viņu augstdzimusī klientūra šo ķirurgu instrumenti arī bija vissmalkākie - šķēru rokturi, skalpeļi un adatas bija apzeltīti, rotāti ar perlamutru, instrumentus glabāja ar sudrabu bagātīgi rotātos ādas ietvaros.

Atsevišķu izcilu ķirurgu darbība bruģēja ceļu 18. gadsimta centieniem pielikt punktu gadsimtiem ieilgušajai ķirurģijas un medicīnas atšķirtībai.

Tomēr līdz pat Franču revolūcijai matu griešana palika iekļauta obligātajos ķirurga-bārddziņa pienākumos. Parūku gatavošana bija papildu ienākumu avots. Saskaņā ar 1551. gadā izdoto rīkojumu, Cīrihes hospitāļa ārstiem pacients bija jāskuj reizi divās līdz trijās nedēļās. Līdz laikam, kad ģildes likumi pamazām tika anulēti, matu griešana un bārdu dzīšana bija pats nozīmīgākais ķirurgu ienākumu avots.

1771. gadā Konrāds Meijers (Conrad Meyer), Cīrihes pilsētas ķirurga dēls, vēstulē savam tēvam rakstīja, ka varbūt ir iespējams šajā apgaismības laikmetā nošķirt ķirurģiju no bārddziņa amata. Atgriežoties savā pilsētā, viņam vajadzēja, kā pieņemts kopš senseniem laikiem, stāties meistaru priekšā un kārtot eksāmenu: „Bet, vai es pakļaušos bārddziņu likumiem, ir cits jautājums," viņš esot piebildis.

19. gadsimta sākumā vēl joprojām ķirurģijas meistari bez jebkādas akadēmiskas izglītības baudīja lielu cieņu un ievērojamu bagātību. Tomēr aizvien pieaugošais praktizējošo ķirurgu skaits rosināja uz plašāku apmācību, profesionālo iemaņu uzlabošanu un pakāpšanos augstākā sociālā slānī. Turklāt apgaismības laikmetā atjaunojās mācīto ārstu interese par ķirurģiju. Aizvien vairāk tika kritizēta neadekvātā ķirurgu apmācība un ierobežojošie ģildes reglamenti. Sākotnēji tā bija klusa neapmierinātība, kas vēlāk pārauga autoritāšu atklātā kritikā. Ķirurgi zem šī spiediena sāka apmeklēt medicīnas skolu lekcijas, kam bieži sekoja arī studijas universitātē. Daudzi ķirurgi beidza universitāti ar grādu Doctor medicinae et chirurgiae, kas pavēra spožas karjeras iespējas. Tajā pašā laikā ķirurgi un ķirurgi-bārddziņi pamazām atbrīvojās no ģildes ierobežojošās ietekmes, tas bija solis, kas atkal apvienoja ķirurgus un terapeitus.

Tomēr veci paradumi mirst lēni. Tikai 1898. gadā Šveices ķirurgu-bārddziņu asociācija atteicās no mācekļu apmācības ķirurģiskās prasmēs. 20. gadsimta sākumā atsevišķas iestādes joprojām piedāvāja saviem klientiem matu griešanu, skūšanu, ķirurģiskas manipulācijas un zobu ekstrakciju. Galu galā šī amatniecības-medicīnas prakse kļuva par jautrību izraisošu retumu, līdz tika aizliegta ar likumu.