Rītdienas ārsts

Kāds ir LABS ārsts?

• Cilvēks, kas mīl citus cilvēkus, pacietīgs, labs.
• Labam ārstam piemīt objektivitāte un vēss prāts, spēja daudzus, daudzus nezināmos salikt kopā ar vienu zināmo. Ārstam jāspēj runāt praktiski par jebko - atnāks tante no laukiem, ārstam jāsaprot, ka viņai ir problēmas ar gotiņu, sunīti vai puķīti, atnāks cilvēks no bankas, arī tas jāsaprot.
• Būtiskas ir labas zināšanas specialitātē, intuīcija, emocionālā inteliģence. Jājūt vidusceļš starp uzdrīkstēšanos un piesardzību.
• Jābūt gan iejūtībai, gan stingrībai. Ja pacientam stingri nepasaka, tad rodas priekšstats: ai, priekš kam man tās izrakstītās zāles, mājās paārstēšos ar ko citu.
• Dakterim jābūt zinošam. Kā vecie dakteri saka: vajag čuju, ņuhu un poņu. No vienas puses labi, ja ir vadlīnijas, bet no otras - ārstēšana zināmā mērā ir māksla, bet, kad nonāk līdz tiesas procesam, māksla nevienu neinteresē.

  

Hipokrata zvēresta vērtējums

• Hipokrata zvērestu vērtēju tikai kā svinīgu izlaiduma sastāvdaļu, godīgi sakot, īsti pat tekstu neatceros un nejūtos nevienam neko parādā tikai tāpēc, ka izlaidumā ar citiem korī esmu ko noskaitījusi.
• Neesmu lasījusi, bet galvenā doma ir nekaitēt pacientam. Man bija pasniedzēja- ārste, pie kuras vizīte maksā 40 latu. Pie viņas brauca kāds invalīds no Valkas, kura vienīgā iztika - invalīda pabalsts. Viņa pieņem par velti, jo zina, ka cilvēks nevar samaksāt, bet palīdzība viņam vajadzīga. Es šobrīd nevienam vēl tā nepalīdzu, bet vienlīdz nopietni izturos gan pret cilvēku, kas izskatās kopts, gan pret to, kuram ir kašķis.
• Līdzīgi kā desmit baušļi, Hipokrata zvērests nav jāpārtaisa ik pēc 20 vai 100 gadiem. Pieļauju, ka ir situācijas, kad nonāc ve selības aprūpes iestādē, kur attieksme ir neadekvāta - ārsts nav gulējis vai paēdis, vai maz saņem. Protams, tādai attieksmei nav jābūt.
• Neesmu par šo zvērestu īpaši domājusi. Manuprāt, tas ir aktuāls. Ir briesmīgi, ja tu neskrien, nepalīdzi, jo šis pacients nav tavā aprūpē.
• Viss, kas tur ir rakstīts... šķiet, it kā Hipokrats būtu dzīvojis mūsdienās. Tāpat ārstē pacientu uzreiz, nevis nogaidi, pat ja ir visas modernās izmeklēšanas tehnoloģijas. Tāpat pirmais paliek kontakts ar pacientu.
• Vienīgā nelaime - cilvēki domā: tur rakstīts, ka viss jādara par velti. Nekā tamlīdzīga! Senajā Grieķijā neviens par baltu velti neārstēja, tikai turīgākie varēja atļauties ārstu, pārējie vienkārši nomira. Un tas patiesībā nav mainījies.

Pateicība aploksnē - vai pieņemami?

• Daudzi domā, ka bez aploksnītes ārsts neizārstēs. Ir redzēts, ka pacienti bez prasīšanas bāž ārstam kaut ko rokās. Man šķiet, ka pateicības ir devuši un dos. Lai dod, ja ārsts ir bijis tik iejūtīgs.
• Parasts pacients ir priecīgs, ka var aiziet pie ārsta, un viņš saprot, ka ārstam neko daudz nemaksā, lai gan darbs ārstam ir... (rāda līdz kaklam). Ja kafejnīcā ir pieņemts atstāt desmit procentus viesmīlei par labu apkalpošanu, nesaprotu, kur ir problēma! Par izspiešanu gan... vairāki profesori, nesaukšu vārdos, nevar dzīvot atbilstīgi savam līmenim, zināšanām, pieredzei un visam pārējam, un tad sākas - izspiež. Bet to dara tikai kingi, nevis vienkārši ierindas ārsti. Ja parastam dakterim turīgāks cilvēks noliek 50 latu par to, ka ir forši sadakterēts, tad runā - ārprāts, viņš ir paņēmis kukuli, šausmīgi. Atraduši, kam piesieties, - nemaksā nodokļus! Lai vispirms piedzen lielos PVN un ieņēmuma nodokļa nemaksātājus.
• Jūtu, ka cilvēkiem nav skaidrs, vai pacients ir parādā ārstam. Noskaņojums - neviens bez aploksnes viņu neoperēs. Daļai pacientu nav skaidrs, par ko ir, par ko nav jāmaksā, kam ir un kam nav jāmaksā, oficiāli, neoficiāli. Cilvēks atved bērnu uz poliklīniku, jautā, vai jāmaksā, bet ir otra galējība, kad cilvēks atnāk bez nosūtījuma, bez pieraksta, un, kad viņam saki - jāiet uz kasi samaksāt, jo tas ir maksas pakalpojums -, viņš skatās lielām, zilām acīm.

  

Tiesvedība medicīnā

• Tiekoties pirmo reizi ar pacientiem un sākot rakstīt slimības vēstures, tā bija viena no pirmajām lietām, ko mums iemācīja. Pasniedzējs jautāja: kam jūs rakstāt slimības vēstures? Sev? Kolēģiem? Pilnīgas muļķības! Slimības vēstures jūs rakstāt prokuroram. Vienmēr un visur jārēķinās - katrs gadījums var tikt izskatīts, tāpēc ir svarīgi visu adekvāti izdarīt, aprakstīt, lai, pēc tam lasot, nebūtu nekādu šaubu.
• Neko citu kā tikai papīrus pierādīt nevar, es ar to rēķinos, bet ikdienā par to pārāk daudz nedomāju. Ir, piemēram, lauzts deguns, tad uzprasi, vai būs darīšana ar policiju, un skaidrs, ka slimības vēsturei jābūt tādai, lai nevar piekasīties.
• Ir visādas gudrības, kā rakstīt diagnozi, arī tad, ja nav īstas skaidrības, piemēram: nevis ir tā un tā, bet: es redzu, es novēroju. Pacienti varbūt ir vienkārši neapmierināti, pat ja no medicīniskā viedokļa viss bijis nevainojami.
• Pacientam ir tiesības ārstu iesūdzēt tiesā, patīkami tas nav, bet tā var gadīties, jāstrādā tā, lai var aizstāvēties. Šobrīd Latvijā tā ir tāda pabļaustīšanās, dusmu izgāšana, redz, cik man slikti gāja, kā mani apbižoja.
• Citi reizēm mēģina, bet nenonāk līdz tiesai viena iemesla dēļ: prokuratūra, visticamāk, neņem pretī. Kas notiks, ja izšurīs pusi Bērnu slimnīcas? Viņiem tāpat māsu, sanitāru trūkst, cilvēki strādā divarpus slodzes. Kurš strādās, ja visus izmetīs? Bulgāri? Viņi būs labāki, iejūtīgāki, sapratīs, ko viņiem saka? Nebūs!
• Jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, kādās auzās esmu iebraukusi ar profesiju: tu vari visu mūžu strādāt pēc labākās sirdsapziņas, būt godīgs, bet reiz - noguris vai vēl kas - palaist garām kādu sīkumu, kas var izrādīties liktenīgs.

Veselības aprūpes sistēmas redzējums

• Šobrīd lielākās problēmas - laika trūkums un tas, ka neesam pieraduši ar pacientiem komunicēt. Uzzinām tikai sev nepieciešamo informāciju diagnozes noteikšanai, bet pacientam nepieciešamā - izskaidrošanas daļa - izpaliek. Latvijā var nodrošināt labu veselības aprūpi, bet vajadzīgi pareizie kontakti. Viss atkarīgs no tā, kā pacientam ir palaimējies ar ģimenes ārstu, ar paziņām ārstu vidū, kas viņu aizvedīs, aizsūtīs, iebīdīs. Ja cilvēkam vienīgais kontakts ir ar ģimenes ārstu, pie kura rindā ir jāgaida divas nedēļas, nevis tāpēc, ka bezkaunīgs vai saslimis, bet pacientu ir tik, cik ir, un slodze arī, tad tas ir citādi. Tikpat labi no medicīniskās palīdzības pieejamības ātrā palīdzība ir pieejama visiem, bet cilvēkam tāpat ir jābūt ieinteresētam savā veselībā, jādomā, jādara, uz paplātītes neviens neko nepienesīs.
• Arī sabiedrība ārstu nenovērtē. Paskatieties amerikāņu filmas, viņi nevar aizvest bērnu pie ārsta, ja nav naudas. Pie mums - mierīgi, ja vēl zina tālruņa numuru, sestdienas rītā piezvanīs, uzdos kādu jautājumu un nejutīsies, ka ir iztraucējis.

  

• Nezinu, kādā veidā, bet būtu jāmazina farmaceitisko kompāniju ietekme. Varbūt nodrošināt, lai ārsts pats varētu aizlidot atpūtas braucienā un tās kompānijas tik lēti nevarētu tikt cauri.
• Latvijā pietrūkst naudas, lai nod ro ši nā tu labu aprūpi. Ir gadījumi, kad aprūpe un izmeklējumi ir nodrošināti, bet ārsti noskrējušies strādā pusotru divas slodzes, vi ņiem nemaksā, jādomā, kā savilkt galus. Cieš kvalitāte un attieksme, piemēram, privātpraksē ļoti labi izturas, bet slimnīcā, ja vēl tas ir naktī, ārsts ir pusaizmidzis.
• Skatos uz saviem kursa biedriem, lielāko daļu negribētu laist vispār pacientam tuvumā, viņu attieksme nav nekāda labā. No mana kursa daudzi aizgāja uz radioloģiju tikai tāpēc, ka nepatīk pacienti. Saka - medicīnas studijās daudzus met ārā. Uzskatu, ka pārāk viegli studenti tiek laisti cauri. Pirmajam ir jābūt profesijas prestižam, tai jābūt pieprasītai. Bet iestājās gandrīz visi, kas gribēja, kas nolika eksāmenus, vēl dažus pievilka aiz ausīm. Kas tur labs var sanākt, ja pamatbāzes nav. Ārstu trūkst, tāpēc spiež, ka jāpalielina studiju vietu skaits. Uzņem daudzus, bet kvalitātes nekādas, tik daudziem nepietiek ne telpas, ne pasniedzēju. Lekcijas nav interesantas, studenti uz tām neiet, bet dodas kaut kur piepelnīties. Pasniedzējiem vienu laiku pat benzīns neatmaksājās, lai atbrauktu uz lekciju. Tad ko no viņa var prasīt! Viņam studenti nav svarīgi, jāskrien naudu pelnīt. Viņam ir lekcija, bet reāli tajā laikā ir dežūra. Visur tikai nauda, nauda...

Kāds ir ārsta tēls sabiedrībā?

• Skandāli zināmā mērā ir valsts pasūtījums; tikko rodas jautājums par algām, tā uzreiz presē tiek radīts melnais tēls: viņiem jau tā visi dod kukuļus, bet viņi vēl prasa. Otra lieta - nozaru vadošajiem speciālistiem ir izdevīgi, ka sistēma netiek sakārtota. Paskatoties, ar kādām mašīnām braukā un kāda ir viņu oficiālā alga, ir skaidrs, ka nauda pa kādu trubu šļūc kabatā. Lielo Rīgas slimnīcu ārstiem ir izdevīgi, ka rajonos brūk veselības aprūpe, pacients ir gatavs atbraukt un maksāt jebkādu summu, lai tiktu ārstēts.
• Sliktāks tēls vairs nevar būt. Man šķiet, ka materiālās vērtības ieņem pārāk lielu lomu.
• Mediji pie visa vainīgi. Arī ārsti vainīgi, bet kāpēc to rādīt televīzijā, ārsti tāpat tiek sodīti.
• Es neteiktu, ka ārsta tēls ir ļoti slikts. Lasot rakstus internetā, ārsts lielākoties nav vainīgs, pārsvarā paši slimnieki ir pie vainas.
• Mediji saka - ārsti ir riebīgi, ciniski, neuzmanīgi. Tur noteikti ir sava taisnība, bet, no otras puses, zinot to, cik daudz un ilgi viņi ir mācījušies un beigās atalgojums nav to vērts, kāds brīnums, ka cilvēki paliek ciniski. Tas šķiet saprotami, bet nav attaisnojums.
• Patiesībā ārsta tēls ir labs. Bļauj tie, kuriem vajag - partijas, kas grib celt reitingus, un kaut kādi populisti. Negatīvās lietas labāk paliek atmiņā, par tām vienmēr runā. Dažreiz ārsti paši ir pārāk uz āru vērsti. Ļoti nepatīk, ka ārsti cits citu nomelno. Daudzi saka sliktu par ģimenes ārstiem, bet tas nav jāsaka pacientam!

Ko var secināt?

Topošo ārstu skatījumā par medicīnas studijām atklājas, ka līdztekus formālajam studiju procesam eksistē arī tā sauktā slēptā studiju programma, kas ir savdabīgs medicīnas izglītības kultūras efekts. Studijas un attiecības starp studentiem un pasniedzējiem tiek raksturotas kā nežēlīgas, necilvēcīgas utt., taču topošie ārsti šos ap-stākļus uztver kā daļu no medicīniskās izglītības un apzinās asimetrisko varas sadalījumu starp pasniedzējiem un studentiem. Šī slēptā studiju programma tiek pieņemta kā norma un vienīgais veids, kā izturēt studijas. Tā rezultātā medicīnas studenti atzīst un akceptē, ka kļūst ciniskāki un neiejūtīgāki, kas liecina - viņi pieņem, ka galvenais medicīnas izglītībā ir iegūtās zināšanas, nevis veids, kā tas tiek izdarīts vai kā šāda veida apstākļi ietekmē nākamo ārstu un viņa sniegto veselības aprūpi nākotnē. Tas savukārt rada iespējamību, ka attiecības, kas tiek kultivētas studiju procesa laikā, nākotnē tiks uztvertas kā norma arī darbā ar pacientiem un sadarbojoties ar kolēģiem.

Topošie ārsti, izklāstot savu redzējumu, iezīmē izpratni, ka pacients ir nevis slima sirds vai sāpoša kāja, bet indivīds, kuram līdzestīgi jāiesaistās ārstēšanās procesā. Tomēr jaunie dakteri medicīnu saredz kā pakalpojumu, kā biznesu, kas cilvēkam dod iespēju nopirkt veselību, bet ārstam - pelnīt naudu. Viņi salīdzina veselības aprūpi ar citiem pakalpojumiem (frizētavu, degvielas uzpildes staciju, autoservisu, kafejnīcu), šādā veidā apliecinot pārliecību, ka bezmaksas medicīniskie pakalpojumi pieder pagātnei un mūsdienās cilvēkam ir jābūt gatavam maksāt, ja viņš vēlas būt vesels. Medicīnas studenti veselības aprūpes sistēmu formulē kā biznesu, taču līdz galam neapzinās, ka šis modelis ietver arī tiesisko atbildību, pret kuru topošie ārsti šobrīd izturas visai pārdroši.

Kamēr valstī nesekmīgi tiek risināts jautājums par pateicībām medicīnā, jaunie dakteri tās jau ir padarījuši par normu un nesaskata to saņemšanā nekādas morālas un juridiskas pretrunas. Medicīnas studentu leksikā vērojama pateicību normalizēšana, jo viņu stāstījumā neparādās vārds kukulis, kukuļdošana, tā vietā viņi saka pateicība. Turklāt pateicību saņemšanas fakts viņos neraisa morālas pretrunas.

Tāpat topošie ārsti nekritizē specialitātes, kurās viņi paši nākotnē grasās specializēties, tādējādi tiek radīts pozitīvs paštēls, toties kritika tiek vērsta pret citiem, tostarp ģimenes ārstiem, lauku ārstiem u. c. Vēršot kritiku pret citiem, tiek atstāta novārtā kritiska pieeja savai profesionālās darbības sfērai.

* Rakstā izmantots LU Sociālo zinātņu fakultātes studentes Zanes Lindes bakalaura darba gaitā veikts pētījums par topošo ārstu sagatavošanas procesu Latvijā un to, kā tas mainās medicīnas transformācijas kontekstā. Kvalitatīvais pētījums nepretendē uz reprezentivitāti, nav vispārināms uz visu sabiedrību, toties ļauj padziļināti ielūkoties vienpadsmit topošo ārstu (pēdējo kursu medicīnas studentu un rezidentu) skatījumā.