Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
“Viņš jaunajiem kolēģiem ļauj darboties un tā taktiski, neuzkrītoši piebremzē, ja grasies darīt ko nepareizu. Kopā ar viņu jūties droši kā aiz mūra,” — tā vienu no saviem skolotājiem raksturo gados jauna, bet jau atzīta daktere. Dzīvē viss ir gadījuma varā — saka viņš pats — bērnu ķirurgs onkologs JĀNIS KRASTS.
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Viņš ir jauns, vesels, izskatīgs, izglītots, Eiropā pazīstams ērģelnieks, muzikologs, filozofs. Viņu sagaida spoža karjera civilizētajā pasaulē. Taču viņš to pamet, lai dotos uz mežonīgiem džungļiem ārstēt afrikāņus. Bet tieši tas viņam vēlāk atnes pasaules slavu. Šis cilvēks ir ALBERTS ŠVEICERS (1875–1965) – leģendārais ārsts, domātājs, muzikologs, teologs, Nobela Miera prēmijas laureāts.
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
Bijis iecirkņa terapeits, ceha ārsts, divas reizes ar pārtraukumiem Liepājas reģionālās slimnīcas Kardioloģijas nodaļas vadītājs, bet kopš 2006. gada invazīvais kardiologs, kas strādā sirds katetrizācijas laboratorijā Liepājas slimnīcā – tāds ir ārsta ALFRĒDA LĪBIŅA īsais profesionālais gājums. Dzimis rīdzinieks, kas pirms 34 gadiem pārcēlās uz Liepāju – uz sievas Agritas, arī ārstes, dzimto pilsētu – ar domu: ilgi te nepalikšu! Diezin kam tagad būtu jānotiek, lai viņš no Liepājas aizietu?!
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Plaušu vēzis nesmēķētājiem (cilvēkiem, kas dzīves laikā izsmēķējuši mazāk kā 100 cigaretes) sastopams 15-20 % no visiem plaušu vēža gadījumiem pasaulē. ASV ikgadējā plaušu vēža incidence nesmēķētāju vidū ir 20,8 uz 100 000 persongadiem sievietēm un 4,8-12,7 uz 100 000 persongadiem vīriešiem.
Apmēram 8-22 % no krūts vēža gadījumiem tiek atklāti III un IV stadijās, kaut arī ir pieejamas advancētas skrīninga iespējas atklāt vēzi tā sākotnējā posmā. Populācijas pētījumā Zviedrijā noskaidrots, vai sievietēm, kas neierodas uz savu pirmo mamogrāfijas skrīningu ir augstāks ilgtermiņa risks sliktai skrīninga līdzestībai un krūts vēža iznākumam.
