Būt uz viļņa. Rezidentūras pieredze Vācijā

Darbdienas beigas, un mēs sarunājamies katrs savā ekrāna pusē, izmantojot modernās tehnoloģijas — FaceTime. Par viņu ne reizi vien rakstījusi Latvijas prese — par talantīgo latvieti, vienu no nedaudzajiem auslanderiem no slavenās Charite klīnikas. Par jauno ārstu, kas desmit gadu vecumā bija izlasījis populārzinātnisko medicīnas enciklopēdiju un glabā vecvectētiņa — ārsta diplomu.

Roberts ir ārkārtīgi mērķtiecīgs un jau sarunas sākumā uzsver: nav tā, ka no nesakārtotās Latvijas būtu aizbēdzis uz sakārtoto Vāciju. “Ļoti labprāt gribu piedalīties Latvijas veselības aprūpes sakārtošanā. Bet to nevar izdarīt jauns rezidents, paliekot un mācoties no cilvēkiem, kas strādā šajā sistēmā. Vispirms jāuzaudzē muskuļi. Amerikā vidusskolās, universitātēs jaunieši mācās domāt out of the box — tas nozīmē: ir jābrauc prom, jāskatās, kā lietas kārto citur. Nav teikts, ka citur ir labāk, bet tikai tā var iegūt citu skatpunktu un ieraudzīt savas kļūdas.”

Dr. Federu nebiedē tas, ka nereti aizbraucējus Latvijā negaida atpakaļ. “Medicīna ir nozare, kur strādā ambiciozi cilvēki. Esmu tam gājis cauri Berlīnē, Charite klīnikā. Tur par ārstu trūkumu tiešām nesūdzas, ja godīgi, tas ir īsts haizivju dīķis. Negribu teikt, ka esmu baigais džeks, bet Charite klīnikā man ir bijis sevi nepārtraukti jāpierāda ne tikai medicīnā, profesionāli, bet arī kā auslanderam, jo internajā medicīnā tādi kā es ir retums. Šajā ziņā esmu uzaudzējis biezu ādu.”

Kā viss sākās jeb Šoks ginekoloģijas nodarbībā Charite universitātē

Roberta pirmā tikšanās ar Vāciju notika medicīnas studiju 5. kursā: viņš pieteicās Erasmus stipendijai un izcīnīja konkursu uzņemšanai Charite universitātē. “Dzīvē viss tā dīvaini pagriezās: vidusskolā vācu valoda bija mana trešā svešvaloda, domāju — to jau nevajadzēs. Tagad tā ir mana pirmā svešvaloda! Kad dabūju stipendiju, izgāju dažus kursus, bet vienalga — pirmo mēnesi Charite universitātē laikam atcerēšos uz mūžu... Laiks jau pagājis, var stāstīt atklāti. Aizgāju uz ginekoloģijas nodarbību, visi runā vāciski, bet es vispār neko nesaprotu! Vāciešiem raksturīgi, ka visa medicīna, visi termini pārtulkoti vāciski. Kad vienā brīdī kaut ko nosauca latīniski, vismaz noorientējos, par kuru sieviešu ķermeņa daļu ir runa,” smejas Dr. Feders. Pirmo mēnesi viņš pie sevis spriedis — kaut kā nomācīsies to gadu, būs vismaz interesanta pieredze, tad Latvijā mācīsies vēlreiz. Taču ieslēdzās spīts. “Sev teicu: nē, Robert! Nekad nav bijis manā stilā atmest ar roku un domāt, ka kaut ko nevaru. Sāku mācīties. Daudz mācīties! Bija brīdis, kad to darīju no sešiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā, līdz bibliotēkas slēgšanai. Galu galā noliku visus eksāmenus ar pirmo reizi, arī ginekoloģijā, kas Charite universitātē ir viens no grūtākajiem — tajā izkrīt pat trešdaļa vācu studentu. Kopumā Erasmus gads bija traks, programma nesakrita ar Latvijas programmu, nebija iespējas mācīties atsevišķus priekšmetus, bija jāmācās blokos, tā vienā gadā apguvu gandrīz trīs gadu bloku vielu.”

Rezidents Vācijā konkurē atvērtā darba tirgū

“Kad mācījos Charite universitātē, mēģināju uzzināt, kā var tikt rezidentūrā Charite klīnikā, — toreiz man pateica: tas nav reāli! Vācijā rezidentūra uzbūvēta pilnīgi citādi nekā Latvijā. Tas nav kaut kāds rezidentu pūlis, kas iestājas mistiskā rezidentūrā un tad viņus rotācijās pa gadiem novirza un piesaista konkrētām klīnikām. Vācijā katra klīnika tiesīga apmācīt rezidentus un ārsts piesakās rezidenta statusā uz ārsta darbu konkrētā klīnikā. Rezidents tāpat kā jebkurš cits konkurē atvērtā darba tirgū — ar intervijām un iestāšanos darbā,” stāsta Dr. Feders. Erasmus stipendijas gadā viņš brīvajā laikā piestrādājis Vācu sirds centrā (Deutsches Herzzentrum Berlin) — tā sagadījās, ka, pabeidzot medicīnas studijas Rīgā, šajā centrā atbrīvojās vieta un viņš devās uz interviju ar šā centra vadītāju, Vācijā atpazīstamāko kardioķirurgu prof. Roland Hetzer. “Man bija 24 gadi, un man pretī profesors Hetzer — harismātiska personība, kardioķirurģijas leģenda. Pat viņu nepazīstot, rodas dziļa cieņa un bijība. Kāpēc viņš mani izvēlējās? Nezinu. Varbūt viņam patika tas, ka 24 gados jau biju tik daudz sasniedzis. Vācu jaunieši vēlāk beidz gan vidusskolu, gan arī pēc studijām nereti izvēlas nedarīt neko, iepazīt pasauli, paceļot. Es jau biju strādājis ātrajā palīdzībā, vienu brīdi paralēli studijām strādāju pat trijos darbos, sekmīgi biju pabeidzis studiju gadu Charite universitātē. Iespējams, tas viss nostrādāja man par labu.”

Par visu atbildi, visu izcīni — pats!

“Tas, ka rezidentūrā neesi piesaistīts konkrētai klīnikai, ir gan pluss (norūdies, attīsties), gan arī mīnuss (nav iespējams visu rezidentūru iziet vienā klīnikā, jāmaina darbs). Rezidents sākumā saņem žurnālu, kur uz divdesmit—trīsdesmit lappusēm sīki smalki aprakstīts, kādas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas jāapgūst rezidentūras laikā. Piemēram, jāuztaisa 300 sirds katetrizācijas, 500 ehokardiogrāfijas, 2000 elektrokardiogrammas utt. Tev iedod šo grāmatu, un tas, kā tālāk rīkojies, ir tavā ziņā. Neviens nenorāda, ka šī nedēļa būs jāpavada konkrētā nodaļā, neviens neskrien pakaļ,” turpina Dr. Feders. “Vācijā tāpēc ir ļoti daudz ārstu, kas mācās rezidentūrā desmit un piecpadsmit gadus. Pazīstu rezidenti, kas šajā statusā strādā trīsdesmit gadus. Par rezidentu var strādāt arī līdz mūža galam.” Roberts kardioloģijas rezidentūru būs paguvis iziet sešos gados, bet šādu rezidentu ir ļoti maz, sarežģīto kardioloģijas rezidentūru lielākoties pabeidz 8—10 gados. “Rezidentam ir daudz nosacījumu, kas jāizpilda, jātiek cauri lielai birokrātiskai struktūrai. Gads jāpavada internajā medicīnā, nākamais gads citā nozarē, turklāt nevari būt pie tā paša šefa, pie kura biji, un tā tālāk. Esmu nomainījis trīs darbvietas. Protams, vari gaidīt, kamēr atbrīvojas šefa atrastā konkrētā vieta uzņemšanā vai sirds katetrizācijā, bet tad rēķinies, ka rezidentūra ieilgst. Lai mana rezidentūra ritētu uz priekšu bez aizķeršanās, visas rotācijas sev atradu pats. Sāku strādāt Sirds centrā, tur varēju iziet pusotru gadu. Iesniedzu pieteikumu Charite klīnikā — izturēju milzīgu konkursu. Nostrādāju tur divus gadus, bet pašlaik esmu Vivantes klīnikā, kur ir lielākā uzņemšanas nodaļa Berlīnē.” Dr. Feders rezidentūras izjūtu raksturo kā būšanu uz viļņa — visu laiku forsē, mācies, pats meklē rotācijas iespējas un padomdevējus, un tikai no paša motivācijas atkarīgs, vai pabeigsi rezidentūru.

“Rezidents noslēdz līgumu ar klīniku, tas nozīmē, ka viņš ir atbildīgs par pacientiem un darba rezultātu. Nav kā Latvijā, kur atbildība ir apmācīttiesīgajam ārstam vai rezidentūras vadītājam. Ja kaut kas noies greizi, ja nebūšu uzmanīgs, varu zaudēt savu aprobāciju un licenci. Protams, ir iespēja pajautāt virsārstam, bet līdz viņam jātiek — jāsameklē konferencē vai sirds katetrizācijas laboratorijā... Rezidentūra uzbūvēta tā, ka esi motivēts tikt pie zinībām. Ja nepieprasīsi, tad arī nedabūsi. Tad nu es bez emocijām eju un prasu to, ko gribu, lai man parāda. Pretējā gadījumā būšu zaudētājs, jo nezināšu, kā pareizi ārstēt un aprūpēt pacientus.”

Patīk diagnosticēt

“Kad pirms pieciem gadiem devos uz Vāciju, tur trūka četrdesmit tūkstoši ārstu. Ja kāds grib startēt rezidentūrā Vācijā, manuprāt, tas nav grūti — darbu es varētu atrast piecās minūtēs,” spriež Dr. Feders. “Protams, jautājums, kādā klīnikā grib tikt. Berlīnē nav ārstu trūkums. Ja mērķis ir tikt klīnikā lielpilsētā, jābūt lielām ambīcijām, gatavam uz milzīgu darbu, jārēķinās ar daudzām virsstundām. Ir bijušas nedēļas, kad strādāju astoņdesmit stundas un tādā intensitātē, ka nav laika pat paēst pusdienas.”

Pašlaik Dr. Federa ikdiena ir rimtāka, Vivantes klīnikā viņš atbild par pacientiem, kas nonāk slimnīcā ar akūtām sāpēm krūtīs: infarkts, aortas disekcija, akūta plaušu artēriju tromboze u.c. “Chest Pain Unit ir desmit gultas, daļēji intensīvas ar invazīvo monitoringu (nav invazīvās elpināšanas). Chest Pain Unit ir Intermediate Care Unit nodaļa, piesaistīta uzņemšanas nodaļai. Darbs ļoti dinamisks, var būt pat tā, ka vienas maiņas laikā nomainās visi desmit pacienti. Darbdiena sākas septiņos no rīta ar maiņas nodošanu un pacientu pārrunāšanu; apkopo arī informāciju no ātrās palīdzības ārstiem un par pacientiem ar neskaidrām diagnozēm uzņemšanā. Tad notiek saskaņošana ar intensīvo nodaļu, jo darbojamies plecu pie pleca — jebkurā brīdī kādam no maniem pacientiem var pasliktināties stāvoklis un viņš būs jāpārved uz intensīvo nodaļu. Astoņos seko klīnikas sapulce, tad vizītes — jāorganizē izmeklējumi, jāsaskaņo diagnozes, jāpieaicina konsiliji, jāpārved pacienti uz citām nodaļām. Ir daudz birokrātisku lietu, daudz jāzvanās — mūsu slimnīcā ir divas lielas intensīvās nodaļas, bet, ja tajās nav brīvu gultu, ārstam jāzvana uz visām pārējām Berlīnes klīnikām un jāatrod pacientam gulta. Dažkārt man šķiet — kāpēc tas jādara ārstam, to varētu izdarīt sekretārs?!”

Dr. Federa rezidentūra tuvojas noslēgumam, un viņš atzīst: zinātniskā karjera viņu šobrīd nevilina. “Vācijā lielākā daļa medicīnas studentu sestajā studiju gadā iesāk un īsi pēc studijām pabeidz promocijas darbu, kamēr mūsu 6. kursā rakstītais darbs netiek pie promocijas, jāstudē doktorantūrā. Zinātniskais grāds nenozīmē, ka esi gudrāks vai labāks, tam ir nozīme, ja universitātes slimnīcas klīnikā pretendē uz virsārsta posteni. Bet arī ne vienmēr.” Roberta aicinājums ir klīnicista darbs. “Man patīk diagnostiskā kardioloģija un internā medicīna, no anamnēzes izdomāt, kāda varētu būt slimība; bet bez attēldiagnostikas mūsdienu medicīna nav iedomājama. Ehokardiogrāfija, transezofageālā ehokardiogrāfija — šis ir lauciņš, kurā patīk strādāt.”

Pacients ar divreiz transplantētu sirdi un implantētu mākslīgo sirdi

Vēl Dr. Federam patīk strādāt ar retajām slimībām. Un Vācijā viņam bijusi iespēja šādu pieredzi iegūt. “Nesen vienai pacientei diagnosticēju Čērdža—Strosas vaskulītu sirdī ar sirds kardītu, kas ir reta vaskulīta slimība. Bijusi iespēja redzēt dažādas parazītu slimības, piemēram, no ārzemēm atvestas — Čagas slimību, malāriju. Pusgadu strādāju pulmonoloģijā, infektoloģijā — mājas elpināšanas nodaļā, kur redzēju ap simt pacientu ar ALS (Amyotrophic Lateral Sclerosis). Šiem pacientiem ir skarta krūškurvju muskulatūra, kādā brīdī viņi pārstāj paši elpot un tiek elpināti caur caurulīti (to dara internists). Pirmos divus gadus strādāju kardioķirurģijas klīnikā pie profesora Hetzer — intensīvajā nodaļā, transplantoloģijas nodaļā, kardioķirurģijā. Mums bija viens pacients, kam divreiz transplantēta sirds un otrajā transplantētajā sirdī implantēta mākslīgā sirds. Jau otra sirds transplantācija ir retums, bet vēl transplantētā sirdī mehāniskā sirds (!) — tas bija viens no case report, kas nebija pieredzēts tuvākos reģionos. Būt klāt tādos gadījumos, redzēt jaunās tehnoloģijas — tas ir ļoti interesanti. Vācijā tas viss ir, nezinu, vai Latvijā spēšu šo savu interesi apmierināt.”

...

Foto: no R. Federa albuma

Pilnu raksta versiju lasiet 2016. gada maija numurā