Topošie mediķi Covid laikā: kādas prasmes zaudē, kādas iegūst?
Tāds ir Visuma likums: gan zaudējam, gan iegūstam. It īpaši krīzēs. Retrospektīvi skatoties — vienmēr.
- Latvijas Radio izskanēja interesants sižets par medicīnas koledžas studentiem, kas dalījās pieredzē par medicīnisko manipulāciju apgūšanu attālināti. Par injicēšanu vēnā: “Saprotu, ka 45 grādu leņķī, zinu, kas tas ir, bet — kā tas dzīvē īsti notiek?...” Vai ieteikums YouTube klipiņā paklausīties, kādi ir mitri trokšņi plaušās: “Es pat nezinu, kādi ir parasti trokšņi, kur nu vēl mitri.” Par palpāciju: “Uz papīra izskatās elementāri, bet cilvēka ķermenis — nu, jūs saprotat, ir dažādi cilvēki, dažādas patoloģijas.”
- Studenti mājās iekārto darbstacijas, trenējas uz mājiniekiem, dur spilvenā. Pārzināt algoritmus mācās datorā, virtuāli. Situācijas interpretē pēc attēliem. Bet pietrūkst taktilā aspekta. Prasmju minimums būtu jāapgūst uz manekeniem, lai spertu nākamo soli — pie pacientiem, jo sintētisks materiāls nespēj imitēt dzīvo audu stiprību, elastīgumu, anatomiskās īpatnības, bet nav nedz manekenu, nedz pacientu. Medicīnas studentiem no “medicīna ir amats, zinātne un māksla” pašlaik ir vien zinātne un māksla.
- Tiesa, vēsturē tas nav unikāli, zinām posmus, kad medicīnas studijās bijuši pārrāvumi, piemēram, kara laikā. Pēcāk sistēma pēc šādām krīzēm adaptējas, visi ielec ejošā vilcienā.
- Jā, ir arī ieguvumi. Daži topošie un arī pieredzējušie mediķi mājās iekārto studiju, veido podkāstus jeb raidierakstus, Facebook Live tiešraides — izglīto medicīnas jautājumos sabiedrību. Stāsta par vīrusiem, rāda glītus grafikus, māca glābt dzīvības. Fantastisks laiks, ko izmantot savā labā, pilnveidojot digitālās prasmes, lai sociālos medijus uztvertu kā darba sastāvdaļu. Jo laiks nemainīs virzienu, bezkontakta medicīna būs jaunais normālais arī pēckovida ērā.
- Nē, fiziskais kontakts, visticamāk, nepazudīs. Mēdz teikt, ka ārsts pats pacientam ir vislabākās zāles, fizisks kontakts ar ārstu mazina pacienta trauksmi. Gribas ticēt — tā būs arī pēc piecdesmit gadiem.