Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām.
“Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju
Infektoloģe, pediatre GUNTA LAIZĀNE ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, un viņas acis iedegas, kad runājam par infekciju kontroli. Tieši ar šādu mērķi daktere kā brāļu Zariņu stipendiāte devās uz Somiju, uz Helsinku Universitātes slimnīcu. Ko mācīties no valsts, kas veselības aprūpes standartu jomā ierindojas trešajā vietā Eiropā?
“Viņi daudz sarunājas! Ļoti! Studenti savā starpā, ar rezidentiem, uzraugošais ārsts ar studentiem un rezidentiem: par jaunākajiem pētījumiem, klīniskajiem gadījumiem, iemesliem, terapijas taktiku, par prognozi. Iesaista un viedokli prasa pacientiem. Rezidenti māca vecāko kursu studentus, viņi — jaunākos studentus,” par pieredzēto The University of Texas Southwestern Medical Center (ASV) stāsta Dr. ANDRA PEKŠA.
Vēlā piektdienas pēcpusdienā kafejnīca—grāmatnīca Spiikiizi atgādina skudru pūzni — ar tējas un kafijas krūzēm rokā medicīnas studenti draudzīgi ieņem klausītāju krēslus. Latvijas Medicīnas studentu asociācija ar vieslekciju aicinājusi savu eksprezidentu, tagad Insbrukas medicīnas universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas klīnikas rezidentu Dr. VITĀLIJU ZUJU.
“Mans lielākais dzīves kūlenis? Tas, ka “aizkūleņoju” prom no Latvijas uz Itāliju, tad Šveici,” smejoties saka ginekoloģe VITA ZAČESTA, taču nopietni piebilst: “Zinu, ka gribu atgriezties Latvijā.” Iedvesmas cilvēks, ideāliste, kura domā, ka skaistākais darbs pasaulē ir ginekologa un dzemdību speciālista profesija, bet par saviem lielākajiem dzīves skolotājiem sauc ģimeni — vīru un trīs bērnus.
“Komandas princips” — tā divos vārdos varētu raksturot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītājas ZANDAS PUČUKAS pārvestās mācības no Somijas un Zviedrijas, kur viņa kā Bertrama un Kristapa Zariņu stipendijas saņēmēja skatījās un mācījās, kā kolēģi organizē darbu līdzīgās nodaļās.
“Man ir mīļš teiciens, ko sev atgādinu: ja iesi pa ceļu, kur gāji vakar, nonāksi turpat, kur esi šodien,” saka kardioloģijas rezidents ROBERTS FEDERS. Berlīnē rit viņa sestais rezidentūras gads, un viņš ir apņēmies drīz atgriezties Latvijā.
Dr. VIKTORS KIMS ir staru terapeits no Almati, Kazahstānas, pasaules devītās lielākās valsts (17 miljoni iedzīvotāju!). Uz Latviju viņš atvedis kolēģus — staru terapeitus un radiologa asistentus desmit dienu mācībās apgūt 3D konformālo staru terapiju.
Viņš ir prom jau gadu. Kopš 2012. gada aprīļa viņš strādā par virsārstu Betānijas slimnīcā Rūras ielejā Vācijā. Spožs profesionālis. Latvietis, kuram nav vienalga, kas notiek viņa valstī. Taču godīgi atzīst, ka nav varējis izcīnīt to, ko gribējis, kaut arī ir no cīnītājiem – divarpus gadu bijis Stradiņa slimnīcas arodbiedrības vadītājs. Torakālais ķirurgs Dr. med. ULDIS KOPEIKA runā aizrautīgi, ik pa brīdim iekaist – par novērotajām nejēdzībām.
Pagājušā gada rudenī jaunajai ginekoloģei IEVAI BAIDEKALNAI pavērās iespēja kādu laiku stažēties ginekoloģijas klīnikā Bāzelē. Rezidente tur guvusi pārliecību, ka Latvijas ārsti nestrādā sliktāk, taču ir jomas, kurās mēs varētu mācīties. Koleģiālās attiecības. Rezidenti ar nodaļas vadītājiem ir uz “tu”. Ieva smaidot teic, ka varētu nofilmēt un rādīt, kādas var būt attiecības darbavietā. Viņai ļoti simpātisks šķitis arī veids, kā ārsti komunicē ar pacientiem – viņi nenogurstoši ik jautājumu sīki izstāsta un paskaidro pacientam. Un tas nekas, ka varbūt jau ceturto reizi.
Mūsu tikšanās notika pērnvasar Rīgas pilsētas svētkos. Dr. RAULS VAITKA, bijušais Kuldīgas slimnīcas Terapijas nodaļas vadītājs, ar sievu Aismu divas nedēļas ciemojās pie saviem mīļajiem Latvijā. Sēžam Vecrīgā āra kafejnīciņā un tērzējam. Virs galvas lidmašīnu rūkoņa - notiek avio demonstrējumi. Rauls ar Aismu bilst, ka lielāks patriotisms pārņem, svētku programmu lūkojot pie televizora ekrāna Vācijā.
Lisabonā ierodos pavēlu, noguris, bet priecīgs. Sagaida sirsnīgi - HOPE vietējais "lielais" koordinators Frančeško un mana lokālā patronese Sofija. Tieku izmitināts diezgan plašā slimnīcas kapelāna istabā, ir arī mans nemīlētais internets. Priekšā četras nedēļas HOPE apmaiņas programmā - jauni apvāršņi un iespēja paspodrināt svešvalodu zināšanas, satikt daudz interesantu cilvēku, smelties idejas un gūt milzum daudz vērtīgu iespaidu!
“Trīsdesmit gadi ir vecums, kad ir lielais profesionālais vilnis. Tas ir jāķer, un es to daru,” saka radioloģe SANITA PONOMARJOVA, kas pusgadu stažējās Reimsas universitātes slimnīcas radioloģijas nodaļā Francijā.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
