Asociētajam profesoram urologam Vilnim Lietuvietim dažos gados izdevies apvienot vairākas Rīgas Daugavas labā krasta atsevišķās uroloģijas nodaļas vienkopus un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas telpās izveidot vienu lielu, moderni aprīkotu Uroloģijas klīniku. Katrs to vis nevarētu. Kur slēpjas viņa spēks?
Viņš ir jauns, vesels, izskatīgs, izglītots, Eiropā pazīstams ērģelnieks, muzikologs, filozofs. Viņu sagaida spoža karjera civilizētajā pasaulē. Taču viņš to pamet, lai dotos uz mežonīgiem džungļiem ārstēt afrikāņus. Bet tieši tas viņam vēlāk atnes pasaules slavu. Šis cilvēks ir ALBERTS ŠVEICERS (1875–1965) – leģendārais ārsts, domātājs, muzikologs, teologs, Nobela Miera prēmijas laureāts.
“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?
“Tas ir mans dzīves moto, tas, ko gribu iemācīt kolēģiem un pacientiem,” saka anesteziologs reanimatologs GUNTIS IĻĶĒNS. Latvijā viņš ir viens no apmēram 50 speciālistiem, kas profesionāli pazīst sāpes. Pamatdarbā strādā par anesteziologu reanimatologu Vidzemes slimnīcā, koordinē darbu operāciju nodaļā, aprūpē sāpju pacientus poliklīnikā, privātpraksē un nesen atvērtajā paliatīvās aprūpes nodaļā. No medicīnas brīvajā laikā fotografē. Dabu, cilvēkus, norises. Viņa fotogrāfijas rotā arī Vidzemes slimnīcas interjeru.
Ar izcilā Latvijas ārsta profesora MĀRTIŅA ZĪLES (1863–1945) filozofiju sastapos nejauši, kad pēdējos trīs medicīnas studiju gados jutu vajadzību pēc dziļākas ārsta profesijas jēgas.* Vēstījums, ko atstājis izcilais medicīnas filozofs, stāv pāri ikdienas medicīnas praksei. Aiz piesātinātā un sarežģītā teksta tas uzreiz neatklājas – Mārtiņš Zīle lasītājam dod brīvību domāt, izprast, sintezēt. Profesors uzved “visaugstākajā skatu tornī”, liekot meklēt atbildes uz jautājumiem: kāpēc ārstam būtu jāizzina intuitīvi uztveramais X faktors, kāpēc jāizprot neredzamais?
Personālvadības pētījumi liecina, ka cilvēku apmierinātība ar darbu ir atkarīga no tiešā vadītāja. Doctus šoreiz vaicāja tiešajiem vadītājiem – kā viņi sadzīvo ar vadītāja lomu un kāds ir labs vadītājs? Visi uzrunātie ārsti–vadītāji ir vienisprātis: labs vadītājs ikdienas darbu prot noorganizēt tā, ka viss norisinās arī tad, ja paša nav klāt un neatkarīgi no apstākļiem.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Neiroloģe MARUTA SOLVITA IVETA NAUDIŅA arī pensijas gados turpina strādāt, saglabā aktīvu dzīves pozīciju un krāj jaunas zināšanas, kas varētu palīdzēt viņas pacientiem. Piemēram, ar apiterapijas metodēm. “Mediķiem tāpat kā māksliniekiem vajag talantu,” – tāda ir dakteres Naudiņas stingra pārliecība. Šis ir viņas stāsts.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas centra virsārsti DINU BALODI kolēģi raksturo kā vienmēr smaidīgu, pretimnākošu, fantastisku sievieti, kas unikālā veidā prot apvienot medicīnisko pieredzi ar cilvēcisko faktoru. Tas viņai veiksmīgi izdevies visus gadus, kurus nostrādājusi medicīnā, no tiem 27 - ārsta profesijā. Dina Balode atzīst: šis viņai īpašs gads - ar apaļiem cipariem. 50 dzīves gadi. 35 gadi medicīnā. 20 gadi Latvijas Diabēta asociācijā. Pieci gadi Stradiņa slimnīcā.
Bijis iecirkņa terapeits, ceha ārsts, divas reizes ar pārtraukumiem Liepājas reģionālās slimnīcas Kardioloģijas nodaļas vadītājs, bet kopš 2006. gada invazīvais kardiologs, kas strādā sirds katetrizācijas laboratorijā Liepājas slimnīcā – tāds ir ārsta ALFRĒDA LĪBIŅA īsais profesionālais gājums. Dzimis rīdzinieks, kas pirms 34 gadiem pārcēlās uz Liepāju – uz sievas Agritas, arī ārstes, dzimto pilsētu – ar domu: ilgi te nepalikšu! Diezin kam tagad būtu jānotiek, lai viņš no Liepājas aizietu?!
Rīgas 1. slimnīcas atbildīgā ginekoloģe AGNIJA CAUNĪTE visiem jaunajiem kolēģiem iesaka vispirms nodarboties ar dzemdniecību. “Pirmām kārtām tāpēc, ka šis darbs ārstam sniedz vislielāko gandarījumu. Un arī tāpēc, ka vēlāk var būt bail pārkvalificēties – kamēr jauns, tu uzdrīksties vairāk, bet, uzkrājis pieredzi, iespējams, baidīsies no lielās atbildības, jo dzemdniecības ārsts taču atbild uzreiz par divu cilvēku veselību un dzīvību, par māti un par bērnu.”
Vissliktāk ir tad, ja ārsts neatliekamajā medicīnā ienāk ar vēlmi pēc materiālas vai emocionālas atzinības. Gandarījumam par padarīto jārodas nevis tāpēc, ka pacients pateicis paldies, bet tāpēc, ka izdevies pacientam sniegt savlaicīgu un kvalificētu palīdzību. Tā uzskata Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas Reģionālā centra vadītāja vietniece medicīnas jautājumos IEVIŅA ALKA.
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra bijusī 10. nodaļas vadītāja, gastroenteroloģe ANITA GRIETĒNA pieder vecā kaluma ārstu paaudzei, kam ir liela pietāte pret cilvēku.
Ar RSU Ortopēdijas katedras vadītāju asociēto profesoru Andri Jumtiņu tiekamies katedras vadītāja kabinetā sestajā stāvā sarkanķieģeļu ēkā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Kad pie lasītājiem nonāks īpašais Doctus piecpadsmitgades numurs, skaistais kļavu lapu dzeltenums, kas gleznojas aiz loga, un vēl siltās rudens vēsmas būs nomainījuši tumšāki un vēsāki vēlā rudens vakari. Rudens dienām stāsti ir kā radīti. Un Andris Jumtiņš ir stāstnieks. Mūsu sarunas noslēgumā apliecinu: "Jūs esat brīnišķīgs stāstnieks!" Viņš uz manu teikumu atbild ar pārfrāzētu dullās Paulīnes teicienu: "Jūs sakāt?!"
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Standarta transtorakāla ehokardiogrāfija ir viens no pamata izmeklējumiem sirds mazspējas diagnostikā (1. attēls). [1] Ja pacientam ar sirds mazspējai raksturīgiem simptomiem un/vai klīniskām pazīmēm* transtorakālā ehokardiogrāfijā tiek konstatēta samazināta kreisā kambara izsviedes frakcija (EF [ejection fraction] < 40 %), šaubām par sirds mazspējas diagnozi nevajadzētu būt un atliek tikai precizēt sirds mazspējas iemeslu un sākt atbilstošu ārstēšanu.