Lai cik liels ir progress ārstēšanas iespējās, sirds mazspējas pacientu skaits pieaug visā pasaulē. Mēs labāk ārstējam sirds slimības, arī mūsu pacientu vecums pieaug. Attīstītajās valstīs sirds mazspēja ir 1—2 % pieaugušo, bet vecumā pēc 70 gadiem — 10 %.
Pasaulē ātriju fibrilācija (ĀF) ir biežākais aritmijas veids pieaugušajiem. Risks saslimt ar ĀF dzīves laikā ir katram trešajam Eiropas iedzīvotājam. Un tas, vai ĀF cilvēkam attīstīsies, ir atkarīgs no viņa vecuma, ģenētiskajiem un (sub)klīniskajiem faktoriem.
Sirds mazspēja (SM) ir arvien straujāk pieaugoša visas sabiedrības veselības problēma, ar ko ikdienā saskaras praktiski visu specialitāšu ārsti. Pētījumos pierādīts, ka 40 gadu vecumā risks tās attīstībai ir vienam no pieciem. Raksta mērķis nav aptvert visu, kas saistīts ar SM, bet nedaudz kliedēt mītus un maldus, kas uzklausīti, ārstējot pacientus ar SM.
Kad traucēti veģetatīvās nervu sistēmas refleksi vai samazināts intravaskulārais tilpums, novēro ortostatisku hipotensiju (OH) — nozīmīgu asinsspiediena krišanos, pacientam pieceļoties stāvus. Tā var būt simptomātiska (reibonis, ģībonis, redzes traucējumi) vai asimptomātiska.
Ateroskleroze ir daudzfaktoru, progresējoša artēriju sieniņu slimība, kas pārsvarā ietekmē vidējās un lielās artērijas. Aterosklerozes patoģenēze ir komplicēts process, kas pamatā saistīts ar hiperholesterinēmiju, dislipidēmiju un vairākiem palaidējfaktoriem: cukura diabētu, arteriālu hipertensiju, ģenētiskām īpatnībām, smēķēšanu un citiem. [1]
Jauns pētījums liecina, ka vairāku recepšu medikamentu un uztura bagātinātāju lietošana var būt saistīta ar risku, taču daudziem cilvēkiem ir grūti atteikties no medikamentiem.
Ādas knaibīšana vai knibināšana ir normāla sevis kopšanas uzvedība, kas plaši raksturīga zīdītājiem. Lielākā daļa cilvēku līdz noteiktam līmenim knaiba savu seju, rokas un citas ķermeņa daļas. Kurā brīdī “normāla” uzvedība pāraug patoloģijā? Tas atkarīgs no knaibīšanas biežuma, intensitātes, pavadošajām emocijām un ietekmes uz cilvēkam svarīgām dzīves jomām.
Pretsāpju medikamentu klāsts ir ierobežots un pārstāv paracetamolu, nesteroīdo pretsāpju medikamentu grupu, lokālos anestētiķus un opioīdus. Katrai no grupām ir priekšrocības un arī blaknes, un vienas grupas medikamentu nozīmēšana reizēm nesniedz gaidīto efektu, sevišķi neiropātisku sāpju ārstēšanā.
