Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Viņš ir jauns, vesels, izskatīgs, izglītots, Eiropā pazīstams ērģelnieks, muzikologs, filozofs. Viņu sagaida spoža karjera civilizētajā pasaulē. Taču viņš to pamet, lai dotos uz mežonīgiem džungļiem ārstēt afrikāņus. Bet tieši tas viņam vēlāk atnes pasaules slavu. Šis cilvēks ir ALBERTS ŠVEICERS (1875–1965) – leģendārais ārsts, domātājs, muzikologs, teologs, Nobela Miera prēmijas laureāts.
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
Bijis iecirkņa terapeits, ceha ārsts, divas reizes ar pārtraukumiem Liepājas reģionālās slimnīcas Kardioloģijas nodaļas vadītājs, bet kopš 2006. gada invazīvais kardiologs, kas strādā sirds katetrizācijas laboratorijā Liepājas slimnīcā – tāds ir ārsta ALFRĒDA LĪBIŅA īsais profesionālais gājums. Dzimis rīdzinieks, kas pirms 34 gadiem pārcēlās uz Liepāju – uz sievas Agritas, arī ārstes, dzimto pilsētu – ar domu: ilgi te nepalikšu! Diezin kam tagad būtu jānotiek, lai viņš no Liepājas aizietu?!
Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe AGNIJA CAUNĪTE visiem jaunajiem kolēģiem iesaka vispirms nodarboties ar dzemdniecību. “Pirmām kārtām tāpēc, ka šis darbs ārstam sniedz vislielāko gandarījumu. Un arī tāpēc, ka vēlāk var būt bail pārkvalificēties – kamēr jauns, tu uzdrīksties vairāk, bet, uzkrājis pieredzi, iespējams, baidīsies no lielās atbildības, jo dzemdniecības ārsts taču atbild uzreiz par divu cilvēku veselību un dzīvību, par māti un par bērnu.”
Vissliktāk ir tad, ja ārsts neatliekamajā medicīnā ienāk ar vēlmi pēc materiālas vai emocionālas atzinības. Gandarījumam par padarīto jārodas nevis tāpēc, ka pacients pateicis paldies, bet tāpēc, ka izdevies pacientam sniegt savlaicīgu un kvalificētu palīdzību. Tā uzskata Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas Reģionālā centra vadītāja vietniece medicīnas jautājumos IEVIŅA ALKA.
Vai pacients, kurš piekrīt ārstēties, bet norādījumus neievēro, ir “sarežģīts”? Vai varbūt viņš vienkārši nav sapratis būtisko? Komunikācija nav tikai vārdu apmaiņa, tā ir klīniskās kvalitātes pamats. Tomēr praksē nereti konsultējam pacientus, kuru rīcība šķiet neparedzama vai neracionāla: viņi atsakās no izmeklējumiem, pārtrauc terapiju, ignorē ārsta norādījumus. Tad aiz viņu uzvedības nereti slēpjas kultūras atšķirības, valodas barjera vai citāda izpratne par veselību.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Kādas ir blefarīta izpausmes? Kas nosaka blefarīta attīstību un kāda ir pirmā palīdzība nekomplicēta blefarīta gadījumā? Uz praktiskiem jautājumiem atbild oftalmoloģe Kristīne Leimane.
Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) kopumā ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā — 2022. gadā tās izraisīja 52 % no visiem nāves gadījumiem, kas ir aptuveni 16 000 cilvēku gadā. [1] Hroniska sirds mazspēja (SM) ir būtiska SAS komplikācija.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
