Dace Vorslava, gimenes ārste un pulmonoloģe Valmierā stāsta, ka, skatot pacientus pēc Covid–19 pneimonijām, šķiet, ka tausties nezināmajā, jo nemāki pateikt, kāda būs šo cilvēku perspektīva. Objektīvā atrade ir daudz smagāka, nekā pacients subjektīvi jūt.
Pacienti nāk mērķēti — tikai ar problēmām
Covid–19 laiks atsijājis pacientus, kas pie ģimenes ārsta nāca konsultēties par jebkuru sīkumu, kā es saku, par katru mata sajūtu uz mēles. Pazuduši pacienti, kam primārais mērķis bija parunāt ar ārstu, pat ne atrisināt kādu problēmu. Samazinājies ziņkāres profilaktisko apskašu skaits. Pašlaik cilvēki zvana ar ļoti konkrētām problēmām, meklē konkrētus risinājumus, turklāt nereti rutīnas gadījumos ir jau izmēģinājuši vienkāršus zināmus līdzekļus, ko lietojuši citkārt. Šo tendenci vērtēju pozitīvi, jo netērējam laiku un enerģiju ar tukšu pļāpāšanu.
Es neteiktu, ka pacienti ļoti ciešas un tikai tad zvana ārstam. Manuprāt, cilvēki kļuvuši prātīgāki. Man praksē ir ap diviem tūkstošiem pacientu, taču, tā kā esmu arī pulmonoloģe, tad pacientu spektrs ir specifisks. Daudz pulmonoloģisko pacientu, kam ir sirds—asinsvadu sistēmas slimības, cukura diabēts — buķete pamatīga. Ar hroniskajiem pacientiem saikni nezaudējam, runājam ļoti daudz — ir palielinājies telefonkonsultāciju skaits. Turklāt sarunas nav īsas, dažkārt ilgst arī 20 minūtes.
Mani pacienti zvana vai nu man, vai māsiņai visas dienas garumā. Pacienti atzīst, ka ir zināmā drošībā. Medikamenti tiek pasūtīti attālināti, taču neizrakstām tos automātiski: apspriežam, vai turpinām terapiju vai kaut ko mainām. Ja zāles jāmaina, tad aicinu uz klātienes konsultāciju. Pa tālruni cenšamies izfiltrēt, kuru aicināt klātienē un kurā brīdī. Daudz vairāk nekā ārkārtas situācijas sākumā pieļaujam klātienes vizīti.
Cilvēki ļoti baidās nokļūt stacionārā
Lai cik tas būtu dīvaini, bet samazinājies smago gadījumu (insultu, infarktu) skaits. Taču, ja kaut kas atgadās, tad tie ir komplicēti gadījumi. Var jau būt tas tāpēc, ka cilvēki mēģina tikt paši galā, un, ja problēmu tomēr neatrisina ilgstoši, tad ir šis smagais gadījums. Vēl viens vērojums — pacienti ļoti baidās nokļūt stacionārā.
Spriež: ieliks mani slimnīcā, simts procenti dabūšu kovidu! Dariet visu, tikai ne uz slimnīcu, kur ir lielāks inficēšanās risks ar Covid–19.
Iespējams, šī viņu apņemšanās mobilizē iekšējos resursus. Tas ir labi. Taču praksē ir arī pietiekami daudz pacientu, kas šajā situācijā ir psiholoģiski sabrukuši. Bailes un neziņa tik liela, ka grūti atrast pareizos vārdus un padomu, ko ieteikt.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2021. gada aprīļa numurā
