Kaut pieņemts uzskatīt, ka darbā emocijām nav vietas un ir jāsaglabā vēsa seja, izvairīties no tām nav iespējams — gribam vai ne. Kā valdīt pār savām emocijām, lai nenodarītu pāri kolēģiem un pacientiem?
Ārstam ikdienā jāpieņem neskaitāmi daudz lēmumu. To, kāda vieta lēmumu pieņemšanas procesā ir intuīcijai, nojausmai, ilūzijām par kaut ko un vēl citiem faktoriem, skaidro Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors IVARS AUSTERS.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Viņas e–pasts starp citiem iespurdz ar čalojošu vieglumu: “Labrīt, Rīga!” Pielikumā pievienotās atbildes šķiet uzspriegotas ar jaudu, ar kādu varētu iedarbināt elektrostaciju. Daudziem teikumiem galā viņa pievilkusi smaidiņu priecīgos ģīmīšus, it kā ķircinot pārvarētās grūtības. SIGNE DAUŠKANE–PLATACE.
Reizēm pacients no šķietami bezcerīgas situācijas izķepurojas, bet citam rutīnas situācijā rodas komplikācijas — kāpēc tā? Vai mēs esam tas, ko domājam? Vai jūtam? Kādas ir cilvēka iekšējās rezerves, spēks?
Daudzie studiju gadi aiz muguras un jaunie ķirurgi, dermatologi, urologi, neirologi, ģimenes ārsti... iziet dzīvē. Kas īsti ietilpst jaunajam ārstam nepieciešamajā starta komplektā, lai profesionālajā izaugsmē sasniegtu augstākās virsotnes?
Nesen kādā sarīkojumā sarunājos ar sievieti vidējos gados, kas izteica visai kategorisku un savā ziņā negaidītu spriedumu par ārstiem: «Viņi visi ir apsēsti ar narcisisma kompleksu! Tas sākas jau ģimenē un skolā — ar izredzētības iepotēšanu, ar teicamnieka sindromu!»
Pērnā gada septembrī endokrinologu asociācijas kārtējā sēde iekrita tieši manā 90. dzimšanas dienā. Profesors Aivars Lejnieks ar neviltotu labvēlību norunāja man skaistu laudatio. Labus vārdus teica arī citi apsveicēji. Vēl šodien jūtos palicis parādā pateicības vārdus saviem sveicējiem.
“Kad emocijas aizēno koncentrēšanās spēju, cilvēkam zūd tā prāta darbības īpatnība, ko zinātnieki dēvē par “aktīvo atmiņu””.
Pirmdienas rīts. Uzgaidāmajā telpā drūzmējas pacienti, ik pa laikam veras durvis un kāds lūdz pieņemt ārpus pieraksta. Medmāsa ir izklaidīga, jo līdz vēlai naktij vārījusi aveņu ievārījumu. Jau otro reizi viņa iedod jums nepareizo pacienta karti. Ir pagājusi stunda kopš darba nedēļas sākuma, bet nogurums ir sakrājies un šobrīd labāk gribētos visus labāk redzēt ejam nekā nākam.
“Jaunajam vadītājam ir jāpārorientējas no “kā darīt lietas pareizi” uz “kā izraudzīties un darīt pareizās lietas”“. Personāla vadības pētījumi dažādās pasaules valstīs gadu no gada norāda uz vienu atbildi, un tā ir atbilde uz jautājumu: "Kas un kāds ir tavs tiešais vadītājs?" Nereti darbinieki jūtas nožēlojami - ne tāpēc, ka maza alga, slikti darba apstākļi vai nav iespējas izmantot ikgadējo atvaļinājumu, bet tāpēc, ka nav paveicies ar vadītāju
Kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Uzdrīkstēšanās, profesionālais izaicinājums, gadiem rūpīga gatavošanās un prasmereaģēt neordināri? Trīs viedokļi par mācībām “pēc kaujas” un to, ko gaidīt tuvākajā nākotnē. Un, protams, par gandarījumu – līdzīgu amerikāņu filmu izskaņai: “We did it – mēs to paveicām!”
Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu!
Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Izpētīts, ka futbolistiem ir paaugstināts risks neirodeģeneratīvu slimību attīstībai pēc karjeras noslēgšanas. Iespējams tas skaidrojams ar atkārtotu galvas kontaktu ar futbolbumbu spēles laikā. Līdz šim nebija pētīti akūtie neriālās integritātes efekti pēc bumbas sitiena ar galvu, bet šobrīd jau pieejami pirmie dati.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā kuņģa vēža pacientei veikta inovatīva ķirurģiska operācija – tā sauktā “double tract reconstruction” jeb divu ceļu rekonstrukcija, kas būtiski uzlabo pacienta dzīves kvalitāti pēc onkoloģiskas ārstēšanas. Operācija veikta Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas virsārsta, asociētā profesora Igora Ivanova vadībā.
