“Zinoša un gudra, izcila profesionāle, ļoti sirsnīga un līdzjūtīga. Vedot meitiņu pie viņas uz konsultāciju, jutos tā, it kā šo cilvēku pazītu gadiem ilgi,” tik atzinīgus vārdus kāda interneta portāla forumā bērnu kardioloģei INGŪNAI LUBAUAI velta mazas pacientes māmiņa. Beidzot augstskolu, kad nav ne jausmas, vai kļūsi par labu ārsti vai ne, daktere Lubaua bija apņēmusies — ja to neizdosies īstenot, strādās par māsiņu. Taču pēc šā atkāpšanās ceļa nebija vajadzības.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra virsārsts, kardiologs IĻJA ZAKKE 31 gadu bijis uzticīgs šai darba vietai, izglābis daudzus infarkta un citu sirdskaišu skartus slimniekus. Par sevišķiem nopelniem kardioloģijā un medicīnā apbalvots ar Atzinības krustu.
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārste BAIBA RAUHVARGERE izbaudījusi gan administratores darbu, gan nopelnījusi ventspilnieku piešķirto titulu “Gada ārsts”. Sarunā ar viņu uzrunā cieņpilnā attieksme pret pacientiem un viņu tuviniekiem. Viņa teic: mediķim nav tiesību pacelt balsi slimnieka klātbūtnē un pat tad, ja ārsts ir nevaļīgs, slimniekam jāvelta tik ilgs laiks, cik nepieciešams.
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
Kad Ivars Krastiņš, Liepājas reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes virsārsts un Intensīvās terapijas nodaļas virsārsts, saka: es vairāk esmu vienpatis un man nepatīk cilvēku pūļi, noticēt ir nedaudz grūti.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas LOR klīnikas vadītājs DINS SUMERAGS pagūst tik daudz padarīt, ka šķiet — diennakts viņam ir vismaz par stundu garāka nekā citiem. Paralēli tiešajiem darba pienākumiem vada LOR asociāciju, māca jaunos studentus un uzstājas ar lekcijām. Vēl pagūst taisīt mucas, muzicēt ar savu ansambli Cooper’s Band un producēt klipu uzņemšanu.
Pēc ārsta grāda iegūšanas un iesāktas rezidentūras IEVA TOLMANE no praktiskās medicīnas aizgāja. Bet pēc desmit gadiem — atgriezās, no jauna iestājās rezidentūrā un apguva infektologa un hepatologa specialitāti. Medicīnas doktore, uzņēmējdarbības maģistre, Latvijas Universitātes docente, nodaļas vadītāja Latvijas Infektoloģijas centrā.
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.
Šovasar Pēterdienā Rīgas Austrumu slimnīcas Traumatoloģijas un ortopēdijas klīnikas vadītājs GUNDARS LĀCIS svinēs septiņdesmit otro dzimšanas dienu. Pēc vairākiem mēģinājumiem, pateicoties vecākā brāļa mudinājumiem un paša neatlaidībai, iestājies Medicīnas institūtā un kļuvis par ķirurgu, ieguvis medicīnas doktora grādu, viņš nu jau četrdesmit trīs gadus strādā par traumatologu ortopēdu.
Dr. med. IVETAI DZĪVĪTEI–KRIŠĀNEI, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu slimību klīnikas virsārstei, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docentei ir gaišs, sirsnīgs smaids. Varbūt tā ir atbilde — kā bez sūkstīšanās var izdarīt tik daudz! Vēl viņai ir zaļie īkšķīši — slimnīcas Ārstu mājā uz palodzes zied dakteres lolots puķu dārzs. Tajā aug pat banānkoks!
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Mācību grāmata tapusi profesora Andra Jumtiņa redakcijā - gandrīz desmit gadu pēc pirmā izdevuma jaunajā grāmatā aktualizētas zināšanas par balsta un kustību aparāta traumatoloģiju un biežāk sastopamajām ortopēdiskajām slimībām, papildināts autoru loks un iekļautas jaunas nodaļas. Grāmata izdota arī elektroniskā formātā.
Pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā bija personīgais viedtālrunis, biežāk tika konstatēti ēšanas traucējumu simptomi gan 12 gadu vecumā, gan divus gadus vēlāk, salīdzinot ar pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā viedtālruņa nebija.
