Traumatologs MĀRTIŅŠ MALZUBRIS izturības sacensībās piedalās jau septiņus gadus un piekrīt dr. Olafa Libermaņa teiktajam, ka tikai tas ķirurgs, kas spēj noskriet maratonu, spēs arī stundām ilgi operēt. Mārtiņa garākā operācija ilgusi desmit stundu, bet vairākas diennaktis ilgas izturības sacensības, kad miegam atvēlētas vien piecpadsmit minūtes, piedzīvotas vairākkārt. Šovasar pārvests arī čempiona tituls no Latvijas čempionāta rogainingā. Sacensībās un ķirurga darbā ir daudz līdzību, bet par visu plašāk stāsta Martiņš.
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Profesore Aina Dālmane ir kā grāmata – nevis pavirši pāršķirama, bet lēni, pamatīgi lasāma: bieza, lasītāju nomīlētiem lapu stūrīšiem un stingriem vākiem. 8. aprīlī profesorei bija 85. dzimšanas diena. Tiekamies Medicīnas muzeja bibliotēkā, kur profesore šopavasar iegriežas ik ceturtdienu, gatavodamās savām divām izstādēm – grāmatu izstādei Latvijas Universitātes bibliotēkas filiālē Medicīnas fakultātē un embrioģenēzes tamborējumu izstādei Medicīnas muzejā. Profesores tamborējumi ir neparasti, apaļi dzijas maketi – mīksti, krāsaini, tādi, ko gribas aptaustīt un izpētīt.
Vitolds Jurkevičs – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs – ir gados jaunākais slimnīcas vadītājs Latvijā. Cilvēks, kurš šajos apstākļos turpina domāt ne tikai par slimnīcas izdzīvošanu, bet arī attīstību. Cilvēks, kura turētajam skalpelim uzticētos Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šobrīd V. Jurkevičs cenšas noturēt slimnīcu virs ūdens, taču par spīti haosam sistēmā – gatavs laist abus savus bērnus medicīnā.
“Ārsta darba objekts – cilvēks – ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kur šķietami vienkāršas lietas dažkārt ir ļoti grūti atrisināt,” uzskata Linezera slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents Pēteris Tomiņš. Ārsts ar 30 gadu darba stāžu.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Dr. med. GUSTAVS LATKOVSKIS – ārsts kardiologs, invazīvais kardiologs ar darba vietu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņš arī Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras pasniedzējs un no septembra – docents. Aizstāvējis doktora disertāciju. Brīvajā laikā skrituļo, spēlē tenisu, klausās blūzu. Novērtē iespēju atpūsties ar izslēgtu mobilo tālruni. Samērojot daktera Latkovska vēl jaunos gadus ar jau padarītā apjomu un vērienu, tā vien šķiet, ka viņam zināms laika sadales noslēpums.
Reizi nedēļā ir sestdiena vai svētdiena, kuru viņa gaida ar nepacietību. Lai... dotos uz darbu. Uz diennakts dežūru reanimācijas brigādes sastāvā. Tad viņa ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste DZINTRA JAKUBAŅECA. Arī pārējās dienās viņa strādā. Un tad viņa ir Rīgas Domes Labklājības departamenta Veselības aprūpes pārvaldes priekšnieka vietniece Dzintra Jakubaņeca.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Ne jau visu eņģelīšu. Tikai to, kuri te ierodas pirms laika, paguļ kuviezītī, paaugas un dodas pie saviem vecākiem. Vai uz bērnu namu. Vai arī atgriežas debesīs... Bet to laiku, kamēr bērniņš izvēlas, uz kuru pusi doties, viņa mājas ir Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, kur viena no audžumammām ir neonatoloģe ANNA CIMMERE.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Pēc intervijas viņa teiks: „Man šķiet, ka šajā sarunā manis ir par daudz. Ja kaut ko dzīvē esmu sasniegusi, kaut ko iemācījusies, tad tikai ar citu palīdzību, saiknē ar kolēģiem, draugiem, radiem, ģimeni, un viņiem es esmu ļoti pateicīga." Viņu viegli var iedomāties ar Hemingveja izdevumu rokās (dakteri saista šī autora lakonisms un starp rindiņām izlasāmais) vai šķirstot Dalailamas Laimes mākslu (tur esot daudz vērtīgu domu, kā saprasties ar pacientiem - nē, viņa izlabo, vienkārši cilvēkiem). Vēl neiroloģei docentei ELVĪRAI SMELTEREI ir silti smiekli un jauks krievu valodas akcents, kas gluži vienkārši paņem.
Kad Nacionālajos Bruņotajos spēkos uzliesmo kārtējā zarnu infekcija, uz frontes pirmo līniju lūdz doties JĀZEPU KEIŠU. Infektoloģijas centra vadība zina, ka Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras asociētais profesors, medicīnas doktors perfekti tiks galā ar visu. Apskatīs, ja būs divdesmit slimnieki, un arī tad, ja būs piecdesmit; smagākie tiks nosūtīti uz slimnīcu un dokumentācija būs kārtībā. Apbrīnojamas darba spējas! Ja vajag, viņš var būt ļoti operatīvs un veikls. Taču ikdienas darbā profesors šķiet pat pārāk līdzsvarots. Gatavais mieramika!
Osteoartrīts ir locītavu slimība, ar kuru sirgst 10—12 % pieaugušo un ~ 365 miljoni cilvēku pasaulē. Tā kā osteoartrīts (OA) nav izārstējams, terapija vērsta uz simptomu pārvaldību un funkcionalitātes veicināšanu.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
