Mēs esam tas, ko jūtam?

Kas ir psihiskā higiēna?

Psihiskā higiēna ietver spēju domāt un apzināties psihiskās/emocionālās sāpes, ja tādas ir. Vispār apzināties un saprast savas emocijas. Mēs esam tas, ko jūtam. Dzirdēts teiciens, ka cilvēka liktenis esot viņa raksturs. Es drīzāk teiktu: cilvēka liktenis ir viņa emocijas un to proporcija.

“Psihiskā (dažreiz lieto arī vārdu “emocionālā”) higiēna” ārstu—psihoterapeitu ikdienā ir pazīstams jēdziens. Mēs paši cenšamies pie tās turēties un mācām to saviem pacientiem. Viens no pamatelementiem ir spēja norobežoties, pasargāt sevi no liekas informācijas. Mūsdienās ir tik daudz un dažādu informācijas ieguves avotu un saziņas veidu, ka nav pat no mājas jāiziet (pat no gultas nav jāizkāpj), pietiek tikai pastiept roku pēc datora, lai apziņu pārplūdinātu ar faktiem, pasaules skatījumiem, baumām un šausmām — informāciju, bez kuras ļoti labi varam iztikt.

Emocionālā inteliģence — ir vai nav saistība ar intelekta koeficientu?

Pēdējos gadu desmitos daudz runā par emocionālo inteliģenci, kurai nav nekādas saistības ar personas prāta (kognitīvajām) spējām, nav saistības ar intelekta koeficientu (IQ). Tiesa, Hārvarda Universitātes psiholoģijas doktors Daniels Golemans daudz rakstījis par šo tēmu un apgalvo, ka ir tieša korelācija starp indivīda IQ un emocionālo inteliģenci. Emocionālā inteliģence saistīta ar savu un līdzcilvēku emociju izpratni un empātiju. Un tas varētu būt katra cilvēka augstākais mērķis.

Estētiskā juteklība

Kad cilvēks aplūko gleznu, klausās mūziku, lasa dzeju vai romānu, tiek uzrunātas viņa estētiskās jūtas (pieredze), kas sakņojas emocijās. Tas ir ļoti individuāls process, katram atšķirīgs, un stimulē mūsu uzmanības, motivācijas un hedoniskos resursus. Jo, lai baudītu mākslu, tā nav jāsaprot. Estētisko juteklību var aplūkot kā psiholoģisku, socioloģisku, neiropsiholoģisku vai pat medicīnisku (terapeitisku) fenomenu.

Vai pastāv tāds fenomens kā pamata emocijas?

Aprakstītas daudzas un dažādas emocijas, bet pētnieki joprojām strīdas, vai pastāv tāds fenomens kā pamata emocijas, no kurām atvasināt visas citas. Kā zilā, sarkanā un dzeltenā krāsa, no kurām attiecīgu proporciju maisījumos var iegūt pārējās. Pamata emociju skaits dažādu autoru darbos atšķiras, bet grozās ap astoņām deviņām vienībām. Dusmas, kauns, vaina, bailes, riebums (pret cilvēkiem un smakām/garšām), bēdas, interese, prieks, trauksme — un no šīs buķetes var atvasināt daudz citas emocijas, kas jau ir sarežģītākas, kombinētas. Protams, šis saraksts neietver visu emociju gammu. Pie psihoterapeita šad tad konsultējas greizsirdības pārņemti pacienti (greizsirdība = dusmas + bailes + skumjas). Un, ja šāds cilvēks nonācis līdz ārstam—psihoterapeitam, tad greizsirdība ir visaugstākajā pakāpē, ko mēdz pavadīt tādas psihiatriskas vai psihoemocionālas sūdzības kā impulsu kontroles traucējumi (agresija pret partneri vai sevi), bezmiegs, nekritiskas pārspīlēšanas idejas.

Un kā ar cerību? Drosmi? Šaubām? Garlaikošanos? Radies iespaids, ka pēdējā laikā daudzi jaunieši mokās ar garlaikošanos, viņiem ātri zūd interese par visu. Kas vakar likās kārdinošs un vilinošs, šodien — garlaicīgs un nekāds. Vispirms jāsāk ar to, ka savas jūtas saprotam, pieņemam, spējam definēt. Lai varētu ko mainīt un nejusties, piemēram, vairs tik dusmīgs vai bailīgs, vispirms jāizprot to ģenēze (dažreiz patoģenēze). Jo raksturīgi, ka jūtās iestrēgstam — tātad lielos vilcienos pieaugušā vecumā jūtamies tāpat kā bērnībā.

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada septembra numurā!