Zināmā mērā tā bija nejaušība, ka VILNIS SOSĀRS 1984. gadā sāka strādāt Latvijas Onkoloģijas centrā. Tas tikko bija atvērts, trūka speciālistu, bet jaunajam dakterim pēc nepiepildītā sapņa par kardioloģiju vajadzēja darbu. Pirmajā gadā ne reizi vien gribējis pamest onkoloģiju, taču pirmajā darbavietā viņu noturēja vecāko kolēģu atbalsts, pamazām uzkrātā pieredze un modusies interese par onkoloģiju.
Liepājā ķirurgs VIESTURS ROZĪTIS ir zināms labi. Ienācējs, kurš kļuvis par savējo. Viņš pats gan saka: vislabprātāk gribētu palikt anonīms — lai runā darbi. Diemžēl provincē tas nav iespējams. Bet, runājot par īpašībām, kas ķirurgam vajadzīgas visvairāk, kā pašu galveno viņš nosauc drosmi.
RAKUS Tuberkulozes un plaušu slimību diferenciāldiagnostikas nodaļas vadītāja INETA GRĪSLE uzskata, ka viena no viņas dzīves veiksmēm ir pareizi izvēlēta profesija. Šis svarīgais faktors un saliedētā nodaļas darbinieku komanda ir “komplekts”, kas ļauj ar prieku iet uz darbu. Un vienlaikus viņa neslēpj, ka nākamajā dzīvē labprāt pievērstos jurisprudencei. Jo patīk uzstāties, risināt problēmas.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja ARTA BĀRZDIŅA skolas gados plānojusi pievērsties vācu valodas studijām. Bet plānus kardināli mainīja liktenis jeb gadījums. Iespējams, esam zaudējuši nevainojamu vācu valodas speciālisti, toties ieguvuši spēcīgu anestezioloģi reanimatoloģi, kas glābj mūsu pašus mazākos un neaizsargātākos.
RSU Medicīnas fakultātes Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras profesorei INĀRAI LOGINAI aizvadītais gads bija jubileju gads: 40 gadu, kopš viņa beigusi Stradiņa universitāti (tolaik Rīgas Medicīnas institūtu), un 25 gadi kopš darba gaitu sākuma Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Rudenī viņa saņēma pirmā latviešu zinātnieka profesora Dāvida Hieronīma Grindeļa balvu par mūža ieguldījumu neiroloģijā un algoloģijā.
Pēc divdesmit viena gada farmācijas biznesā, kur vadīja starptautiskas komandas, VALTS ĀBOLS piekrita jaunam izaicinājumam — kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju. Jau kādu laiku briedis pārmaiņām karjerā, bija gatavs tām. Nebaidās no atbildības un pārmaiņām, no kurām ieguvēji būtu tie, par kuriem ir atbildīgs.
Piedzimstot mēs neizbēgami sākam ceļu pretī novecošanai. Kāda ir mūsu attieksme pret vecumu, kādas priekšrocības ir gadiem un kas ir laimīgas novecošanas pamatā?
Sarunai fonā aiz loga saule mijas ar stipru lietu — gluži kā dzīvē, kurai jāpielāgojas. Runājam par sajūtām: valstsvīra, ārsta, bērnības, pacienta. Sajūtas dzīvē ir svarīgākās — tā teiks eksprezidents.
Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
ILZE APINE, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Diagnostiskās radioloģijas dienesta vadītāja, Latvijas Ultrasonogrāfistu asociācijas viceprezidente, RSU doktorante. Māca ne vien studentus, bet arī pieredzējušus ārstus. Joprojām spēlē klavieres, vairs gan nemodinot kaimiņus trijos naktī. Patīk būt starp cilvēkiem, kuri atver robežas. Ar domāšanu “ne iekš kastes”.
Profesors GUNTIS BAHS, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāns un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Internās klīnikas vadītājs, intervijas laikā ārstus raksturo kā “medicīnas skartos”. Kā ir būt medicīnas skartajam? Un kādu gribētos izaudzināt jauno mediķu paaudzi?
Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Rosīgi enerģisks kungs ar vērīgām, laipnām acīm. Viņa vadītais uzņēmums “Medicīnas centrs ARS” nākamā gada janvārī svinēs 30 gadu jubileju. Nule kā īstenots arī sens sapnis — arvien jaudīgāk Jāņa Asara ielā atjaunotajās Sarkanā Krusta slimnīcas telpās darbojas “ARS Diagnostikas klīnika”. “Mēs esam metušies uz tiem arhitektūras pieminekļiem,” smaidīdams saka pats sapņa īstenotājs MĀRIS ANDERSONS.
Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
