PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Unikālās operācijas un riska cena. ANDREJS ĒRGLIS, JURIS TĀRS, KALVIS PASTARS, DZINTARS OZOLS

G. Skrebele
Unikālās operācijas un riska cena. ANDREJS ĒRGLIS, JURIS TĀRS, KALVIS PASTARS, DZINTARS OZOLS
Freepik
Kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Uzdrīkstēšanās, profesionālais izaicinājums, gadiem rūpīga gatavošanās un prasmereaģēt neordināri? Trīs viedokļi par mācībām “pēc kaujas” un to, ko gaidīt tuvākajā nākotnē. Un, protams, par gandarījumu – līdzīgu amerikāņu filmu izskaņai: “We did it – mēs to paveicām!”

Viena operācija tāpat kā viena bezdelīga pavasari nenes

Asociētais profesors ANDREJS ĒRGLIS nešaubīgi ir viena no inovāciju lokomotīvēm Latvijas medicīnā. Viņš neslēpj, ka, strādājot pie zinātniskajiem pētījumiem, redz Latvijas medicīnas sasniegumus 20 gadu perspektīvā, tomēr, viņaprāt, daudz būtiskāk ir paveikt nevis vienu unikālu operāciju, bet gan unikālo pakalpojumu padarīt plaši pieejamu.

Asoc. prof. Andrejs Ērglis, P. Stradiņa KUS Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Asoc. prof. Andrejs Ērglis, P. Stradiņa KUS Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs
Asoc. prof. Andrejs Ērglis, P. Stradiņa KUS Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs

Mēs par daudz uzsveram to, cik daudzās jomās esam pēdējie Eiropā. Vismaz medicīnas jomā esam normālā situācijā, tomēr mums katastrofāli trūkst finansējuma. Lai varētu domāt par nopietnu attīstību, medicīnai Latvijā no valsts būtu jāatvēl 550-600 miljoni latu gadā. Unikālās operācijas šajā kontekstā ir svarīgas, lai mēs parādītu, ka spējam tādas veikt.

Kardioloģijas jomā pašlaik aktuālākās ir sirds vārstuļu implantācijas, un, pateicoties inovācijām, veiksmīgam kardiologu un ķirurgu komandas darbam, pati operācija vairs nav tik drastiska - vairs nav jāatver ķermenis, jo varam implantēt gan caur sirds galotni, gan caur kājas artēriju.

Ļoti priecājos par šūnu transplantācijām - tās esam sākuši veikt ne tikai sirdī, bet arī aizkuņģa dziedzerī. Latvijas mediķi sākuši klīniskos pētījumus, lai slimniekiem palīdzētu arī agrīna 1. tipa cukura diabēta un multiplās sklerozes gadījumos. Esam sākuši arī nieru artēriju ablācijas, lai nākotnē - pēc izmaiņām simpatiskajā un parasimpatiskajā nervu sistēmā - pacienti ar augstu asinsspiedienu varētu atteikties no asinsspiedienu pazeminošu zāļu lietošanas. Esam izveidojuši daudzas metodes, piemēram, iekšpus attēla diagnostiku: tagad daudz labāk saprotam, kā "uzvedas" asinsvads. Tomēr viena operācija tāpat kā viena bezdelīga pavasari nenes.

Attiecībā uz cilmes šūnu izmantošanu esam saņēmuši arī pārmetumus, gribētu no ārstu puses dzirdēt konstruktīvu kritiku. Bet es par to daudz neuztraucos - jau 1990. gadā, veicot pirmo angioplastiju, man aizrādīja, ka es eksperimentējot ar cilvēkiem. Tagad mūsu ikdiena bez angioplastijas nav iedomājama! Mēs strādājam ar autologām šūnām, kas tiek rūpīgi atlasītas mūsu laboratorijā, un esam pārliecināti par šo šūnu izmantošanas drošumu. Visiem pētījumiem ir ētikas komitejas atļaujas, vienmēr visu izrunājam arī ar pacientu. Mūsu lietoto šūnu zinātnes puse ir pasaulē visizpētītākā, un mēs tai varam pielikt klāt savas "fīčas" - gan šūnu ievadīšanas, gan paņemšanas un sagatavošanas tehnikā. Tas ir tas mūsu know-how. Arī šūnu terapijas jomā svarīgākais ir radīt to izmantojumu plašākai sabiedrībai.

Tas, kāpēc mums kaut kas izdodas, ir pietiekami nobriedusī zinātniskā komanda un uzkrātais zināšanu daudzums, turklāt esam pasaules apritē. Mēs nebijām izlutināti, tāpēc varējām pārlēkt vairākas klases uz priekšu. Manā jomā ir nenovērtējami liels profesora Ulda Kalniņa nopelns - atzītā un neatzītā pētniecībā, arī profesoru Volkolakova, Lāča veikums. Nebija tukšums, notika līdzīgi kā pie atomsprādziena, kad tiek savākta kritiskā masa un viss notiek!

Protams, ir situācijas, kad nepieciešama tūlītēja reakcija. Tas ir tāpat kā šahā, kad lielmeistaram pretī spēlē dators un viņš to apspēlē ar kaut ko neordināru. 2009. gada septembrī veicām aortas at jau no ša nas operāciju pēc plīsuma 62 gadus vecam pacientam, atjaunojot aortu ar sintētisku protēzi un atjaunojot asins plūsmu uz smadzenēm. Šāda veida operācija bija pirmā Latvijā, tā ir ļoti rets gadījums pasaules mediķu praksē un parādīja Latvijas mediķu spēju veikt posmveida operāciju ciklu, komandā sadarbojoties vairāku nozaru speciālistiem.

Medicīnā viena no lielākajam mākslām ir laikus apstāties un varbūt nedarīt to, kas izklausās ļoti vilinoši. Tas, ko esmu darījis, vienmēr ir izrietējis no manu zināšanu bāzes. Tagad diezgan ilgi gatavojamies terapijas veidam, lai šūnas varētu implantēt sirdī caur adatiņu. Risks ir pietiekami augsts, mēs mācāmies, lai to paveiktu. Man nekad nav bijusi vēlēšanās izdarīt kaut ko, lai izceltos. Vispirms esmu ārsts un tikai tad pētnieks. Bet pētnieki ir vajadzīgi, jo kas gan virza pasauli, ja ne trakas idejas!

Protams, manā praksē bijušas arī neveiksmes, tās esmu maksimāli analizējis, lai nākotnē izmatotu iegūtās zināšanas. Tomēr nekad tās nav bijušas avantūras. Operācijas risks noteikti nav proporcionāls operācijas ilgumam. Tas ir tāpat kā ar jautājumu - cik laika jums vajag, lai pārlēktu bezdibeni, kura robežas jūs skaidri zināt?!

Apmēram nojaušu, kas būs pēc 10-20 gadiem, bet, kad tas pienāk, tas jau ir garlaicīgi. Mēs tagad strādājam pie fantastiska matemātiska modeļa, kas izmainīs pasaules domāšanu par asinsriti. Tās ir mūsu eksportpreces - mums jārada pakalpojumi ar pievienoto vērtību, un šūnas ir viens no tiem. Šobrīd strādājam pie tā, lai šūnu padarītu "gudrāku" - tēlaini runājot, ārsts līdzīgi kā datorspēlē, sēžot ar spēļu konsoli rokās, varētu pa šūnām vadīt bruņu vienības, kas izskaustu ļaunās un vairotu labās šūnas.

Pasaules līmeņa kvalitāti panāk ar perfektu komandas darbu

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra mediķi sadarbībā ar Plastiskās ķirurģijas un mikroķirurģijas centra speciālistiem pērn pirmo reizi Latvijā veica pilnīgu apakšžokļa rekonstrukciju reizē ar mutes pamatnes un apakšžokļa ļaundabīga audzēja operāciju - izņēma audzēju un atjaunoja žokli. Latvijā un pat pasaulē unikāla operācija bija arī pērn veiktā barības vada rekonstruēšana, kad tievās zarnas fragments tika pārstādīts kaklā, atjaunojot cilvēkam iespēju normāli uzņemt barību. Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs KALVIS PASTARS un Latvijas Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS saka: Latvijas unikālo veikumu pamats ir ilgstoša pieredzes krāšana un saliedēta entuziastu komanda.

Dr. Kalvis Pastars, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs, un dr. Juris Tārs, RAKUS Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs Dr. Kalvis Pastars, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs, un dr. Juris Tārs, RAKUS Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs
Dr. Kalvis Pastars, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs, un dr. Juris Tārs, RAKUS Onkoloģijas centra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs

J. Tārs: Mūsu ikdiena ir darbs ar galvas un kakla 3. un 4. stadijas audzējiem, un šajā gadījumā ir ļoti svarīgi ne tikai izņemt audzēju, bet reizē veikt arī rekonstrukciju, lai tiktu saglabāta cilvēka dzīves kvalitāte. Šādām operācijām nepieciešama sadarbība starp onkoķirurgiem, mikroķirurgiem, anesteziologiem, reanimatologiem un citiem speciālistiem.

Divos gados, kopš cieši sadarbojamies, esam veikuši jau ap 60  operāciju - risks pastāv jebkurā operācijā, taču mūsu darba metodes ir atstrādātas tādā līmenī, ka nav bijis neviena letāla iznākuma. Ja šādu operāciju neveic, bet izmanto tikai apstarošanu, tad pacienta dzīvildze ir 5-10%. Dzīvildzes periods pēc mūsu veiktajām operācijām ap 40% gadījumu ir 5 gadi un ilgāk. Tas tomēr ir vērā ņemams uzlabojums! Lielākā problēma šobrīd ir valsts finansējums, kas rada bažas par mūsu tālākās darbības iespējām.

Īpaši gribētu izcelt divas mūsu veiktās operācijas - pilnīgu apakšžokļa pārstādīšanu, kad defektu aizpildījām ar transplantātu - kaulu, kas tika ņemts no kājas. Ir pagājis gandrīz gads kopš pirmās žokļa pārstādīšanas operācijas, un pēc tās esam veikuši vēl trīs līdzīgas operācijas. Viens ir atjaunot apakšžokli, bet nākamais solis ir ielikt zobu implantus - diemžēl tos valsts nefinansē, lai gan mēģinām to panākt, jo bez zobu implantiem pacientam ir apgrūtināta gan ēšana, gan runāšana un reti kurš šādus implantus var atļauties par saviem līdzekļiem. Esam panākuši, ka dažiem pacientiem šis būtiskais operācijas posms tiks sponsorēts no medicīnas firmu puses.

Otra unikālā operācija šogad bija barības vada rekonstruēšana - paņēmām tievās zarnas transplantātu un iestādījām to kakla rajonā, atjaunojot slimniecei iespēju normāli ēst, jo iepriekš saslimšanas dēļ viņa pārtiku varēja uzņemt tikai šķidrā veidā pa zondi. Šāda operācija, kuru vienotā komandā veica onkologi, mikroķirurgi un vēdera ķirurgi, bija pirmā Latvijā un Baltijā. Domājams, arī onkoloģijā liela nozīme nākotnē būs cilmes šūnām - ja mēs varētu izaudzēt jaunu orgānu, tad daudzas problēmas tiktu atrisinātas.

K. Pastars: Pasaulē 5% transplantātu - pārstādīto audu - nepiedzīst, bet mūsu rezultāti pagaidām ir labāki par pasaules vidējiem rādītājiem. Un tā nav vienkārši veiksme, bet ļoti rūpīgas gatavošanās rezultāts. Esam vairāku gadu garumā būvējuši klucīti pa klucītim piramīdu, kuras galā ir operācija. Sākām ar mīkstajiem audiem un tikai tagad, iegūstot pieredzi un pārliecību, apgūstot tehnoloģiju, esam nonākuši līdz zarnu, kaulu pārstādīšanai. No onkologu puses strādā dr. Tārs un dr. Kazanceva, savukārt no mikroķirurgu puses - dr. Keirāns un es. Ja agrāk tā bija viena operācija mēnesī, tad tagad regularitāte ir daudz lielāka un šīs operācijas tiek piedāvātas jau kā pakalpojums.

Rūpīgi gatavojamies katram no operācijas posmiem, plānojot arī savus spēkus - piemēram, ja operācija ieilgst un ķirurga spēki sāk izsīkt, tad parādās cilvēciskais faktors, un mēs nedrīkstam šādas situācijas pieļaut. Katrs ķirurgs veic savu posmu, un labi, ka mums ir šādi augsta līmeņa ķirurgi un arī jaunā paaudze, kas to visu redz un mācās. Jaunos spējam motivēt ar to, ka darbs ir interesants, bet, ja valstī medicīnai nebūs attīstības scenārija, tad mūsu gadiem ilgi skolotos speciālistus ārvalstu klīnikas paņems ar atplestām rokām. Piemēram, daktere Kazanceva, būdama rezidente, savā darbā jau sas nie gu si pasaules līmeni. Mēs šādus tīrradņus varam viegli pazaudēt.

To, ka mūsu darba rezultāti ir patiesi labi, apliecina arī fakts, ka šovasar esmu uzaicināts dalīties pieredzē pasaules sejas un žokļa ķirurgu kongresā Seulā. Lai šādas pasaules līmeņa operācijas varētu veikt, svarīga ir zināšanu bāze, ko esmu smēlies ASV - Jēlas universitātes Voterberijas hospitālī, Meijo klīnikā Ročesterā, kā arī Singapūras Valsts Universitātes slimnīcas Rokas un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centrā. Singapūra ir uzskatāma par mikrovalsti, kur medicīna ir ļoti augstā līmenī. Mēs ticam, ka arī Latviju var izveidot par šādu "Singapūru" ar draudzīgam cenām un augstu kvalitāti; Baltijā pašlaik mums nav konkurentu.

Ārsta darbs Latvija nekad nav bijis novērtēts, tomēr ārvalstu kolēģi mūs apskauž. Apskauž par to, kas vienlaikus ir mūsu sabiedrības problēma - ārvalstīs šādu pacientu ar tik ielaistām onkoloģiskām saslimšanām pēdējās stadijās praktiski nav. Tādas neveiksmes, kad nolaižas rokas, neatceros. Tikai viens pacients nāk prātā, kuram pēc spēcīgās apstarošanas ilgi nedzija operētais kakls, tomēr viņš ir dzīvs.

Mēs kā komanda esam vienoti un varam savstarpēji palīdzēt jebkurā laikā. Nekad neaizmirsīšu kādu gadījumu: pēc smagas operācijas, kad beidzām šūt asinsvadus, pie mums pienāca dakteris Tārs un teica - es aizšūšu to kaklu, jo redzu, ka esat noguruši. Tikai tā - ar uzticēšanos par visiem simt procentiem kopīgo rezultātu varam sasniegt. 

Līdz ar jaunajām tehnoloģijām var teikt, ka medicīnas iespējām robežu vairs nav. Mūsu darbības laukā tuvākais attīstības posms varētu būt augšžokļa rekonstrukcija, kas gaidāma jau šoruden.

Latvijas unikalitāte - uzdrīkstēšanās pārņemt pasaules pieredzi

Brūču klīnikā Linezerā un Latvijas plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā slimnīcā "Gaiļezers" veikta virkne Latvijā pirmreizēju operāciju. Galvenais to veicējs ir bērnu ķirurgs un plastikas ķirurgs DZINTARS OZOLS - kuru uzdrīkstēšanās un pozitīvās iniciatīvas dēļ jauno mediķu aprindās pat sākuši dēvēt par skolotāju. Viņš neslēpj, ka no profesionāļu puses par savu uzdrīkstēšanos tomēr ir saņēmis arī kritiku, bet apstāties viņš negrasās.

Dr. Dzintars Ozols, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs un bērnu ķirurgs Dr. Dzintars Ozols, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs un bērnu ķirurgs
Dr. Dzintars Ozols, Mikroķirurģijas centra plastikas ķirurgs un bērnu ķirurgs

Visas operācijas, kas Latvijā tiek sauktas par unikālām, pasaules pieredzē tomēr nav nekas jauns. Piemēram, Somijā pirkstu transplantāciju bērniem profesors Vilki veic jau no 1970. gadiem. Kā unikālu var minēt slimnīcas "Gaiļezers" kolēģu veikto barības vada rekonstrukciju ar taisnās zarnas transplantāciju. Latvijā unikāla operācija, bet interneta meklētājā atradīsit, ka šāda metode pasaulē tiek lietota jau 30-40 gadu. Protams, mums gadās arī kādi patiesi unikāli gadījumi, piemēram, 2006. gadā vilciens cilvēkam nobrauca abas rokas, kreiso roku nevarēja piešūt pie kreisās, tāpēc tā bija jāpiešuj pie labās. Šāds gadījums Latvijā ir vienīgais, bet pasaulē ir vairāk nekā desmit šādu pacientu.

Tas, ko daru, man ir bijis apzināts mērķis. Strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, man bija grūti noskatīties, ka bērni ir spiesti ārstēties ārvalstīs. Ir žēl, ka nereti nauda no Latvijas aizplūst uz Rietumu centriem! Ir jābūt jomas fanātiķim, jo, patiesību sakot, Latvijā tas nevienam nav vajadzīgs. Vienkāršāk ir pateikt, ka šo diagnozi Latvijā nav iespējams izārstēt.

Rietumu standarts paredz, ka jaunas metodes ieviešanu apgūst klātienē: vai nu asistējot kādā Rietumu klīnikā, kur šāda metode jau tiek izmantota, vai uzaicinot viesprofesoru un kopīgi operējot. Es operācijas veicu bez šāda veida sagatavošanās, zināšanas smeļos profesionālajā literatūrā. Lielākoties manis ieviestās operācijas ir ārvalstīs aprobētu metožu kopijas, protams, mēdz būt pacienti, kuru slimību ārstēšana nekur literatūrā nav aprakstīta, un tad pašam jāizdomā labākā metode. Pārzinot vairākas mikroķirurģijas metodes, rodas arī jauni ārstēšanas veidi.

Operācijām ļoti gatavojos, lai izslēgtu jebkādas komplikācijas, un gatavošanās ir daudz grūtāka nekā pati operācija. Tās operācijas, kas uzskatāmas par novitātēm, ir gājušas pēc plāna. Ķirurģiskā operācijā var gadīties asiņošana, infekcija - tās ir paredzamas komplikācijas, bet mikroķirurģijā var gadīties asinsvadu spazmas, ko ir grūti paredzēt, vai asinsvadu trombozes. Arī darbs ar bērnu vecākiem, pārliecinot par konkrētās operācijas nepieciešamību, nav viegls.

Diemžēl Latvijā nevienu neinteresē operāciju kvalitāte, tāpēc ir grūti runāt arī par to, kāds efekts ir novitātēm. Ja bijušas neveik­smes, tās paliek šaurā mediķu lokā. Zinu, ka traumatologi agrāk izskatīja gadījumus no rajoniem, bet tie nebija audzinoši padomi, drīzāk gan pirksta pakratīšana ar slēptu nolūku pārdalīt tirgu par labu operēšanai Rīgā. Tomēr problēmas rajonos ir. Ja, piemēram, kādā no rajona slimnīcām cīpslu bojājums tiek sašūts tā, ka nekas nekustas, bet Rīgā šo defektu izlabo, samaksa ir vienāda gan nekvalitatīvā, gan kvalitatīvā darba veicējiem. Kamēr šī sistēmas nemainīsies, nebūs stimula kvalitātei un inovācijām.

Presē nereti parādās spekulācijas par Latvijā nebijušām operācijām, saucot tās par eksperimentiem. Mēs ar cilvēkiem neeksperimentējam! Jaunu ķirurģijas metodi ir ļoti grūti izdomāt, tāpēc mēs drīzāk varam jau gatavu, pasaulē atzītu metodi izmantot kādā netipiskā vietā. Labprāt dalos savā pieredzē, piemēram, nesen biju ārstu kongresā Zviedrijā, kur uzstājos ar prezentāciju par pirksta gala rekonstrukciju, un saņēmu uzslavas no zviedru kolēģiem. Šī operācija ir salīdzinoši jauna arī pasaulē, jo pirmo reizi aprakstīta tikai 2004. gadā.

Daudz strādāju kopā ar Mikroķirurģijas centra kolēģiem - dr. Kalvi Pastaru un dr. Mārtiņu Kapicki: tie ir cilvēki, kas allaž apgūst kaut ko jaunu.

Uzskatu, ka jau rezidentūras otrajā kursā būtu jāsāk ar praktizēšanu uzņemšanā, jāredz akūtie slimnieki, jāparedz apmaiņas braucieni uz ārvalstu klīnikām. Citādi rezidents, nonākot vidē, kur ārsti 30 gadu strādājuši pēc vienām metodēm, var tikt "sabojāts". Arī man ļoti grūti gāja - atnākot uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, teicu, ka atsevišķas vecās metodes nepārņemšu...

Jaunākais, ko grasos ieviest jau šoruden, - plaukstas locītavas deformācijas korekcija bērniem. Tā Latvijai būs liela novitāte, jo, ievietojot transplantātu, efektīvāk par šobrīd izmantojamo metodi palīdzēs ārstēt tā saucamo iedzimto greizrocību. Turpināsim arī apasiņotās augšanas zonas pārstādīšanu bērniem - lai kauls augtu garumā, apasiņojam augšanas zonu. Tās ir ļoti komplicētas operācijas ar grūti paredzamu iznākumu.

Cilmes šūnas Latvijas bērnu kardioloģijā

Pusotru gadu vecās Sofijas šobrīd nebūtu mūsu vidū, ja vien bērnu sirds ķirurgs, profesors ARIS LĀCIS četrus mēnešus vecajai pacientei pērn nebūtu veicis Latvijā un, iespējams, arī pasaulē unikālu operāciju. Uzdrīkstēšanās, kompetence, zināšanas, plašā dzīves un profesionālā pieredze un idejām pilna galva - tas viss profesoram ļāva ieviest jaunu ārstēšanu bērniem ar kardiomiopātiju: ievadīt cilmes šūnas tieši bojātajā vietā, sirds muskulī.

Prof. Aris Lācis, Bērnu KUS Kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs Prof. Aris Lācis, Bērnu KUS Kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs
Prof. Aris Lācis, Bērnu KUS Kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs

Operācijas unikalitāte slēpjas faktā, ka pirmo reizi cilmes šūnas tika ievadītas nevis koronārajos asinsvados, kā praktizēts līdz šim, bet tieši sirds muskulī. Interesanti, ka cilmes šūnu implantācija ir ieinteresējusi un vairāk diskusiju izraisījusi sabiedrībā nekā mediķu aprindās. Iespējams, tas skaidrojams ar ārstu vidē valdošo konservatīvismu, bailēm, ko teiks citi kolēģi, ES institūcijas vai ētikas komitejas.

Eksperimentāli jau no 1990. gadiem ir pierādīts, ka, cilmes šūnas ievadot audos vai asinīs, tās izraisa nepilnīgi izveidotu šūnu progresīvu augšanu tur, kur ir šo šūnu deficīts. Veidi šo šūnu ievadei ir dažādi. Ja runā par sirdi, tad cilmes šūnas var ievadīt koronārajos asinsvados. Tomēr pētījumos pierādīts, ka tikai 5-9% asins plūsmā ievadīto šūnu aizturas sirds muskulī, tāpēc būtu loģiski secināt, ka, ievadot cilmes šūnas pašos audos, varētu sasniegt daudz labāku rezultātu. Tāpēc arī man ienāca prātā cilmes šūnas ievadīt tieši sirds muskulī.

Visprogresīvākais paņēmiens ir izmantot kaulu smadzeņu cilmes šūnas vai no sirds miokarda izdalītas cilmes šūnas. Bet paņemiet nu tādam pacientam, kura dzīvība karājas mata galā, no sirds muskuļa audus... Taču nedarīt neko tikai tāpēc, ka mums nav iespējas biopsijas veikšanai un nav iespējas bioptātu elektromikroskopiski apskatīt, un tam visam nav laika?! Tāpēc konkrētajā gadījumā mana izvēle bija par labu to cilmes šūnu izmantošanai, kas iegūtas no bērna kaulu smadzenēm. Bērna vecākiem skaidroju, ka ārzemēs ir dzirdēta šāda ārstniecības metode un, ja pietiktu attiecīga daudzuma cilmes šūnu, ko gan pirms tam neviens nevarēja pateikt, tad varētu sākt šo procesu, bet es nevaru atbildēt, kā būs.

Interesanti, ka pirms Sofijas man bija vēl viens mazs pacients, kura vecāki šādai operācijai nepiekrita. Man viss jau bija sagatavots, bet... Zinu, ka viņi aizbrauca konsultēties ārpus Latvijas, diemžēl bērns pēc divām nedēļām nomira. Sofijas gadījumā bija vienkāršāk, jo viss jau bija sagatavots, tika saņemta arī vecāku piekrišana. Apzinājos, ka tā nedrīkst būt avantūra. Tā bija vienīgā iespēja šo bērnu glābt. Visi bērni, kam bijusi noteikta diagnoze "dilatācijas kardiomiopātija", ir miruši. Rupji rēķinot, tie ir pieci gadījumi gadā, bet varbūt izrādītos arī vairāk, ja vien šai problēmai pievērstu lielāku uzmanību.

Hipokrāts teicis - primum non nocere - pirmām kārtām nekaitēt, un šis bija arī mans vadmotīvs. Savukārt Bendžaminam Franklinam pieder teiciens: laiks ir nauda. Un var teikt, ka laiks ir arī dzīvības ķīla. Ilgi domājot, vari zaudēt iespēju kaut ko izmantot, un šeit arī slēpjas unikalitāte. Savā ziņā šī metode ir samērā vienkārša - ar cilmes šūnām nav antivielu problēmu, jo izmanto tā paša cilvēka audus, nav ķīmisko aģentu iedarbības iespējamo seku.

Tomēr nekas nenotiek tukšā vietā. Visam jaunajam ir ilgstoši tehniski jāgatavojas, jābūt apmācītiem kolēģiem. Arī konkrētajā gadījumā šāda operācija bija iespējama, pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar profesoru Andreju Ērgli, kura vadībā iegūtās cilmes šūnas tika rūpīgi atlasītas. Pašu ideju par cilmes šūnu izmantošanu aizguvu 2007. gadā Ķīnā sirds -­asinsvadu un torakālās ķirurģijas kongresā, kur cilmes šūnu ievade koronārajos asinsvados pacientiem pēc infarkta tiek izmantota jau kopš 2003. gada.

Kā noteikt, ka pēc operācijas ir uzlabojumi? Kā gan pierādīt, ka šie uzlabojumi nav no saņemtajiem medikamentiem? Ja asins izsviedes frakcija ir 20%, tad tā ir indikācija sirds transplantācijai. Bērnam pirms operācijas izsviedes frakcija bija 11%. Pagāja pusgads - bija vērojama labāka sirds saraušanās, izsviedes frakcija sasniedza 30%, uzlabojums bija redzams arī sirds rentgenu salīdzinājumā - sirds vairs nelīdzinājās piepūstai bumbai un atguva normālu formu. Tagad, kad ir pagājis gads, izsviedes frakcija ir 43%, samazinājusies sirds dilatācija, mitrālā vārstuļa nepietiekamība, palielinājusies miokarda kontraktilitāte. Pilnīga izsviedes norma ir 60%, bet tagad funkcionāli Sofija ir foršs bērns!

Šobrīd man ir otrs tāds pats četrus mēnešus vecs pacients. Stāvoklis gan nebija tik smags kā Sofijai - sirds izsviedes frakcija šim pacientam bija 20%. Operācija ir noritējusi veiksmīgi, izsviedes frakcija ir jau 40%. Pa šo gadu šādu ārstēšanas metodi esmu izmantojis arī 5 un 17 gadus veciem bērniem, kam miopātija nebija tik smagā formā kā mazajai Sofijai. Gados vecākiem bērniem pēc cilmes šūnu ievadīšanas tik uzskatāmi uzlabojumi kā Sofijai nav redzami. Savlaicīgi izmantojot metodi, efekts ir labāks; var gadīties, ka vecākiem bērniem šī operācija būtu veicama atkārtoti - šeit saskatu pilnīgi jaunu ārstēšanas metodi.

Ideju man ir pilna galva. Piemēram, par ielāpa materiāla izgatavošanu, kas augtu līdz ar bērna orgāniem un nekalcificētos.

Foto: Inese Austruma un no izdevniecības "Žurnāls Santa" arhīva