Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu.
Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes!
Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā.
“Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju
Tā vien šķiet, ka plastikas un rokas ķirurģe, mikroķirurģe, medicīnas zinātņu doktore LAURA LOGINA sevī slēpj baterijas, kas nekad nenosēžas. Arī vēlu vakarā, kad pieņemts pēdējais pacients un operācijas beigušās, viņa burtiski dzirksteļo.
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
Aptiekas mazpilsētās un pagastu centros ir vajadzīgas — tā uzskata trīs uzņēmīgas sievietes, kas vada mazās aptieciņas Vidzemē. Par aptieku saimniecēm viņas kļuvušas pirms gadsimta ceturkšņa un allaž domājušas par to attīstību.
Pieredzējuši mediķi mēdz teikt, ka ik ārstam vajadzētu pastrādāt ātrajā palīdzībā — laba dzīves skola, gandrīz kā dienests armijā. Jaunie ārsti, kas strādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan saka: visiem nevajag, ne visiem šis darbs ir piemērots. Par to, kādas dzīves atklāsmes pievienojis darbs ātrajos, stāsta trīs rezidenti.
Kādas ir iespējas iegūt iekārojamu darbavietu, pakāpties pa karjeras kāpnēm? Vai augstskolā iegūtās zināšanas un prasmes ir labs starta kapitāls darba tirgū? Vai sapņi salāgojas ar iespējām? To vaicājām jaunajiem farmaceitiem.
Viņi nav latvieši, taču jau vairāk nekā desmit gadus par savām mājām sauc Latviju. Iemantojuši ne vien pacientu uzticēšanos, bet nopelnījuši arī profesionālu cieņu kolēģu acīs.
“Komandas princips” — tā divos vārdos varētu raksturot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītājas ZANDAS PUČUKAS pārvestās mācības no Somijas un Zviedrijas, kur viņa kā Bertrama un Kristapa Zariņu stipendijas saņēmēja skatījās un mācījās, kā kolēģi organizē darbu līdzīgās nodaļās.
Būs jābūt atvērtam nezināmajam svešā pilsētā vai jāstāv rindā uz praksi, varbūt jāstājas bezdarbniekos. Kursos vai pašmācības ceļā būs jāmācās uzņēmējdarbība, jāzog laiks ģimenei, jāliek lietā izdoma, jāiesaista izpalīdzīgi draugi, radi... Tas viss — lai tiktu pie savas prakses!
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
Ir cilvēki, par kuriem teic, ka viņi ir koši. Viņi var patikt, var nepatikt, bet savu košumu viņi saglabā. Un tas pavīd dažādos veidos: smaidā, uzrunā, straujās kustībās, izteikumos, domās un pārdomās... Tik precīzi par ģimenes ārsti MARIKU GRŪSLI!
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
16. Reto slimību konferences laikā 19. aprīlī Dr. Valdis Ģībietis prezentēja AL Amiloidozes vienlapi ģimenes ārstam un hematologam. Materiāls vienā lapā apkopo informāciju par slimības simptomiem, tajā skaitā izceļ sarkano karogu simptomus, diagnostikas shēmu, iezīmē nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanas steidzamību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Dati liecina, ka plānotas ķeizargrieziena dzemdības (CD) pēc mātes pieprasījuma (CDMR) nav saistītas ar paaugstinātu jaundzimušo vai zīdaiņu infekciju risku, salīdzinot ar plānotajām vaginālām dzemdībām (VD).