Kaut pieņemts uzskatīt, ka darbā emocijām nav vietas un ir jāsaglabā vēsa seja, izvairīties no tām nav iespējams — gribam vai ne. Kā valdīt pār savām emocijām, lai nenodarītu pāri kolēģiem un pacientiem?
Ārstam ikdienā jāpieņem neskaitāmi daudz lēmumu. To, kāda vieta lēmumu pieņemšanas procesā ir intuīcijai, nojausmai, ilūzijām par kaut ko un vēl citiem faktoriem, skaidro Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors IVARS AUSTERS.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Viņas e–pasts starp citiem iespurdz ar čalojošu vieglumu: “Labrīt, Rīga!” Pielikumā pievienotās atbildes šķiet uzspriegotas ar jaudu, ar kādu varētu iedarbināt elektrostaciju. Daudziem teikumiem galā viņa pievilkusi smaidiņu priecīgos ģīmīšus, it kā ķircinot pārvarētās grūtības. SIGNE DAUŠKANE–PLATACE.
Reizēm pacients no šķietami bezcerīgas situācijas izķepurojas, bet citam rutīnas situācijā rodas komplikācijas — kāpēc tā? Vai mēs esam tas, ko domājam? Vai jūtam? Kādas ir cilvēka iekšējās rezerves, spēks?
Daudzie studiju gadi aiz muguras un jaunie ķirurgi, dermatologi, urologi, neirologi, ģimenes ārsti... iziet dzīvē. Kas īsti ietilpst jaunajam ārstam nepieciešamajā starta komplektā, lai profesionālajā izaugsmē sasniegtu augstākās virsotnes?
Nesen kādā sarīkojumā sarunājos ar sievieti vidējos gados, kas izteica visai kategorisku un savā ziņā negaidītu spriedumu par ārstiem: «Viņi visi ir apsēsti ar narcisisma kompleksu! Tas sākas jau ģimenē un skolā — ar izredzētības iepotēšanu, ar teicamnieka sindromu!»
Pērnā gada septembrī endokrinologu asociācijas kārtējā sēde iekrita tieši manā 90. dzimšanas dienā. Profesors Aivars Lejnieks ar neviltotu labvēlību norunāja man skaistu laudatio. Labus vārdus teica arī citi apsveicēji. Vēl šodien jūtos palicis parādā pateicības vārdus saviem sveicējiem.
“Kad emocijas aizēno koncentrēšanās spēju, cilvēkam zūd tā prāta darbības īpatnība, ko zinātnieki dēvē par “aktīvo atmiņu””.
Pirmdienas rīts. Uzgaidāmajā telpā drūzmējas pacienti, ik pa laikam veras durvis un kāds lūdz pieņemt ārpus pieraksta. Medmāsa ir izklaidīga, jo līdz vēlai naktij vārījusi aveņu ievārījumu. Jau otro reizi viņa iedod jums nepareizo pacienta karti. Ir pagājusi stunda kopš darba nedēļas sākuma, bet nogurums ir sakrājies un šobrīd labāk gribētos visus labāk redzēt ejam nekā nākam.
“Jaunajam vadītājam ir jāpārorientējas no “kā darīt lietas pareizi” uz “kā izraudzīties un darīt pareizās lietas”“. Personāla vadības pētījumi dažādās pasaules valstīs gadu no gada norāda uz vienu atbildi, un tā ir atbilde uz jautājumu: "Kas un kāds ir tavs tiešais vadītājs?" Nereti darbinieki jūtas nožēlojami - ne tāpēc, ka maza alga, slikti darba apstākļi vai nav iespējas izmantot ikgadējo atvaļinājumu, bet tāpēc, ka nav paveicies ar vadītāju
Kāda ir riska robeža un cena medicīnā? Uzdrīkstēšanās, profesionālais izaicinājums, gadiem rūpīga gatavošanās un prasmereaģēt neordināri? Trīs viedokļi par mācībām “pēc kaujas” un to, ko gaidīt tuvākajā nākotnē. Un, protams, par gandarījumu – līdzīgu amerikāņu filmu izskaņai: “We did it – mēs to paveicām!”
Iepriekšējā numurā uzrunātie vidējās paaudzes ārsti atzinās – sapņo par nesteidzīgām vecumdienām, kad varēs ceļot pa pasauli... Šomēnes vecākās paaudzes ārsti saka: kādi kūrorti, pensija pat nesasniedz iztikas minimumu! Kāds nesteidzīgs ritms, ja slimnīcā esi katru dienu!
Janvāra numurā aizsākām sarunu ar jaunākās paaudzes ārstiem, mēģinot izmērīt viņu dzīves sajūtu – uzvaru un zaudējumu, gandarījuma un vilšanās mērogā. Turpinām sarunu ar vidējās paaudzes ārstiem. Viņu vidū ir gan tie, kuri pratuši pakāpties pa karjeras kāpnēm, docenti, profesori, zinātņu doktori, vadītāji un privāti praktizējošie, ar dzīvi visnotaļ apmierinātie un sava pagasta patrioti. Ir, protams, arī sapīkušie, tie, kuri nav spējuši turēties pretī rutīnai.
Garā Covid-19 gadījumā simptomi saglabājas pēc SARS-CoV-2 infekcijas pārslimošanas, un liela daļa patoģenēzes mehānismu saistīti ar iekaisumu. Tika izteikta hipotēze, ka kolhicīns kā plaši zināms pretiekaisuma līdzeklis varētu samazināt garā Covid-19 simptomus, iedarbojoties uz šiem patoģenēzes faktoriem.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
