Reizi nedēļā ir sestdiena vai svētdiena, kuru viņa gaida ar nepacietību. Lai... dotos uz darbu. Uz diennakts dežūru reanimācijas brigādes sastāvā. Tad viņa ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste DZINTRA JAKUBAŅECA. Arī pārējās dienās viņa strādā. Un tad viņa ir Rīgas Domes Labklājības departamenta Veselības aprūpes pārvaldes priekšnieka vietniece Dzintra Jakubaņeca.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Ne jau visu eņģelīšu. Tikai to, kuri te ierodas pirms laika, paguļ kuviezītī, paaugas un dodas pie saviem vecākiem. Vai uz bērnu namu. Vai arī atgriežas debesīs... Bet to laiku, kamēr bērniņš izvēlas, uz kuru pusi doties, viņa mājas ir Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, kur viena no audžumammām ir neonatoloģe ANNA CIMMERE.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Pēc intervijas viņa teiks: „Man šķiet, ka šajā sarunā manis ir par daudz. Ja kaut ko dzīvē esmu sasniegusi, kaut ko iemācījusies, tad tikai ar citu palīdzību, saiknē ar kolēģiem, draugiem, radiem, ģimeni, un viņiem es esmu ļoti pateicīga." Viņu viegli var iedomāties ar Hemingveja izdevumu rokās (dakteri saista šī autora lakonisms un starp rindiņām izlasāmais) vai šķirstot Dalailamas Laimes mākslu (tur esot daudz vērtīgu domu, kā saprasties ar pacientiem - nē, viņa izlabo, vienkārši cilvēkiem). Vēl neiroloģei docentei ELVĪRAI SMELTEREI ir silti smiekli un jauks krievu valodas akcents, kas gluži vienkārši paņem.
Kad Nacionālajos Bruņotajos spēkos uzliesmo kārtējā zarnu infekcija, uz frontes pirmo līniju lūdz doties JĀZEPU KEIŠU. Infektoloģijas centra vadība zina, ka Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras asociētais profesors, medicīnas doktors perfekti tiks galā ar visu. Apskatīs, ja būs divdesmit slimnieki, un arī tad, ja būs piecdesmit; smagākie tiks nosūtīti uz slimnīcu un dokumentācija būs kārtībā. Apbrīnojamas darba spējas! Ja vajag, viņš var būt ļoti operatīvs un veikls. Taču ikdienas darbā profesors šķiet pat pārāk līdzsvarots. Gatavais mieramika!
Meklēsim atbildi mīklai – tādai skaidrojošai, kā bērni labprāt mīl sacerēt: „Vēl vakar viņš strādāja tur, tālu, tālu – viņā pusē okeānam, bet rīt gatavojas tikties ar medicīnas studentiem te, Latvijā... Kurš tas ir?” Šobrīd Doctus ir sagatavotas divas atbildes – ir divi ārsti latvieši – medicīnas profesori, kuru darba ikdiena rit abpus Klusajam okeānam. Lūdzām abus dalīties savā pieredzē – kā un kādēļ veidojies šāds darba dzīves ritms.
Kad vasarīgā rītā mērots ceļš līdz Kandavai un, uzbraucot kalnā, auto krustojumā nogriežas pa kreisi, vecu koku ieskautajos Ozolājos pie vīratēva Rūdolfa Akera piemiņas zīmes pagalmā mūs sagaida acu ārste docente VALDA AKERE. Viņa ir gatavojusies uzņemt viesus – kucīte Bella ieslēgta nama augšstāvā, lai nesabiedē ciemiņus, istabā smaržo kafija un veclaicīgs sienas pulkstenis sit divpadsmit dienā – tas ir laiks, kad esam vienojušās par mūsu sarunu. Tā aizsākas pat negaidīti strauji.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Pirmajā dzīves gadā autiņu dermatīts skar līdz pat 50—70 % bērnu. [1] Autiņbiksīšu dermatīts parasti ir viegli noritošs, pašlimitējošs stāvoklis, kam nepieciešama minimāla iejaukšanās. Dažas no ārstēšanas metodēm ietver ādas kopšanu, atbilstošu higiēnu un izvairīšanos no jebkādām kairinošām vielām.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
