Stāstnieks, kam mērķis un ideāli stāv pāri ikdienišķajam. Andris Jumtiņš

Andra Jumtiņa vairāku stundu stāstījumā nav emocionālu intonāciju, pārdzīvojuma, lepnuma vai prieka nokrāsu. Samtainais, rimtais balss tembrs atgādina Latvijas Radio vakara pasaku teicēju. Noprast emocionālās nokrāsas iestarpinājumiem un atkāpēm bagātajos stāstījumos profesors ļauj klausītājam pašam. Pēc intervijas aizeju domīga, it kā šauboties, vai esmu uztvērusi pareizās stīgas. Manas šaubas izdzēš nākamais rīts, kad Andris Jumtiņš telefonsarunā pavēstī, ka dzīvo vēl intervijas noskaņās un gribētu kaut ko piebilst, vienā teikumā iedodot mūsu iepriekšējās dienas sarunas koda atslēgu. “No mammas esmu paņēmis, ka dzīvē augstāks par ikdienišķo ir mērķis un ideāli.” Šī ir atslēga, kas atver mūsu sarunas dziļāko būtību.

Taču atgriežamies pie sākuma. Profesors ir gatavojies, sakopētas fotogrāfijas no personīgā arhīva, rezervēts laiks, pabrīdināti kolēģi. Nelielajā kabinetā nevīd smalku kantoru glance. Vienkāršos plauktos rindojas grāmatas, no tām divas priekšskatā: viena ar profesoru Kristapu Keggi uz vāka, otra – RSU 60 izcilības gadi. Plauktu kreisajā stūrī virknējas studentu zinātnisko darbu muguriņas, vēlāk uzzināšu, ka starp tiem arī paša profesora disertācija un pat viņa vecāsmammas diplomdarbs agronomijā, kas aizstāvēts iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados. Ūdens uzvārās elektriskajā tējkannā turpat kabinetā. Profesors pagatavo kafiju mums abiem. “Pa dakteru modei” krūzē uzlietā kafija iegulst stāstnieka plaukstā. Atsēžamies oranžā dīvāniņā. Andra Jumtiņa stāstījumā smalkās detaļās uzburas ceļojumu un pieredzes stāsti, padomju laiku slimnīcas ainiņas, neatkarības atgūšanas laiks, bērnība Rīgā, Pētersalas ielā ar mammu – bērnu dakteri.

Konkurence nebaida

“Jauno cilvēku audzināšana ir viena no manām sirdslietām. Tā ir viena no lielākajām varām, kas pasaulē ir, – vara kādu mācīt un kādam kaut ko no sevis ieaudzināt.

No vienas puses, ķirurgam vērtību ziņā nekas nav augstāks par veiksmīgu operāciju un izjūtu, ka tikai ar vairāku stundu darbu konkrētajam cilvēkam esi ietekmējis varbūt visu dzīvi. Taču, no otras puses, pienāk dzīvē brīdis, kad tev ir pieredze, māki operēt, pacienti šķiet līdzīgi, sāk šķist, ka profesionāli vairs neaudz. Un tad notiek tas, kas bijis jau no ļoti senas vēstures – no Hipokrata laikiem un vēl senāk: tu vari augt, savu pieredzi un skatījumu uz konkrētu lietu un ārstēšanas metodi nododot jaunajiem kolēģiem. Un īstenībā tas sniedz – tagad es to zinu – vēl lielāku gandarījumu.

Viens no mērķiem, pirms nepilniem trīs gadiem sākot vadīt katedru, bija atjaunot studentu zinātnisko pulciņu, kas reiz bija pastāvējis. Šajos gados no pulciņa esmu piesaistījis jau deviņus cilvēkus, kas pašreiz ir rezidenti un mūsu kolēģi. Arī studenti nāk, voluntē, piedalās operācijās. Vai ceļu uz ortopēdiju šie cilvēki būtu atraduši bez pulciņa? Visticamāk, būtu, bet ceru, ka ceļu esmu atvieglojis. Tā ir reālās konkurences radīšana mūsu specialitātē.

Tāds es esmu – nebaidos no konkurences. Kāpēc? Jo, dodot cilvēkam iespēju, pirmkārt, gribētu cerēt, ka esmu darījis labu un viņš man neaizliks nākotnē kāju priekšā. Otrkārt, tā pats augu. Ja kādu bremzēju, es stagnēju un grimstu, taču palīdzot – dodot iespēju – esmu ielicis vēl vienu ķieģelīti savā būvē. Būšu ļoti skaļš un tendenciozs – būvi es nosauktu par visu Latvijas traumatoloģiju un ortopēdiju. Nevajag pārprast, neesmu vienīgais būves būvētājs, bet es ielieku ķieģelīti, lai būve augtu. Astoņpadsmit gadu nav bijušas disertācijas mūsu jomā, jo varbūt bijusi attieksme... ja jaunais cilvēks ir spējīgs, tad labāk ieņemt neitrālu pozīciju un nepalīdzēt viņam attīstīties.

Tagad promocijas darbus uzrakstīs trīs doktoranti, aizstāvēsies, vai tāpēc viņi centīsies Jumtiņu nobīdīt? Nu... varbūt tā arī notiks, bet tas būs likumsakarīgi. Nāks cita attīstība, savu posmu būšu veicis.”

Ne tikai arods, bet arī māksla un zinātne

“Savulaik Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā bija domāšana – kā slimnieku ārstēt labāk, nekā tiek piedāvāts ar tā brīža tehnoloģijām. Ja tev iedod plāksni un skrūves un ir kaula lūzums, tad nevis rīkojies, lai lūzumu izārstētu ar šo plāksni, bet gan domā, kā to uzlabot, lai izārstēt būtu vieglāk, ātrāk, ar mazāku komplikāciju skaitu. Ilgus gadus slimnīca strādāja pēc algoritma – pārņemt Rietumu tehnoloģijas, tās godprātīgi un kvalitatīvi izmantot. Inovatīvo domāšanu tikai tagad sākam atgūt. Tehnoloģijas ievērojami uzlabojušās, bet domāšana stagnējusi.

Jāpiemin slavenais Paula Stradiņa teiciens. Noteikti medicīna nav vienkārši slimnieka ārstēšana. Lai arods paliek tiem, kas ir tiešām labi izpildītāji un labi citu radīto ideju īstenotāji. Bet studentiem un rezidentiem saku: ja gribat sasniegt vairāk, tad jūsos jābūt kaut kam no mākslas – un noteikti jābūt no zinātnes. Tas ir virzošais spēks.

Kad pirms diviem gadiem uzvarēju konkursā uz katedras vadītāja vietu, man bija mērķi. Daudzās studentu aptauju anketās gadu no gada bija ieraksts – nav mācību grāmatu latviešu valodā. Tas bija jāsadzird. Šī biezā mape uz galda ir mācību grāmata, kas ar kolēģu atbalstu tapusi divos gados, tagad nodota izdevniecībā. Tā būs pirmā visaptverošā mācību grāmata, jāsaka – pirmā pasaulē – traumatoloģijā un ortopēdijā latviešu valodā.”

Profesijas izvēlē – mammas pēdās

“Bērnībā gribēju būt par frizieri. Dzīvojām Pētersalas ielā, piecstāvu mājā, kur labierīcības bija kāpņutelpā. Turpat blakus bija uzbūvēta jauna divstāvu māja – sadzīves pakalpojumu kombināts. Mājas vienā galā lodīšu pildspalvām ar speciālu iekārtu varēja uzpildīt iekšiņas, otrā galā bija frizētava. Tas bija ostas rajons. Frizētavā strādāja – teiksim tā – afrosovjets. Tumšādains frizieris. Laikam man viņš iepatikās. Tolaik mamma strādāja otrajā pilsētas poliklīnikā Mednieku ielā. Kad mammai bija pieņemšana, mani iesūtīja blakus telpā, varēju zīmēt, klausīties un funktierēt.

Vēlāk ar interesi lasīju Žila Verna grāmatas, gribēju kļūt par arheologu. Biju arī zooloģijas pulciņā, bija nodarbības Zooloģiskā dārza čūsku mājā. (Zooloģiskais dārzs manā tālākajā dzīvē spēlēja interesantu lomu. Deviņdesmito gadu sākumā, lai piepelnītos, sadarbībā ar vietējo veterinārārstu izoperēju kādus divdesmit suņus, kas bija traumēti, ar dažādiem kaulu lūzumiem. Kāpēc mums to atļāva? Ja nu gadījumā zilonis salauž kāju, lai būtu ortopēds, kas saremontē.)

Jau pēc astotās klases doma bija par kino–foto, tas aizrāva. Jauno tehniķu stacijā ar kameru filmējām filmas. Fotografējām. Šo jomu varēja mācīties Ļeņingradā. No klases cilvēki aizbrauca. Tagad centrālajā televīzijā titros redzu sava klasesbiedra vārdu. Toreiz nebiju vēl tik patstāvīgs, tāpēc tas nobremzējās. Mamma teica: “Nāc taču uz medicīnu!” Iestājos pediatrijas fakultātē.”

Studijās un dzīvē – optimizācija

“Studijās noteikti nebiju augšgalā. Un arī tagad domāju, ka neesmu augšgalā. Biju no studentiem, kam nekad nebija neviena sesijas pagarinājuma. Reiz dežurējām anatomikumā pie auditorijas, lai pēdējā dienā dabūtu no profesores Āboltiņas ieskaiti. Studenti klāt jau pēc astoņiem, krietni liels bariņš – trīsdesmit, četrdesmit, visiem vajag ieskaiti. Profesore bija izcila personība, anatomija, ko viņa pasniedza, bija interesanta, bet veidojās parādi, kas jāatstrādā. Ap deviņiem parādās profesore. “Ahā, kas tad mani te gaida?! Ziniet, kolēģi, man jāaiziet uz frizētavu, būšu vēlāk.” Un aiziet. Gaidām. Ir desmit, vienpadsmit, pēcpusdiena... Divas trešdaļas gaidītāju jau prom. Bet es gaidu, jo man ir mērķis, man jāsagaida. Ap septiņiem vakarā atnāk profesore un saka: “Dodiet, kolēģi, grāmatiņas!” Viņa zināja, ka visu dienu esam mācījušies. Parakstīja. Tā viņa mūs audzināja. Tagad to saprotu.

Mans dzīves uzstādījums – augsti mērķi sasniedzami pa vistaisnāko ceļu, neejot līkločiem. Jau toreiz visu maksimāli centos uztvert lekcijā, lai mājās mazāk jāmācās – optimizācija. Biju atskabargains students – sekojot līdzi lekcijai, pēc pasniedzēja tradicionālā “vai ir kādi jautājumi?” es ar savām zināšanām, ko vēl kaut kur citur biju dzirdējis, centos pasniedzēju paķert, pārbaudīt erudīciju, prasmi atbildēt. To es gribētu arī no sava studenta. Lai viņi mani cenšas paķert!”

Pagrieziena punktā

“Man veiksmīgi veidojies karjeras sākumposms. 1983. gadā pabeidzu Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti, biju ļoti laimīgi nokļuvis internatūrā bērnu ķirurgu grupā – kopā ar daudziem tagad labi zināmiem ārstiem. Šādas grupas bērnu ķirurģijā netika veidotas katru gadu, man paveicās īpaši. Mērķis bija kļūt par bērnu ortopēdu.

Taču arī tolaik bija vietu trūkums slimnīcās, pēc obligātās sadales kļuvu par bērnu ortopēdu ceturtajā bērnu poliklīnikā. Strādāju divus gadus, kamēr – pilnīga nejaušība! – bija kara komisariāta organizēti kursi ķirurģijā un traumatoloģijā. Uz trim mēnešiem nonācu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.  Studentiem stāstu, kā bija, kad 1986. gadā atnācu šeit strādāt. Pacienti gulēja gaiteņos, nodaļas bija pārpildītas. Operēja salīdzinoši reti. Pacientiem bija, kā filmās rāda, pie kājām iekārti smagumi. Kad lūzušie kauli bija izstiepti, sagaidīja, lai sāk veidoties kaula rumbējums. Kad sāka dzīt, atļāva smagumus nomainīt ar ģipša imobilizāciju, pacienti vēl ilgi ārstējās, bet jau mājās.

Taču te man iepatikās, bija arī bērnu ortopēdijas nodaļa. Tika izsludināts konkurss aspirantūrai. Tas bija pirmais nozīmīgais konkurss, kurā izdevās uzvarēt. Iestājos aspirantūrā ar domu par disertāciju bērnu ortopēdijā šā institūta bērnu nodaļā. Gadu pēc aspirantūras sākuma mani uzrunāja profesora akadēmiķa Viktora Kalnbērza dēls – tagad Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Kalnbērzs. Man lāgā negāja ar bērnu tēmu, pēc gadu ilgas mīņāšanās pilnīgi samainīju visu tālāko karjeru no bērnu ortopēdijas uz tēmu, kas man joprojām ir sirdslieta traumatoloģijā, – kaulu lūzumu ārējā fiksācija. Institūts tolaik Padomju Savienībā bija slavens tieši ar Kalnbērza ārējās fiksācijas aparātu. Un, ticiet vai ne, bet nākamajos divos gados tiešām izoperēju pietiekami daudz pacientu ar šo aparātu. Pēc darba sēdēju bibliotēkā, lasīju citu ārējās fiksācijas problēmām veltītu disertāciju materiālus.

Mērķtiecīgi darbojoties, 1990. gadā aizstāvēju medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju traumatoloģijā–ortopēdijā. Disertācija ir kā atslēga. Ļoti daudz vajadzēja ciest ģimenei, pašam bija daudz jāsaspringst, taču to mazumiņu, ko esmu sasniedzis, esmu varējis sasniegt, pateicoties šai disertācijai.”

Ego nav priekšplānā

“Nekad neesmu bijis kauslis. Reiz gan, kad biju maziņš un parkā piesitās kaut kādi huligāni, bet brālis Jānis bija vēl mazāks – tagad gan ir galvas tiesu garāks par mani –, centos brāli aizstāvēt. Un tad mana vecāmamma teica: “Gudrākais vienmēr piekāpjas.” Laikam ļoti liela taisnība šajā dzīves gudrībā ir.

Brālis beidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā zooinženieris. Bijām ļoti atšķirīgi, brālis – tēva dēls (tēvs bija talantīgs saksofonists, viens no vadošajiem, spēlēja Rīgas Estrādes orķestrī kopā ar Raimondu Paulu), es – vairāk līdzīgs mammai. No mammas esmu mantojis inteliģenci un arī zināmu nepraktiskumu dažās situācijās. Pēc mammas nāves, iepazīstoties ar viņas dienasgrāmatām un dažādām vēstulēm, ko viņa rakstījusi... Iedomājieties viņu kā jaunu meiteni Pētersalas ielas dzīvoklī kopā ar krustmāti – pēc profesijas skolotāju. Ziemas aukstumā decembra beigās lasu dienasgrāmatā: “Mums nav īsti malkas, ar ko iekurināt, bet iešu šovakar uz operu paklausīties un arī sasildīties.” Mjā...

Šķiet, man apkārt vienmēr bijuši cilvēki, uz kuriem varētu tiekties. Kopš bērnības man bijuši draugi, kas vēlāk dzīvē katrs savā jomā ļoti daudz sasnieguši. Ir gan izcili politiķi, gan kinoaktieri, gan ārsti, gan finansisti. Pats senākais draugs mani pazinis jau kopš bērnu ratiņiem ­– manas mammas draudzenes dēls Uldis Cakars, tagad – advokāts. Ar viņu esam draugi visus šos gadus. Un vēl īpaši draugi man ir Silvestris Zēbolds un Aigars Pētersons.

Draugus laikam esmu mācējis uzklausīt un acīmredzot – es tā ceru – mācējis pieņemt viņu draudzību, varbūt – nezinu, vai tā ir – esmu centies savu ego neizvirzīt kā pirmo. Uz āru nekad neesmu bijis pesimists, bet centies pat grūtu situāciju risināt ar racionālu humoru. Tas cilvēkiem ir paticis. Mijiedarbība, kas mums ar draugiem bijusi, ir vedusi uz lieliem sasniegumiem. Varu tiekties un mērķtiecīgi censties ko līdzīgu sasniegt kā katrs no maniem draugiem savā jomā.” 

Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2012. gada novembra numurā