Gandrīz viss INTAS OLTES darba mūžs aizritējis Ērgļu aptiekā, kur sākumā viņa strādāja par farmaceiti, bet kopš 1970. gada — par aptiekas vadītāju. Pēc Medicīnas institūta beigšanas norīkojums aizveda uz Daugavpili, bet tur farmaceite bija vien īsu brīdi.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
To, ka ar savām zināšanām un pasaules redzējumu reiz palīdzēs pacientiem Latvijā, MĀRA MELDERE zināja jau pirms deviņiem gadiem, dodoties uz rezidentūru Vācijā. Pērn tieši Līgo naktī viņa atgriezās mājās un jau septembrī pārņēma ģimenes ārsta praksi Rojā.
Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!”
Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā.
Smiltenes novadā, pašā Blomes sirdī, vienā ēkā ar pagasta pārvaldi iekārtotas glītas un mājīgas telpas, kur pacientus pieņem feldšere LAIMA GARKLĀVA. Blomēnieši viņu sauc par pagasta dvēseli. Bet kāda izskatās lauku cilvēku veselības aprūpe feldšerītes acīm? Par ikdienu Laima stāsta sirsnīgi, sulīgi un ar humoru.
Aptiekas mazpilsētās un pagastu centros ir vajadzīgas — tā uzskata trīs uzņēmīgas sievietes, kas vada mazās aptieciņas Vidzemē. Par aptieku saimniecēm viņas kļuvušas pirms gadsimta ceturkšņa un allaž domājušas par to attīstību.
Aizrautīgā stāstniece ar starojošo vārdu Mirdza un mirdzošo uzvārdu Stare mazus un lielus pacientus ārstē jau trīsdesmit sešus gadus un kopš šā gadsimta sākuma vada savu ģimenes ārsta praksi Līvānos. Kopš laiku sākuma jutusi aicinājumu būt bērnu daktere un vēl šobaltdien sirdī un dvēselē palikusi pediatre.
Tā ir liela uzdrīkstēšanās — četrdesmit gadu vecumā pamest labu vietu Rīgā un atvērt pašai savu aptieku nelielā lauku ciemā! Kā no omulīgas ligzdiņas kalna galā mesties dzelmē, nezinot, kas tevi tur gaida. Taču IVETA LUDVIGA riskēja. Novembrī būs gads, kopš viņas mājas un darba vieta ir Augstkalnē, piecus kilometrus no Lietuvas robežas.
Ir cilvēki, par kuriem teic, ka viņi ir koši. Viņi var patikt, var nepatikt, bet savu košumu viņi saglabā. Un tas pavīd dažādos veidos: smaidā, uzrunā, straujās kustībās, izteikumos, domās un pārdomās... Tik precīzi par ģimenes ārsti MARIKU GRŪSLI!
Lauku aptieka ir kā miniatūra pasaule, kur farmācijas un ekonomiskās nebūšanas izgaismojas divkāršā palielinājumā. Lauku aptieku farmaceiti līdzīgi kā lauku ārsti ir sava darba entuziasti. Skan neierasti šim laikam, bet tā joprojām ir.
Pirms 18 gadiem farmaceite DACE MAČUKA atvēra pirmo privāto aptieku Latvijā. To iekārtoja Cēsu vecpilsētā, ļoti šaurās telpās. Taču auga aptiekas popularitāte vietējo vidū. “Es vienmēr domāju, kā pircējam būs labāk,” saka Dace.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Preoperatīva anēmija ietekmē trešo daļu pacientu, kam plānota sirds operācija, tādējādi pieaugot asins masas transfūzijas nepieciešamības riskam. Pētījumi rāda, ka apmēram 20-50 % sirds ķirurģijas pacientu saņem asins pārliešanu. Anēmija un asins pārliešana saistīta ar augstāku komplikāciju risku, atrašanos intensīvās terapijas nodaļā un mirstības risku pēc operācijas. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt intravenoza dzelzs efektus uz nepieciešamību saņemt eritrocītu masu un atjaunošanos pēc sirds ķirurģijas.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Insulīnneatkarīgs diabēts jaunākiem iedzīvotājiem ir slimība, kas ir nonākusi mūsdienu medicīnas priekšplānā. Tiek lēsts, ka gandrīz 34 miljoni cilvēku ASV dzīvo ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ka 7,3 miljoni no šiem cilvēkiem pašlaik nav diagnosticēti. Vidējais slimības sākuma vecums ir 40 gadi, bet laika gaitā vecuma slieksnis samazinās. [1; 10]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
