RSU Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesorei INĀRAI LOGINAI aizvadītais gads bija jubileju gads: 40 gadu, kopš viņa beigusi Stradiņa universitāti (tolaik Rīgas Medicīnas institūtu), un 25 gadi kopš darba gaitu sākuma Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Rudenī viņa saņēma pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.
Pēc divdesmit viena gada farmācijas biznesā, kur vadīja starptautiskas komandas, VALTS ĀBOLS piekrita jaunam izaicinājumam — kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Jau kādu laiku briedis pārmaiņām karjerā, bija gatavs tām. Nebaidās no atbildības un pārmaiņām, no kurām ieguvēji būtu tie, par kuriem ir atbildīgs.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Sarunai fonā aiz loga saule mijas ar stipru lietu — gluži kā dzīvē, kurai jāpielāgojas. Runājam par sajūtām: valstsvīra, ārsta, bērnības, pacienta. Sajūtas dzīvē ir svarīgākās — tā teiks eksprezidents.
Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
ILZE APINE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas dienesta vadītāja, Latvijas Ultrasonogrāfistu asociācijas viceprezidente, RSU doktorante. Māca ne vien studentus, bet arī pieredzējušus ārstus. Joprojām spēlē klavieres, vairs gan nemodinot kaimiņus trijos naktī. Patīk būt starp cilvēkiem, kuri atver robežas. Ar domāšanu “ne iekš kastes”.
Profesors GUNTIS BAHS, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāns un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Internās klīnikas vadītājs, intervijas laikā ārstus raksturo kā “medicīnas skartos”. Kā ir būt medicīnas skartajam? Un kādu gribētos izaudzināt jauno mediķu paaudzi?
Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Rosīgi enerģisks kungs ar vērīgām, laipnām acīm. Viņa vadītais uzņēmums “Medicīnas centrs ARS” nākamā gada janvārī svinēs 30 gadu jubileju. Nule kā īstenots arī sens sapnis — arvien jaudīgāk Jāņa Asara ielā atjaunotajās Sarkanā Krusta slimnīcas telpās darbojas “ARS Diagnostikas klīnika”. “Mēs esam metušies uz tiem arhitektūras pieminekļiem,” smaidīdams saka pats sapņa īstenotājs MĀRIS ANDERSONS.
Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
Rīgas 1. slimnīcas endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE jau četrdesmit gadus strādā šo darbu, pēc liekas popularitātes nealkst un māk novērtēt savas specialitātes nozīmi. Savējo viņš uzskata par veiksmes stāstu, jo visus šos gadus, ja neskaita dažus “sānsoļus”, strādājis tikai vienā — Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.
Pediatre un bērnu infektoloģe, bērnu gastroenteroloģe, Latvijas Pediatru gastroenterologu asociācijas priekšsēdētāja IEVA PUĶĪTE pediatriju esot izvēlējusies tāpēc, ka domājusi — ar bērniem strādāt ir priecīgāk. Patīk, ka bērni ir tieši, nesamāksloti, neliekuļo.
Kad IVETA GOLUBOVSKA, būdama 3. kursa studente, vēroja, kā strādā mediķi Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļā, viņai gluži kā zibens spēriens galvā iešāvās doma — šī ir mana vieta! To aptvērusi, viņa mērķtiecīgi rīkojās, lai pietuvotos savam sapnim. Un tas viņai izdevies par visiem simt procentiem.
ILZE KREICBERGA neonatoloģijai veltījusi vairāk nekā 30 gadu. Pievērsties šai medicīnas jomai viņu mudinājis kāds personīgs notikums, bet, kad pēc obligātās sadales viņa, dzimusi rīdziniece, nonāca Dobeles slimnīcā, bija skaidrs: mazpilsētā viņa noteikti nepaliks.
Statistikas dati rāda, ka sadzīvē iegūtas pneimonijas (SIP) ikgadējā sastopamība ir 248 gadījumi uz 100 000 pieaugušo. Noteiktā vecumā SIP riski pieaug: 65—79 gadus veciem senioriem pneimonijas sastopamība fiksēta jau 634 gadījumos uz 100 000 iedzīvotāju! Turklāt līdz ar cienījamāku vecumu aug arī hospitalizācijas riski. Tāpēc svarīga izpratne ne tikai par savlaicīgas diagnostikas un ārstēšanas principiem, bet arī par profilaksi.
Akne ir hroniska, iekaisīga, daudzfaktoru mata—tauku dziedzera vienības slimība. Pēdējos gados aizvien biežāk sāk pievērst uzmanību pieaugušo aknei. Akne pieaugušo vecumā var persistēt, recidivēt vai pirmo reizi parādīties pēc 25 gadu vecuma. [1; 2] Akne negatīvi ietekmē pacienta psihosociālo sfēru. Pacientiem biežāk novēro sliktāku pašvērtējumu, trauksmi, depresiju. [1; 3] Pieaugušo akne ir rezistentāka pret ārstēšanu nekā akne pusaudžu vecumā.
5.septembrī, Saeimai paužot uzticību Evikas Siliņas veidotajam Ministru kabinetam, veselības ministra amatā tika apstiprināts Hosams Abu Meri. Kādus cilvēkus viņš aicinājis strādāt savā komandā
Gandrīz 1 no 20 pieaugušajiem ASV vienlaikus cieš no hroniskām sāpēm un trauksmes vai depresijas, kā rezultātā rodas funkcionāli ierobežojumi ikdienas dzīvē.
Veselīgs dzīvesveids, kas ietver mērenu alkohola lietošanu, veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu miegu un biežu sociālo saikni, vienlaikus izvairoties no smēķēšanas un pārāk mazkustīgas uzvedības, samazina depresijas risku.