Stāsts, ka medicīnas studijās nav konkursa, ka nenotiek gaišāko prātu atlase, jau pāris gadus nav spēkā. Situācija labojas, neskatoties uz to, ka valsts audzē budžeta vietu skaitu. Šogad Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas un Veselības aprūpes fakultātēs valsts apmaksā 594 vietas (par 108 vairāk nekā pērn), taču, kā rāda pieteikumu statistika, Medicīnas fakultātē studēt gribētāju skaits jau pirmajā uzņemšanas nedēļā pārsniedza iepriekšējā gada ciparus (uz 280 vietām saņemti 389 iesniegumu, un tie vēl nav pēdējie rezultāti).
Par jauno paaudzi – tās motivāciju, cerībām, ambīcijām un ilūzijām, par valsts nostāju jauno ieinteresēšanā un noturēšanā – dažas jautājuma/daudzpunkta zīmes.
Interesanti, cik daudzus jauniešus uzrunāja Medicīnas profesionālās izglītības centra reklāma ar aicinājumu izvēlēties prestižo mediķa profesiju? Ja ņem vērā, ka reklāmas rullītis sāka griezties jūnija viducī, kad jaunieši faktiski jau bija izdarījuši savu izvēli – gatavojoties centralizētajiem valsts eksāmeniem. Ja ņem vērā, ka reklāma izspēlēja vien emocionālus saukļus par sabiedrības apbrīnu, cieņu, padoma prasīšanu, bet aizmirsa pieminēt valsts piedāvātās garantijas un atbalstu šai profesijai.
Kā korelē daudz afišētais katastrofālais mediķu trūkums ar jauno ārstu vēlmi doties uz attāliem rajoniem aizpildīt neērtās vakances? Jo jauno ārstu praksē novērotais liecina, ka daudz kur „visas vietas pilnas un tie mediķi, kas strādā uz pilnu klapi, nesūdzas un palīgā nevienu sev neņem, jo tikai tā var paši galus kopā savilkt.”
Kurā vietā vērtību skalā mūsdienu jaunā paaudze ierindotu cilvēkmīlestību un lojalitāti pret valsti? Prātā nāk kāda jauna, talantīga pasniedzēja izteikums, ka daudzu studentu ambīcijas un vēlme sevi pierādīt, kaut ko sasniegt pastāv milzīgā disproporcijā, ka viņš nevar un negrib saprast laimes meklētājus, kuri dodas uz ārzemēm lūkoties pēc vieglākas dzīves, kamēr tepat pašiem vajadzīgi labi ārsti. Patiesībā grūti kaut ko pārmest jauniešiem, kuru motivācija ir normāls atbildes reflekss uz notiekošo. No otras puses – ir pamatota ticība (lasiet lasītāja slejas autores – šā gada medicīnas studiju absolventes Ievas Kalves – teikto), ka nākotne ir laba. Jo jaunie tic, ka „ārsts arvien pirmkārt būs cilvēks. Ka pastāvīgi, izkopjot prātu un sirdi, rodas viedi cilvēki.”
Jau vairāk nekā 20 gadus Doctus īsteno siltu tradīciju — tikšanos ar saviem autoriem un lasītājiem. Mēs visi kopā rakstām Latvijas medicīnas vēsturi: ar valodu, ko lietojam, ar tematiem, ko aktualizējam, ar personībām, ko iepazīstam žurnāla slejās. Šajā reizē ar padomniekiem diskutējam, kā izskatās medicīnas un farmācijas informācijas telpa Latvijā un kāda ir Doctus vērtība tajā. Paldies par labajiem vārdiem! Tie ļauj mums augt!
Pārfrāzējot gadu mijas ticējumu: ja ieskatās valsts budžeta maciņā un plānošanas dokumentos, tad var redzēt, kāds būs nākamais gads. 2025. gadā veselības aprūpei atvēlēti 1,9 miljardi eiro, kā svarīgākās ceļa norādes minēta cenu samazināšana recepšu zālēm par 15—20 %, jaunais Onkoplāns, mātes un bērna veselība, E–veselība (darbu sāks Latvijas Digitālās veselības centrs), ģimenes ārstu piesaiste reģioniem un slimnīcu tīkla attīstība.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Valsts kontrole par paliatīvo aprūpi Latvijā nākusi klajā ar skarbu vērtējumu, kas faktiski klasificējams kategorijā “visslikti.lv”. Revidenti uzdod jautājumu — ir vai nav paliatīvā aprūpe Latvijā? Šis tas ir — un pat ļoti labs, piemēram, mobilās brigādes pacienta dzīvesvietā atbilstīgi pasaules praksei, kaut lielajā bildē — “nav nemaz radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvā aprūpe atbilstu pacientu vajadzībām”.
Nesen notikusī traģēdija — nevakcinēta zēna nāve no difterijas — radījusi augsni diskusijai. Vai 21. gadsimtā ar savu izvēles brīvību drīkstam apdraudēt citus, arī pašus tuvākos — savus nepilngadīgos bērnus? Kurā brīdī un cik tālu drīkst iejaukties ārsti? Un kā līdzīgos gadījumos rīkojas citur pasaulē?
Visa šā gada garumā notiek darbs pie Onkoplāna 2025.—2027. gadam. Domnīcas, ekspertu tikšanās, prioritāšu noteikšana... Vajadzību daudz — kādas ir galvenās?
Dažādu brūču aprūpe un darbs ar pacientu prasa daudzdimensionālu pieeju, jo klīniskās situācijas ir sarežģītas un pacientu ietekmē dažādi faktori. Lielākais izaicinājums ir hroniskās brūces, piemēram, diabētiskās pēdas čūlas, izgulējumi un venozās čūlas, kuru dzīšana norit lēni sarežģīto patofizioloģisko mehānismu dēļ.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Novembrī Rīgā notika augsta līmeņa apaļā galda diskusija par “Parkinsona slimības ārstēšanas un aprūpes uzlabošanas iespējām Latvijā un visās Baltijas valstīs” Starptautiskā neirologu kongresa BALCONE 2025 ietvaros. Baltijas valstu prezentācijas izgaismoja būtiskas atšķirības Parkinosna slimības pacientu ārstēšanā un aprūpē.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
No 19. līdz 25. novembrim HIV profilakses punkti visā Latvijā iesaistīsies Eiropas rudens testēšanas nedēļas aktivitātēs. SPKC aicina atgādināt pacientiem, ka šajā laikā iedzīvotāji īpaši aicināti pārbaudīt savu veselību, veicot HIV, B un C vīrushepatīta, kā arī sifilisa eksprestestu – ātri, anonīmi un bez maksas.
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Krūts vēzis ir biežāk sastopamais vēža veids sievietēm. Aptuveni piektā daļa (15-20 %) vēža gadījumu ir ERBB2 pozitīvi, norādot uz audzēja agresivitāti. ERBB2 mērķētas antivielas (trastuzumabs, pertuzumabs) var uzlabot klīnisko iznākumu, bet var veicināt no devas atkarīgu kardiotoksiskumu, īpaši pēc antraciklīnu terapijas. Pētnieki metaanalīzes un sistemātiska pārskata veidā skaidroja, kā ERBB2 pozitīva krūts vēža terapija ietekmē kreisā kambara izsviedes frakcijas (KKIF) rādītājus.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Krūts vēža incidence pieaug visā pasaulē, īpaši starp sievietēm premenopauzē. Aprēķini par 2040.gadu norāda uz 3 miljoniem jaunu gadījumu un 1 miljonu nāves gadījumu ik gadu. Hormonālā kontracepcija ir zināms krūts vēža riska faktors, tomēr svarīgi diferencēt riskus starp dažādām hormonālās kontracepcijas zāļvielām.