PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Veselības aprūpes (stūr)akmeņi. Jautājumi 4 eksministriem

B. Vahere
Veselības aprūpes (stūr)akmeņi. Jautājumi 4 eksministriem
Kad uz sarunu aicinājām pēdējo gadu veselības ministrus (netika izvēlēti tie, kas pārstāv pašreizējos politiskos spēkus 12. Saeimas vēlēšanās vai strādā Veselības ministrijā), divi bijušie ministri atteicās atbildēt. Eksministru viedokļi šķita interesanti ne tāpēc, ka pēc kaujas visi gudri, bet tāpēc, ka viņi pabijuši nozares “virtuvē” un, pakāpjoties malā, nav jālaipo un secinājumi ir gana personiski izdzīvoti.

Gundars BĒRZIŅŠ Gundars BĒRZIŅŠ
Gundars BĒRZIŅŠ
GUNDARS BĒRZIŅŠ, veselības ministrs no 2004. gada decembra līdz 2007. gada janvārim, lielzemnieks

Vinets VELDRE Vinets VELDRE
Vinets VELDRE
VINETS VELDRE, veselības ministrs no 2007. gada janvāra līdz 2007. gada decembrim, uzņēmējs

Ivars EGLĪTIS Ivars EGLĪTIS
Ivars EGLĪTIS
IVARS EGLĪTIS, veselības ministrs no 2007. gada decembra līdz 2009. gada jūnijam, Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētājs

Juris BĀRZDIŅŠ Juris BĀRZDIŅŠ
Juris BĀRZDIŅŠ
JURIS BĀRZDIŅŠ, veselības ministrs no 2010. gada novembra līdz 2011. gada oktobrim, Klīnikas Premium Medical vadītājs, LU Medicīnas fakultātes Veselības vadības un informātikas centra direktors

Kas ir Latvijas veselības aprūpes Sīsifa akmens?

Gundars Bērziņš: Medicīnas nozarei atvēlētā necilā loma un Latvijas politiķu nenopietnā attieksme pret veselības aprūpi. Tā ir nevēlamā un nemīlamā pabērna loma. Vārdos, protams, viss izskan pavisam citādi, bet, tā kā patiesās prioritātes mūsu valstī ir citas, vismaz tuvākajos gados nekas īpaši radikāli nemainīsies. Pirmais, kas rosina šādi domāt - veselības aprūpei piešķirtais gadījuma rakstura finansējums. Ļaudīm tiek radīta ilūzija, ka visu laiku tiek dots kaut kas klāt, bet patiesībā krīzes laikā "nogrieztie" un tā arī līdz šim brīdim neatdotie līdzekļi nenosedz pat minimumu. Atbildība par to lielā mērā jāuzņemas arī pašiem vēlētājiem...

Ivars Eglītis: Milzīgais finanšu deficīts - to uzskatu par visu problēmu pamatu. Precīzāk to būtu saukt par bedri. Ja akmeni vēla kalnā, tad mums jāaizber milzīga bedre, kas ar katru brīdi kļūst aizvien dziļāka.

Vinets Veldre: Nē, veselības aprūpe nav mistiskā pazemes valstība, kurā rosījās Sīsifs. Akmens nav pacienti, tie ir dzīvi cilvēki, kas savai veselībai līdz kritiskam brīdim bieži nepievērš uzmanību. Nav pareizi vainot sistēmu, ja tajā nav pietiekamu naudas resursu. Mums ir subsidēta maksas medicīna, kurā valsts dotāciju apmērs - tikai 58% no nepieciešamajiem 75%. Lai nodrošinātu visnepieciešamāko, Latvijas medicīnai atvēlētajā budžetā pietrūkst 150-200 miljoni eiro. Tāpat ļoti būtiska ir ģimenes ārstu institūcija, kvalifikācija. Nebūt ne mazāka medicīnas nozares problēma - medicīnas personāls, kas izmācās šeit un aizbrauc strādāt uz ārzemēm, jo tur viņu darbu novērtē. Tas ir pašsaprotami - dzīvojam jau tikai vienu dzīvi.

Juris Bārzdiņš: Kalnā uzvelts akmens - pabeigtas pārmaiņas, veselības aprūpes modelis, ar ko apmierināti visi, principā nav sasniedzams. To neļauj ekonomikas pamatpatiesības par vēlmju neierobežotību, vienmēr ierobežotiem resursiem un neizbēgamu nepieciešamību rast kompromisus. Patiesībā šeit svarīgākais ir akmens velšanas process - to ievērojami atvieglotu tas, ja sabiedrība spētu vienoties par kopīgām vērtībām, ko likt šo kompromisu pamatā.

Kā jūs jūtaties kā pacients Latvijā?

Juris Bārzdiņš: Kā sistēmas pazinējs tajā jūtos pietiekami droši. Lai kā dažs labs arī vaimanātu, mums noteikti nav tā sliktākā veselības aprūpes sistēma un tās iespējas ir tikai pieaugušas. Gribētu, lai katram būtu labs ģimenes ārsts, kas palīdz tajā orientēties.

Gundars Bērziņš: Jūtos labi, jo dzīvē vienmēr esmu paļāvies tikai pats uz sevi. Ja par visu maksā pats, tad sistēma daudzmaz strādā. Medicīnas kompetences līmenis kopumā ir labs, galvenā problēma slēpjas pieejamībā un tajā, kurš to visu finansē. Tāpēc jau gadiem ilgi esmu maksas pacients un solidāro sistēmu ar savu klātbūtni apgrūtinu reti. Sabiedriski aktīvs biznesa cilvēks vienkārši nevar atļauties tērēt laiku, lai bezjēdzīgi skraidītu no viena speciālista pie otra.

Ivars Eglītis: Atbildēt uz šo jautājumu laikam nebūtu īsti korekti, jo, pirmkārt, mana sieva ir ģimenes ārste, otrkārt, pats pēc izglītības esmu ārsts, manā rīcībā ir pietiekami daudz informācijas un, treškārt, esmu arī pietiekami maksātspējīgs pacients. Bet tie, kam šādu iespēju nav, pašreizējā Latvijas medicīnas sistēmā jūtas apdraudēti un nepasargāti.

Vinets Veldre: Samērā labi. Man ir bijusi iespēja būt pacientam ne tikai Latvijā, bet arī Jaunzēlandē, kad tur mācījos, un Francijā, tur astoņus gadus strādājot. Līdz ar to esmu saskāries gan ar šo valstu primāro veselības aprūpi, gan stacionāro (biju Latvijas pārstāvis Starptautiskajā Epizootiju birojā Parīzē). Salīdzinot medicīnas personāla attieksmi, Latvijas mediķu darbu vērtētu ar sešām ballēm, bet ārstniecības kvalitāti - ar deviņām. Taču, lai kaut kas būtiski mainītos un cilvēki šajā sistēmā justos droši, veselībai atvēlētajā budžetā jāatvēl stabils, nemainīgs finansējums pensionāriem, bērniem un ļaudīm ar īpašām vajadzībām. Nodrošinot to, redzamāk atklātos vēl kāda ļoti būtiska mūsu valsts problēma - tie ir darbspējīgi ļaudis, kas ikdienā par savu veselību nerūpējas, mediķu uzmanības lokā nonāk vien ārkārtas gadījumos, ārsta rekomendācijas neievēro un, ja kaut kas noiet greizi, savās problēmās vienmēr vaino visus citus, tikai ne sevi. Mūžīgi neapmierināto vidū nereti ir arī Īrijā un Lielbritānijā strādājošie latvieši, kas ļoti labi zina, cik garās rindās uz veselības aprūpes pakalpojumiem jāgaida ārzemēs un cik tur tie maksā, bet, atbraucot uz Latviju, sagaida medicīnas pieejamību kā lielveikalā.

Cik daudz spēj izdarīt ministrs un kas ir izšķirīgās atslēgas viņa rokās, lai kaut ko panāktu?

Vinets Veldre: Izšķirīgās atslēgas ir griba kaut ko darīt un labi sabiedrotie, ar ministra idejām vien ir par maz. Manuprāt, palīgu un domubiedru lokā veselības ministram noteikti jāiekļauj divas profesionālās organizācijas - Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Ģimenes ārstu asociācija. Jābūt kopīgiem mērķiem visai valdībai, veselības ministram jāspēj atrast kopīga valoda ar premjeru, ekonomikas un finanšu ministru. Lai sistēma veiksmīgi darbotos, ir vēl arī trešais atslēgu komplekts - tas jādala ar pacientu tiesību aizstāvjiem.

Juris Bārzdiņš: Mana pieredze liecina, ka izšķirīgās atslēgas ir atpazīt, iedrošināt un dot pilnvaras pārmaiņu līderiem - ļaudīm, kam ir idejas, motivācija un stabila vērtību sistēma. Novērojumi rāda: ja ministrs viens vien ir apsēsts ar kādu ideju, tad viņa it kā lielā formālā vara var izrādīties nepietiekama.

Gundars Bērziņš: Ministrs var izdarīt daudz, bet - ne visu. Politikā tāpat kā boksā ir spēlētāji pūkas svarā un smagsvara cēlāji - ļaudis ar lielu ietekmi dažādās struktūrās, kas gatavi cīnīties un kaut ko darīt. Partiju izvēlētās ministru kandidatūras arī lielā mērā norāda attieksmi pret konkrēto nozari. Izvēloties labus, bet tajā pašā laikā mazpazīstamus cilvēkus, jārēķinās - lai cik ļoti šie ļaudis vēlētos kaut ko lietas labā darīt, viņu ietekme līdzinās nullei. Tajā pašā laikā - arī ministrs, apzinoties, ka viņam uzticēta medicīnas kaprača lomu, no tās var atteikties... Sistēmai kopumā nav nekā briesmīgāka par ministriem, kam iepaticies būt par ministriem.

Uzskatu - veselības ministram pašam obligāti nav jābūt ārstam. Gudrs cilvēks no muļķa galvenokārt atšķiras ar to, ka viņš saprot to, ko nesaprot, un vajadzības gadījumā zina, kam paprasīt padomu - jomas profesionāļiem.

Ivars Eglītis: Mani māc pamatotas bažas par to, ka pašreizējā politiskajā struktūrā veikt fundamentālus pārkārtojumus veselības nozarē nav ministra spēkos. Ja vien aiz viņa nestāv stipra vadošā partija, finanšu ministrs, premjerministrs un koalīcija, kas arī savas valsts cilvēku veselību uzskata par prioritāti. Medicīnai trūkstošā nauda mērāma miljonos, tāpēc budžeta pārdalīšana vien neko nelīdzēs. Jāmeklē citi finansējuma avoti, piemēram, obligātā veselības apdrošināšana strādājošajiem. Tie ir ļoti nepopulāri lēmumi, kuru pieņemšanā daudz atkarīgs gan no ministra zināšanām par veselības nozari, gan viņa harismas un mākslas radoši sadarboties ar profesionālajām organizācijām un zināmām interešu grupām.

Vai redzat kādus ačgārnus lēmumus veselības aprūpē? Kur jūs rīkotos citādi?

Juris Bārzdiņš: Tās nav kāda viena atsevišķa lēmuma sekas. Maldīga ir akla ticība tam, ka kapitālisms un tirgus principi medicīnā nodrošinās taisnīgāku un efektīvāku ierobežoto sabiedrisko resursu izmantošanu. Pie tik ierobežota valsts finansējuma medicīnai tas būtu koncentrējams valsts slimnīcās un veselības centros, kam, savukārt, nebūtu jānodarbojas ar maksas medicīnu. Pašreizējā situācijā vienkāršam nodokļu maksātājam nav skaidrs, kāpēc tos vispār maksāt - par ikdienā nepieciešamo bieži maksā pats un reti sastopas ar to medicīnas daļu, kam šie nodokļi aiziet. Saprotama būtu situācija, ka maksāju tikai par to, kas saturiski un kvalitatīvi atšķiras no tā, ko apmaksā valsts.

Gundars Bērziņš: Godīgi pateikšu, ka nē. Problēma nav sistēmā, ja tā ar tik mazu finansējumu vēl pastāv un sniedz zināmus pakalpojumus. Vienkārši viena otra ministra ietekme bijusi par vāju, lai stātos pretī ietekmīgāku politisko spēku atvēlētajai medicīnas kaprača lomai...

Vinets Veldre: Tā kā arī pats esmu bijis veselības ministrs, tad nebūtu ētiski kritizēt citu darbu. Neviens no maniem kolēģiem nav vēlējis sliktu nozarei, medicīnas personālam vai pacientiem. Protams, visu izšķir ministru pieņemtie lēmumi, ko nevajadzētu uzgrūst mistiskām darba grupām, kurās neviens ne par ko neatbild. Gala vārds tomēr jāpieņem valdības pārstāvjiem. Tiesa, mūsu augstākās varas pārstāvji tik bieži mainījušies, ka arī tas traucējis pilnvērtīgai nozares attīstībai. Nevienai nozarei nav nekā postošāka par mūžīgām reformām un atliktiem vai nepieņemtiem lēmumiem. Tāpēc saviem nākamajiem kolēģiem novēlu uzturēt pārmantojamību.

Ivars Eglītis: Ir bijis daudz labu lēmumu, veiksmīgu pārkārtojumu un arī neveiksmīgi, sasteigti risinājuma meklēšanas veidi, piemēram, slimnīcu pārprofilēšana. Taču tas ir sīkums, salīdzinot ar patiesi fundamentālo neveiksmi vai nespēju pieņemt pareizos lēmumus, rēķinot veselības aprūpes pakalpojumu cenu. Tā tiek "pievilkta" nepietiekamajam budžetam, it kā cenšoties izspiest iespējami vairāk, tajā pašā laikā nerespektējot to, ka darbaspēkam tirgū jau pavisam cita cena, izejmateriāli kļuvuši dārgāki, arī nodokļi mainījušies. Rezultātā - pusei pakalpojumu naudas pietiek, otrai pusei - ne, un tas viss tikai tāpēc, ka pamatakmens ielikts otrādi. Līdz ar to arī pārējie lēmumi lemti neveik-smei. Pacientiem trūkst informācijas - kurus pakalpojumus nodrošina par valsts kvotām, kuri jāsedz pašiem. Ir mēģinājumi "izstiept" nepietiekamo valsts budžetu ar rindu palīdzību - rezultātā cilvēkiem mēnešiem ilgi jāgaida uz vitāli svarīgiem izmeklējumiem, kas nepieciešami, lai laikus noteiktu diagnozi un sāktu ārstēšanu. Kopumā tas viss atgādina mēģinājumu pirmklasnieka uzvalciņu uzstiept mugurā vidusskolniekam. Pozitīvas pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja precīzi aprēķinām, ko par veselībai piešķirto finansējumu var atļauties, izvēlamies prioritātes, vienojamies, kurām sociālajām grupām un kāda palīdzība pienākas par valsts līdzekļiem, bet pārējiem - vai nu jāpērk polise vai valsts budžetā jāmeklē papildu nauda.

Pilnu rakstu lasiet Doctus oktobra numurā.

                                                                                                 Foto: Inese Austruma un no Doctus arhīva