Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārste BAIBA RAUHVARGERE izbaudījusi gan administratores darbu, gan nopelnījusi ventspilnieku piešķirto titulu “Gada ārsts”. Sarunā ar viņu uzrunā cieņpilnā attieksme pret pacientiem un viņu tuviniekiem. Viņa teic: mediķim nav tiesību pacelt balsi slimnieka klātbūtnē un pat tad, ja ārsts ir nevaļīgs, slimniekam jāvelta tik ilgs laiks, cik nepieciešams.
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
Kad Ivars Krastiņš, Liepājas reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes virsārsts un Intensīvās terapijas nodaļas virsārsts, saka: es vairāk esmu vienpatis un man nepatīk cilvēku pūļi, noticēt ir nedaudz grūti.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR klīnikas vadītājs DINS SUMERAGS pagūst tik daudz padarīt, ka šķiet — diennakts viņam ir vismaz par stundu garāka nekā citiem. Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vada LOR asociāciju, māca jaunos studentus un uzstājas ar lekcijām. Vēl pagūst taisīt mucas, muzicēt ar savu ansambli Cooper’s Band un producēt klipu uzņemšanu.
Pēc ārsta grāda iegūšanas un iesāktas rezidentūras IEVA TOLMANE no praktiskās medicīnas aizgāja. Bet pēc desmit gadiem — atgriezās, no jauna iestājās rezidentūrā un apguva infektologa un hepatologa specialitāti. Medicīnas doktore, uzņēmējdarbības maģistre, Latvijas Universitātes docente, nodaļas vadītāja Latvijas Infektoloģijas centrā.
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.
Šovasar Pēterdienā Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs GUNDARS LĀCIS svinēs septiņdesmit otro dzimšanas dienu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, pateicoties vecākā brāļa mudinājumiem un paša neatlaidībai, iestājies Medicīnas institūtā un kļuvis par ķirurgu, ieguvis medicīnas doktora grādu, viņš nu jau četrdesmit trīs gadus strādā par traumatologu ortopēdu.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
Ķirurgs GRIGORIJS BIRUKS pirms četrdesmit astoņiem gadiem sācis strādāt toreizējā Latvijas Baseina centrālajā slimnīcā — gana grandiozā medicīniskā impērijā, kuras pārraudzībā bija visas jūrniecības un zvejniecības sistēmā strādājošās ārstniecības iestādes un kuģu ārsti. Viņš joprojām ik dienu dodas uz darbu Patversmes ielas slimnīcā Sarkandaugavā un pavisam nesen viņam piešķirts Goda flebologa sertifikāts — pirmajam Latvijā.
Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.
Viņa vadībā anestezioloģija Latvijā kļuva par atsevišķu medicīnas nozari un guva starptautisku atzīšanu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas neatkarību un turpmāk nesis tās vārdu pasaulē gan kā ārlietu ministrs, gan diplomāts. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts GEORGS ANDREJEVS sarunā ar Doctus atskatās uz savu karjeru.
RAKUS Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurgs eksperts, Latvijas Neiroķirurgu asociācijas vadītājs, asociētais profesors KASPARS AUSLANDS ir ne vien lielisks ārsts un pasniedzējs, bet arī ieguvis augstskolas diplomu biznesa vadībā un ārsta karjeras sākumā gandrīz izvēlējies citu dzīves ceļu. Taču drīz vien sapratis, ka medicīna ir viņa īstais aicinājums. Nu jau 25 gadus dakteris Kaspars Auslands ir veltījis neiroķirurģijai.
Gados vecākiem pacientiem aizcietējumi rada izteiktu dzīves kvalitātes pasliktināšanos un negatīvi ietekmē psihisko veselību. Pētījumos konstatēts, ka pacientiem ar aizcietējumiem ir sliktāki fizisko funkciju, psihiskās veselības, vispārējā veselības stāvokļa uztveres un ķermeņa sāpju rādījumi, salīdzinot ar respondentiem bez aizcietējumiem. [1] Šī ir raksta otrā daļa, kur detalizēti apskatītas aizcietējumu ārstēšanas iespējas. Pirmo daļu lasiet Doctus maija numurā.
Antibiotiku lietošana, lai gan rezultāti ir neskaidri, ir saistīta ar celiakijas slimības risku, tomēr šī saistība var atspoguļot gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, gan ne diagnosticētas celiakijas ārstēšanu. Pētnieki izvērtēja iepriekšēju antibiotiku lietošanu indivīdiem ar biopsijā apstiprinātu celiakijas slimību, salīdzinot ar atbilstīgām vispārējās populācijas kontroles grupām un ar viņu brāļiem un māsām. Tika veikta arī salīdzinoša analīze ar indivīdiem, kuriem histoloģiski novērojama normāla zarnu gļotāda.
Bēta blokatori (BB) ir nozīmīga zāļu grupa kardioloģijā, kam piemīt plašs indikāciju loks — hipertensija, akūti koronāri sindromi, hroniski koronāri sindromi, sirds mazspēja, aritmijas, stāvoklis pēc miokarda infarkta un citi. Atkarībā no darbības mehānisma tos iedala trīs paaudzēs: pirmā paaudze jeb neselektīvie BB (inhibē gan bēta–1, gan bēta–2 receptorus), otrā paaudze jeb kardioselektīvie BB (inhibē pārsvarā bēta–1 receptorus sirdī) un trešās paaudzes ar papildu vazodilatējošām īpašībām.
Liela starptautiska datubāzu analīze parādīja, ka 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuri lieto semaglutīdu, nav ne paaugstināta, ne samazināta neovaskulāras ar vecumu saistītas makulas deģenerācijas attīstības riska, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem citus pretdiabēta medikamentus.
