Sanum per aqua – vakar un šodien

Hipokrats: staigājiet, dzeriet ūdeni, veiciet ūdens un masāžas procedūras

Sanum per aqua (no latīņu valodas dziedināšana caur ūdeni) antīkajā grieķu un romiešu civilizācijā saprata diezgan burtiski. Kā ūdens dzeršanu, peldes karstajos un minerālūdens avotos, vannošanos, kur mijas karstas un aukstas izjūtas, kur ūdens papildināts ar ziediem, augiem, minerāliem, noberšanos, sviedrēšanos - lai atjaunotu fizisko spēku un atgūtu veselību. Tiesa, visas šīs nodarbes pildīja arī sociālu funkciju.

Balstīdamies priekšstatos par slimībām kā ķermeņa fluīdu disbalansu, Hipokrats pacientiem ieteica mainīt apkārtni un paradumus, staigāt, veikt ūdens un masāžas procedūras. Ar peldēm un ūdens dzeršanu ārstēja daudzas slimības, to vidū sirds slimības, locī­tavu defektus, elpošanas orgānu ­iekaisumu un nierakmeņus. Hipokrats atšķīra lietus, ezeru ūdeni un minerālūdeņus. Viņš zināja, ka pēdējie var saturēt dzelzi, varu, sudrabu, zeltu, sēru un citus elementus. Domā, ka viņš sevišķi cienījis Nisiras salas silto avotu minerālūdeni. Citas grieķu salas - Ikārijas - karstos radioaktīvos minerālūdens avotus izmanto kopš Hipokrata laika līdz pat mūsdienām. Ūdens temperatūra vairumā šo avotu pārsniedz 38°C. 90 procentus no terapeitiskā efekta, ko sasniedz ar peldēm šajā ūdenī, iegūst inhalācijas ceļā, pārējos 10 dod sorbcija ādā. Šīs vannas der hroniska reimatisma, dažādu artrītu, neirītu un citu neiroloģisku traucējumu, elpošanas slimību/traucējumu, endokrīno dziedzeru funkcionālo traucējumu, ādas slimību (īpaši ekzēmas), ginekoloģisko slimību, neauglības un alerģijas gadījumā. [1]

Hipokrats ieviesa ūdens kāšanas praksi un izgudroja pirmo maisa filtru, ko sauca par Hipokrata piedurkni. Dezinfekcijas nolūkā ūdeni vārīja un uzglabāja sudraba traukos. [2]

Par dabiskajiem ūdeņiem plaši ir rakstī­jis arī Plīnijs Vecākais (23./24.-79. g.) savas enciklopēdijas Dabas apraksts (Naturalis Historia) 31. grāmatā. Visi ārsti ir vienprātīgi, ka stāvošs ūdens ir neveselīgs, higiēnisks ir plūstošs ūdens. Lietus ūdens ir visvieglākais. Cilvēku un dzīvnieku izmežģījumu dziedināšanai nāk par labu pelde jebkurā ūdenī. Ārstnieciskas īpašības var būt kā karstajiem, tā aukstajiem avotiem, jo tie var saturēt sēru, alaunu, sodu, citus sāļus, skābes, sveķus. Sēru saturošs ūdens ir vēlams cīpslu kaitēm, ar alaunu bagāts - paralītiķiem. Pastāv avoti, kas matus padara mīkstus un taisnus, kamēr citi palielina to cietību un matus cirto. Pēc Plīnija ziņām, Āfrikā atrodas avots, kas balsij piešķir melodisku skanējumu. Dzerot Kupidona avota ūdeni, cilvēks iegūst noslieci uz mīlestību. Ir avoti, kas palīdz pret sieviešu neauglību un vīriešu nespēku, veicina apaugļošanos un novērš abortu. Pretēji tam Afrodisijas upes ūdeņi palīdz izsargāties no grūtniecības. Ārstniecībā izmanto arī jūras ūdeni. Ar to dziedina niezi un ēdi, atvieglo tarantulu un skorpionu kodienu sekas. Sasildītu jūras ūdeni lieto klizmā vēdera sāpju un holēras gadījumā. Pazīstamajam preparātam hydromel (atšķaidītas etiķskābes maisījums ar medu) pastāv modifikācija ar jūras ūdeni - thalassomel. Veselības stiprināšanai mēdz ierīkot baseinus ar jūras ūdeni. Jūras ceļojumi ārstē diloni un asins vemšanu. [3]

Kā tīrīšanas procedūra antīkajā medicīnā izplatīts paņēmiens bija klizmas. Hipokrats darbā Par režīmu akūtās slimībās tās ieteica drudža ārstēšanai. Bitīnijas ārsts Asklepiāds, ko uzskata par grieķu medicīnas ievedēju Romā (I gs. p. m. ē.), klizmai deva priekšroku, salīdzinot ar caurejas zālēm; viņš to izmantoja pret zarnu tārpiem. Pazīstamais romiešu zinātnieks Celzs par klizmu rakstīja, ka šo procedūru nevajag pārāk bieži atkārtot un tā nedrīkst būt par karstu vai par aukstu. Klizmas propagandēja arī medicīnas autoritāte Galēns. [4]

Nav šaubu, ka dabiskie karstie avoti sevišķi vērtīgi šķita zemēs ar vēsāku klimatu, tādēļ romieši apguva siltos avotus savā impērijā viscaur Eiropā. Minerālūdens avotos ne tikai dziedināja ievainotos kareivjus, tie noderēja arī veselu karavīru atpūtai un veselības stiprināšanai. Karstākos Eiropas avotus Bādenbādenē (Vācijā) romieši pazina ar nosaukumu Aquae Aureliae. Daudzās ar siltajiem avotiem saistītajās dziednīcās auksta, silta un karsta ūdens maiņas rituāls ir saglabājies gandrīz negrozīts.

Pirtīs ārstējās, vingroja, lūdza dievus, satikās un atpūtās

Kopš IV gadsimta pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā pastāvēja valsts un privātās publiskās pirtis. Tajās bija auksta ūdens, karsta ūdens un sviedrēšanās nodaļas atsevišķi vīriešiem un sievietēm; baseins bija kopīgs, kur vajadzēja izmantot peldapsēju. Par pirts apmeklējumu bija jāmaksā; papildus varēja pasūtīt apliešanu ar siltu vai aukstu ūdeni un iesmaržināšanu. Pirtīs varēja arī ēst un dzert. Tās uzskatīja par svētām vietām. Bieži lietoja dušas, kas bija ierīkotas visās grieķu sporta iestādēs.

No grieķiem pirts procedūras III gs. p. m. ē. pārņēma romieši. Romā attīstījās trīs veidu pirtis: mājas pirtis (balnea), privātas pirtis (balnea privata) un valsts uzturētas publiskās pirtis (balnea publica). Tās izveidojās par saviesīgu publiskās dzīves daļu republikas beigu periodā, bet sevišķi uzplauka impērijas laikā. Tajās veica tīrīšanas procedūras, saņēma medicīnisku palīdzību, vingroja, lūdza dievus, satikās un atpūtās. [5] Nozīmīgs apstāklis bija akvedukta ierīkošana, kas pilsētai spēja piegādāt vairāk par 700 tūkstošiem kubikmetru ūdens dienā. Tika uzceltas impozantas silto vannu iestādes - termas -, kas bija paredzētas tūkstošiem apmeklētāju. Termās mēdza būt šādas nodaļas: izģērbšanās (apodyterium), karstā ūdens (caldarium), remdenā ūdens (tepidarium), auksta ūdens (frigidarium), kā arī baseins (natatio) un sporta zāle (palaestra) vai tirdzniecības halle (basilica). Tās apsildīja ar īpašu sistēmu, ko sauca hypocausterium: pagrabā uzkarsētu gaisu padeva kanālos zem grīdas un sienās. Sabiedriskām iestādēm un daļai dzīvojamo māju no akvedukta pa svina caurulēm pievadīja tekošu ūdeni. Galvaspilsētā pirtis darbojās katru dienu. Tajās ielaida par nelielu samaksu: vīriešus un sievietes, bērnus - par brīvu. [6] Romieši, to skaitā sievietes un vergi, mazgājās ik dienas, bet pamatīgi - vismaz katros svētkos. Pēc tam, kad imperators Oktaviāns Augusts ar aukstu vannu kursu bija atbrīvojies no noturīgas slimības, kas nepadevās citai dziedniecībai, šādas peldes Romā nāca modē.

Austrumu piesitiens - tīrs ne tikai ķermenis, bet arī prāts un gars

Nebūtu pareizi teikt, ka tikai grieķi un romieši pazina ūdens dziedniecisko spēku. Arī citās kultūrās tas tika novērtēts. Piemēram, Japānā karstie avoti sastopami daudzajās vulkāniskās izcelsmes salās; vairāk nekā tūkstoš gadus zināma Imagami avota ārstnieciskā iedarbība dažādu ādas slimību gadījumā. Slimie, ieslīguši avota ūdenī līdz kaklam, tā pavadīja sešas septiņas stundas dienā. Tomēr Austrumu zemēs mazgāšanās rituālam bez fiziskās tīrības, sociālās funkcijas raksturīgs arī reliģisks akcents. Izraēlā Jordānas upē dzima kristietība, savukārt Vēdu rakstos mazgāšanās Gangas upē ir ieteikta kā atbrīvošanās no grēkiem - šo paražu miljoniem cilvēku Indijā ievēro joprojām. Bet japāņi tiek piesaukti kā pasaules tīrīgākā nācija; ar tīrību saprotot arī gara un prāta attīrīšanu. Tradīcija ir peldes ledainajā kalnu upju ūdenī, ziemas laikā jūrā vai stāvēšana zem ūdenskrituma. Uzskata, kā šādas procedūras palīdz attīrīt un iegūt jaunu gara spēku pirms svarīgiem darbiem.

Austrumu pirtīm (hamam) ir daudz kopīga ar romiešu termām, jo arābi tradīciju veikt peldes vannās pārņēma no romiešiem, pirms tam viņi mazgājās tikai tekošā ūdenī. Atšķirībā no romiešiem, austrumu zemēs mazgāšanās vietās nebija izklaides iespējas. Tajās varēja sviedrēties, noberzties, aplaistīties ar dažādas temperatūras ūdeni un veikt masāžu. Masveidā pirtis sāka izplatīties laikā, kad pravietis Muhameds sludināja, ka pirts karstums palielina auglību un attiecīgi - islama piekritēju loku.  Tomēr pamata filozofija ir garīgā attīrīšanās, tāpēc islāma zemēs hamam pārsvarā ir celtas mošeju tuvumā.

19. gadsimts - modē auksts ūdens un karstie avoti

Pārlecot daudziem gadsimtiem, vērts pakavēties 19. gadsimtā. Prasme likt lietā ūdens dziedinošās spējas šajā laikā tiek saistīta ar diviem cilvēkiem. Ar austrieti, fermeri Vincentu Prīsnicu (1799-1852), kurš pievērsās auksta ūdens ārstnieciskajām īpašībām. Viņš ieteica lielā daudzumā dzert aukstu ūdeni, tajā peldēties, ievērot diētu un neaizmirst fiziskas aktivitātes svaigā gaisā. Tik vienkārši! Otrs cilvēks, kurš popularizēja ūdens terapiju, bija vācu priesteris Sebastians Kneips (1824-1897). Viņš pats sirga ar daudzām kaitēm, bija dzirdējis par V. Prīsnica ieteikto aukstā ūdens terapiju un nolēma to izmēģināt. Bavārijas ziemas vidū viņš uzsāka ikdienišķu rituālu - iegremdēšanās procedūras ledainā ūdenī - un piedzīvoja enerģijas un spēka pieplūdumu. Tā kā viņš labi pazina ārstniecības augus, tad lika lietā šīs savas zināšanas, iesakot peldes un zāļu tējas detoksifikācijas nolūkā. Viņš kļuva plaši pazīstams arī ar slapjā naktskrekla metodi - ūdenī, kam pievienots sāls vai ārstniecības augi, iemērc kreklu un tad tajā ietin slimnieku, lai dziedinātu dažādas slimības. S. Kneips popularizēja arī aukstā un karstā ūdens kombinēšanu. Karsts un silts ūdens rada kapilāru vazodilatāciju, veicinot barības vielu un skābekļa piegādi orgāniem. Savukārt auksts un vēss ūdens sašaurina asinsvadus un strauji stimulē orgānu sistēmas. Karstam ūdenim ir pretiekaisuma iedarbība, silts ūdens atpūtina ķermeni, stimulē svīšanu un tādējādi palīdz izvadīt toksīnus. Aukstam ūdenim ir lielisks efekts, iedarbojoties uz plaušām, sirdi, ādu un smadzenēm, auksts ūdens samazina uztūkumu uz neilgu laiku tonizē ķermeni, saglabā ādas elasticitāti, dažreiz auksts ūdens samazina sāpes, dažas auksta ūdens terapijas tehnikas atbrīvo histamīnus un der alerģisku slimību gadījumos. [7]

18. un 19. gadsimtā par iecienītu atpūtas veidu kļuva brīvdienu pavadīšana pie minerālūdens avotiem. Tā radās viens no vecākajiem ūdens kūrorta centriem Vācijā Bādenbādenē. Šīs kūres bija populāras līdz pat Pirmajam pasaules karam. Pēc tam Eiropā bija vērojama pastiprināta interese par moderno medicīnu un savu nišu atrada ārstnieciskie kūrorti. Arī sociālisms ļāva izbaudīt sanatoriju dzīvi - darba teicamnieki saņēma ceļazīmes uz kūrortiem Mineraļniji Vodi, uz pašmāju Jaunķemeru vai Baldones sanatoriju. Tiesa, šajos kūrortos smaržoja pēc medicīnas, taču nevajadzētu steigties tos noliegt, jo viens no virzieniem, kas arī pašlaik attīstās spa industrijā, ir medicīniskie spa, kas visbiežāk ir apvienoti ar plaša profila medicīnas vai plastiskās ķirurģijas centru.

Mūsdienas - pazudis tulkojumā

Mūsdienās abreviatūru spa vairs netulko burtiski. Nenoliedzami - spa bez ūdens nav iedomājams, taču tas ir kas vairāk. Proti, tas ietver tos pašus elementus, kuri bija nozīmīgi gan seno grieķu un romiešu, gan indiešu un ķīniešu pasaules uzskatā. Ūdeni, uguni (dažādas metodes, kas ļauj ķermeni attīrīt, tam izsvīst), zemi (plaši pielietotās zemes dāvanas: ziedi, augi, māli, jūras produkti), gaisu (elpošanas vingrinājumi, svaiga gaisa, skābekļa, ozona izmantošana terapijā). [8] Spa industrija no senajām tautas dziedniecības sistēmām ir paņēmusi labāko, papildinājusi ar jaunākiem zinātnes sasniegumiem un apvienojusi to krāsainā buķetē. Tās ir vienkāršas un iedarbīgas metodes - ūdens terapija (Šarko procedūras, balneoterpija, dažādas temperatūras baseini), pirts rituāli, masāžas (havajiešu Lomi-Lomi, karsto akmeņu, indiešu galvas masāža, zviedru klasiskā masāža utt.), dabas produkti, vingrošana (pilates), meditācijas sistēmas, kas iedarbojas ne tikai uz cilvēka ķermeni, bet arī prātu un garu, kas palīdz ne tikai atjaunot veselību, bet arī iegūt harmoniju.

Spa, kādu to pazīst mūsdienu pasaulē, izveidojās 60. gados Amerikā. Un tā bija  tikai loģiska atbilde cilvēku dzīves stilam. Īsie atvaļinājumi, kuros cilvēki dīki karsa pludmales saulē, āra kafejnīcās iemalkoja alkoholiskos kokteiļus, laiks, kas tika pavadīts piesmēķētās telpās, stress darbā, liekais svars mudināja meklēt izeju. Ko izdarīja amerikāņi? Viņi Eiropas ārstniecisko kūrortu, kur cilvēki atveseļojās pēc slimībām, tradīcijas izgrieza ar oderi uz ārpusi - lai nesaslimtu, ir laikus jāparūpējas par organisma veselību un jāatjauno izsīkušās enerģijas krātuves.

Klasiskie spa industrijas aizsācēji - destination (galamērķa - angļu val.) spa - atradās ļoti skaistās vietās: okeāna krastā, meža ielokos, kalnu terasēs, kur pati daba sniedz veldzējumu. Cilvēki te mācījās veselīga dzīvesstila ieradumus, izmantojot ūdens dziedniecību, fiziskās aktivitātes. Pilates vai jogas vingrinājumus veica ziedošā dārzā, jāja ar zirgiem, pastaigājās pa kalnu takām, peldējās, baudīja veselīgu virtuvi. Un, kad atgriezās pilsētās, darbavietās, saprata - labprāt turpinātu šos ieradumus. Tā paradoksāli, pretēji spa filozofijai radās dienas spa, kas atrodas lielpilsētas sirdī. Dzīve apkārt mutuļo, bet spa ir kā mazas miera oāzes, ļoti viegli sasniedzamas pusdienlaikā vai pa ceļam no darba, lai pavingrotu, izbaudītu spēcinošu procedūru vai relaksētos pirtīs un baseinos.

Eiropa spa vilni piedzīvoja jau deviņdesmitajos gados; aptaujas rāda, ka tas ir populārs aptuveni 60 procentiem populācijas. Ar ko tas izskaidrojams? Pirmkārt, spa efekts slēpjas holistiskajā pieejā. Piemēram, masāža tiek ieteikta pēc ūdens procedūras, lai dabas produkti labāk uzsūktos. Sejas procedūru uzsāk ar pēdu masāžas rituālu - aktivizējot punktus pēdās, atslābinās sejas muskulatūra, vai tiek lūgts procedūras laikā pareizi elpot utt. Turklāt, lai labi justos, ar masāžu vai ūdens procedūrām ir par maz. Spa filozofija paredz aktīvu līdzdalību aktivitātēs, kurās tiek iesaistīts prāts un izjūtas - klasika ir joga un pilates. Vēl viens pīlārs holistiskajai pieejai - ēdienkarte. Veselīgi ēdieni, kas ir vizuāli baudāmi, labi smaržo un labi garšo.

Otrkārt, veselības stiprināšanai un atjaunošanai tiek izmantotas procedūras ar labsajūtas koeficentu.

Treškārt, spa ir sava veida zaļais dzīvesveids vai slow food (lēnā pārtika - tiešs tulkojums no angļu val.) ķermenim. Spa raksturo roku darbs - dabīgas metodes, dabīgi līdzekļi. Tas ir laikmeta paradokss - jo vairāk līderpozīcijas izcīna tehnoloģijas, jo elitārāk kļūst atgriezties pie gadu tūkstošos pārbaudītām vienkāršām vērtībām.

Literatūra                                                        

1. http://socrates58.blogspot.com
2. www.lenntech.com/history-water-treatment.htm
3. http://penelope.uchicago.edu/Thayer/L/Roman/Texts/Pliny_the_Elder/31*.html
4. www.isisboston.com/Cleansing/history.htm
5. A.van Tubergen, S.van der Linden. A brief history of spa therapy//Ann.Rheum.Dis. 2002, Vol.61, 273-275.
6. http://ancienthistory.about.com/library/weekly/aa031303a .htm 
7. Erica T. Miller Day Spa Techniques, 1996, 9-13.
8. Ginger Lee, Spa Style Europa, 2004, 10-16.

Attēli no Taka Spa materiāliem un Ginger Lee „Spa Style Europe"