Pēc ārsta grāda iegūšanas un iesāktas rezidentūras IEVA TOLMANE no praktiskās medicīnas aizgāja. Bet pēc desmit gadiem — atgriezās, no jauna iestājās rezidentūrā un apguva infektologa un hepatologa specialitāti. Medicīnas doktore, uzņēmējdarbības maģistre, Latvijas Universitātes docente, nodaļas vadītāja Latvijas Infektoloģijas centrā.
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.
Šovasar Pēterdienā Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs GUNDARS LĀCIS svinēs septiņdesmit otro dzimšanas dienu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, pateicoties vecākā brāļa mudinājumiem un paša neatlaidībai, iestājies Medicīnas institūtā un kļuvis par ķirurgu, ieguvis medicīnas doktora grādu, viņš nu jau četrdesmit trīs gadus strādā par traumatologu ortopēdu.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
Ķirurgs GRIGORIJS BIRUKS pirms četrdesmit astoņiem gadiem sācis strādāt toreizējā Latvijas Baseina centrālajā slimnīcā — gana grandiozā medicīniskā impērijā, kuras pārraudzībā bija visas jūrniecības un zvejniecības sistēmā strādājošās ārstniecības iestādes un kuģu ārsti. Viņš joprojām ik dienu dodas uz darbu Patversmes ielas slimnīcā Sarkandaugavā un pavisam nesen viņam piešķirts Goda flebologa sertifikāts — pirmajam Latvijā.
Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.
Viņa vadībā anestezioloģija Latvijā kļuva par atsevišķu medicīnas nozari un guva starptautisku atzīšanu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas neatkarību un turpmāk nesis tās vārdu pasaulē gan kā ārlietu ministrs, gan diplomāts. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts GEORGS ANDREJEVS sarunā ar Doctus atskatās uz savu karjeru.
Onkologs JĀNIS EGLĪTIS, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, veic caurmērā trīssimt līdz trīssimt piecdesmit operāciju gadā. Ja rēķina aritmētiski — teju ik dienu pa pacientei ar diagnozi “krūts vēzis”.
To, ka kļūs par ārstu, Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS sapratis, būdams 6. klases skolnieks. Nekad nav vairījies darba, vienmēr bijis gatavs uzņemties atbildību. Gada laikā veic ap 250 operāciju, ir ilga pieredze audzēju ārstēšanā. Komplicētas un radikālas operācijas, kādas savulaik uzskatīja par unikālām, tagad ir ikdienas darbs.
Kas tur īpašs, dzīvības pusē taču stājas visi mediķi jau pēc definīcijas, vai ne? Bet Dr. GINTS LAPIŅŠ, Vidzemes slimnīcas dzemdību un ginekoloģijas nodaļas virsārsts, to izdarījis vēl īpaši.
“Ko tik esmu operējusi — deputātus, māksliniekus, bandītus un tautas ienaidniekus! Uzskatu, ka man dzīvē laimējies, jo esmu atradusi darbu, kas man tiešām patīk un ko varu labi paveikt,” priecājas Rīgas 1. slimnīcas acu slimību dienas stacionāra atbildīgā ārste un Latvijas—Amerikas acu centra oftalmoloģe MĀRA BRIEDE.
“Man darbs ir pirmajā vietā,” — tā attieksmi pret ārstes, kolektīva vadītājas un lektores pienākumiem augstskolā raksturo Rīgas 1. slimnīcas Ādas un STS slimību klīniskā centra vadītāja un Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras asociētā profesore ILONA HARTMANE.
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā pirmo reizi Latvijā veikta inovatīva mikroķirurģiska operācija, lai būtiski mazinātu limfedēmas – rokas tūskas – risku sievietēm pēc krūts vēža ārstēšanas.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
