PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kā strādā neatliekamās palīdzības nodaļas Skandināvijā? ZANDA PUČUKA

D. Ričika
Kā strādā neatliekamās palīdzības nodaļas Skandināvijā? ZANDA PUČUKA
“Komandas princips” — tā divos vārdos varētu raksturot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas vadītājas ZANDAS PUČUKAS pārvestās mācības no Somijas un Zviedrijas, kur viņa kā Bertrama un Kristapa Zariņu stipendijas saņēmēja skatījās un mācījās, kā kolēģi organizē darbu līdzīgās nodaļās.

Dr. Zandas Pučukas sapnis  būtu mobilizēt ģimenes medicīnu,  lai slimnīcā var vairāk nodarboties  ar akūtām situācijām Dr. Zandas Pučukas sapnis  būtu mobilizēt ģimenes medicīnu,  lai slimnīcā var vairāk nodarboties  ar akūtām situācijām
Dr. Zandas Pučukas sapnis būtu mobilizēt ģimenes medicīnu, lai slimnīcā var vairāk nodarboties ar akūtām situācijām
Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanā Torņakalnā pulkstenis rāda viens dienā. Uzgaidāmajā telpā ārsta palīgs reģistrē pusaugu zēna tēva stāstītās sūdzības, uz krēsla grozās pamatskolniece, kurai vecmāmiņa čaukstinādama no somas velk cepumus. “Lielākais pacientu pieplūdums sākas pēc pulksten četriem. Vecāki atgriežas no darba un secina: temperatūra bērnam nekrītas, jābrauc uz slimnīcu! Ap sešdesmit procentiem pacientu ierodas paši, nevis viņus atved ātrie. Kāpēc? Jo ģimenes ārsts citā pilsētā, jo vairāk uzticas slimnīcas ārstiem, jo te tūdaļ būs analīzes un izmeklējumi. Un apmēram trīs ceturtdaļas mazo pacientu tiek prioritizēti kā zaļi,” statistikā dalās daktere Pučuka. “Zaļi” — tas nozīmē, ka bērnam ir nelieli veselības traucējumi, neatliekama vai steidzama ārsta apskate nav nepieciešama, dzīvībai tiešu briesmu nav un vecāki bērnu varēja vest pie ģimenes ārsta.

Meklējam klusāku vietu sarunai, un daktere ved uz ārstu istabu. Pretim pa gaiteni, mammas rokā ieķērusies, mazā riksītī aiztipina piecus sešus gadus veca bižaine. “Mūsējais,” nopūšas daktere Pučuka, neļaujot nekam nepamanītam paslīdēt garām. Daktere nupat lasījusi kādas rezidentes izlaiduma darbu, kur analizēti pacienti, kas trīs mēnešu periodā ieradušies Bērnu slimnīcas Neatliekamās palīdzības un observācijas nodaļā ar paaugstinātu temperatūru. “Secinājums? Mūsu populācijā ir pamatīga temperatūras fobija. Kā temperatūra, tā viņi brauc šurp!”

Helsinku universitātes slimnīcas telpa, kur pacientu  var novērot 24 stundas. No vecākiem nebija neviena  iebilduma par to, ka viņiem “tikai krēsls”, — atšķirībā  no mūsu pacientu vecākiem, kas ļoti brīnās,  ka viņiem nenodrošina gultu Helsinku universitātes slimnīcas telpa, kur pacientu  var novērot 24 stundas. No vecākiem nebija neviena  iebilduma par to, ka viņiem “tikai krēsls”, — atšķirībā  no mūsu pacientu vecākiem, kas ļoti brīnās,  ka viņiem nenodrošina gultu
Helsinku universitātes slimnīcas telpa, kur pacientu var novērot 24 stundas. No vecākiem nebija neviena iebilduma par to, ka viņiem “tikai krēsls”, — atšķirībā no mūsu pacientu vecākiem, kas ļoti brīnās, ka viņiem nenodrošina gultu
Lieliskais primārās aprūpes siets

Pērnā gada vasarā pediatre Zanda Pučuka saņēma ārstu Bertrama un Kristapa Zariņu Akadēmiskās attīstības un izcilības stipendiju 15 tūkstošu dolāru apmērā, lai dotos uz citām valstīm iegūt pieredzi, kā labāk organizēt neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas darbu. Izvēloties slimnīcas, kritērijs ir līdzīgs apkalpoto pacientu skaits, proti, 60—70 tūkstoši pacientu gadā. Helsinku universitātes slimnīcas bērnu nodaļā (arī divas novietnes) viņa pavadījusi divas nedēļas, bet februārī nedēļu viesojusies Stokholmā Karolinskas universitātei piederošajā Astridas Lindgrēnes slimnīcā, kas pirms pāris mēnešiem tikusi pie jaunām, modernām telpām. Nākamais pieredzes punkts varētu būt Sickkids slimnīca Toronto, Kanādā, bet tālākos plānos — Itālija, kas dakteres sirdij īpaši mīļa zeme.

Helsinku universitātes slimnīcā tāfele  ar dežūras sākumā uzrakstītiem māsu  vārdiem un vestītes, ko uzvelk, ja nodaļā ierodas ļoti smagi slims pacients Helsinku universitātes slimnīcā tāfele  ar dežūras sākumā uzrakstītiem māsu  vārdiem un vestītes, ko uzvelk, ja nodaļā ierodas ļoti smagi slims pacients
Helsinku universitātes slimnīcā tāfele ar dežūras sākumā uzrakstītiem māsu vārdiem un vestītes, ko uzvelk, ja nodaļā ierodas ļoti smagi slims pacients
“Stokholmā man iedeva ID kartīti, uz kuras bija rakstīts “auskultant” — “klausītājs”, skaistus smieklus noskandina Dr. Pučuka. Viņa izpildījusi galveno uzdevumu — uzmanīgi klausījusies, vērojusi, jautājusi un atvedusi mājās vairākas atziņas.

Pirmā un acīs krītošākā — gan Stokholmā, gan Helsinkos slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas ārsti un primārās veselības aprūpes ārsti ir kā vienas komandas spēlētāji. “Slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā ārsti nenodarbojas ar mazām rutīnas lietām, piemēram, ausu sāpēm, iekaisušu kaklu,” pieredzes stāstu sāk Dr. Pučuka. Pacienti to zina un pat nemēģina doties uz slimnīcu, jo šķirotājs tāpat nosūtīs uz primārās veselības aprūpes centru. “Nu, labi, ir dažas atkāpes,” daktere sevi palabo. “Somu kolēģi stāstīja, ka šādi rīkoties mēģina iebraucēji, īpaši no bijušā padomju valstu bloka.”

Skapīši, kuros atrodas  tālruņu lādētāji  ar trīs veidu galvām —  somu pacientu vecāki  tajos var ieslēgt  savu tālruni uzlādēšanai Skapīši, kuros atrodas  tālruņu lādētāji  ar trīs veidu galvām —  somu pacientu vecāki  tajos var ieslēgt  savu tālruni uzlādēšanai
Skapīši, kuros atrodas tālruņu lādētāji ar trīs veidu galvām — somu pacientu vecāki tajos var ieslēgt savu tālruni uzlādēšanai
Helsinkos izveidoti teritoriāli primārās veselības aprūpes centriņi, ko finansē pašvaldība un kur strādā ģimenes ārsti, pensionēti pediatri, jaunie ārsti, kas grib piepelnīties, kā arī tie, kas tikko beiguši augstskolu, bet vēl nav iestājušies rezidentūrā, jo viņiem vismaz deviņi mēneši jānostrādā primārajā aprūpē. Centrā ir iespēja veikt vienkāršas analīzes, ekspresdiagnostiku, ir rentgens. Pacients ierodoties nezina, kurš no ārstiem viņu konsultēs, taču zina — te varēs saņemt palīdzību. “Somijā pie slimnīcas abās nodaļās, kur viesojos, piesaistīts primārās aprūpes postenis, šķirotājs nelielu veselības traucējumu gadījumos pacientu uzreiz šķiro uz šādu centru. Diezgan pārsteidzoši, cik ļoti daudz ko skandināvu primārās aprūpes ārsti dara: šuj mazās brūcītes, paskatās acs dibenu, veic vieglas repozīcijas, liek ģipšus!” daktere neslēpj apbrīnu. Un vēl viens būtisks fakts — šāds primārās veselības aprūpes punkts atvērts no četriem vakarā līdz diviem naktī. “Vakars un pīķa stundas ir nosegtas, primārās veselības aprūpes siets noķer tos, kam nav jānonāk neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā, bet slimnīcas mediķi visu uzmanību un spēku var veltīt smagākiem, sarežģītākiem pacientiem.”

Vemjammaisiņi  jeb sicksack –  lieliska alternatīva  mūsu šālītēm.  Šie bija gan Helsinkos,  gan Stokholmā Vemjammaisiņi  jeb sicksack –  lieliska alternatīva  mūsu šālītēm.  Šie bija gan Helsinkos,  gan Stokholmā
Vemjammaisiņi jeb sicksack – lieliska alternatīva mūsu šālītēm. Šie bija gan Helsinkos, gan Stokholmā
Strukturēti pienākumos un mazāk hierarhiski komunikācijā

“Man patika, kā skandināvi (to vēroju gan Helsinkos, gan Stokholmā) dežūras sākumā definē akūto speciālistu komandu,” atkal komandas principu piesauc daktere Pučuka. “Stokholmā tas bija vairāk mutiski, bet Helsinku slimnīcā reanimācijas zālē viņi šo komandu uzrakstīja — kurš par ko atbild un ko dara. Viņiem pat ir īpašas vestītes, piemēram, māsai balta ar oranžu, bet ārstam, kas ar viņu strādās, — oranža vestīte. Anesteziologam reanimatologam un anestēzijas māsai — vestītes citās krāsās. Ļoti strukturēti, ikviens zina, ko kurš dara, kā kuru uzrunāt. Tas man patika.”

Arī Skandināvijā darbojas līdzīgs princips pacientu triāžā — Stokholmā pacientu šķirošana notiek pēc tādām pašām krāsām kā Latvijā (sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, balta), atšķirība — zviedru pacienti, kam piešķirta zaļās krāsas kategorija, gaida nevis divas stundas kā pie mums, bet četras. Toties Somijā triāža notiek pēc jauna principa — ar burtu palīdzību, proti, raksturojot, cik liela būs nepieciešamo resursu iesaiste. Tas lietas būtību daudz nemaina, un daktere Pučuka novērojusi, ka māsas joprojām labprāt ievēro krāsiņas, nevis jauno kārtību.

Daktere uzteic arī mediķu savstarpējo komunikāciju. “Tā ir mazāk hierarhiska kā pie mums, nav bijīgi noliektas galvas: dakter, kā jūs domājat, dakter, vai drīkst...? Cits citu uzrunā vārdā: “Zanda, kā tu domā?” Brīžam pat nevarēju saprast, kurš ārsts, kura māsa. Visi kopā kā liela komanda. Protams, subordinācija ir, katrs zina savus pienākumus, bet savstarpējās attiecības — ļoti cilvēciskas, nav jūtamas nekādas pakāpes, slāņošanās pēc statusa.”

Ierīce inhalācijām zīdaiņiem  Astridas Lindgrēnes slimnīcā Ierīce inhalācijām zīdaiņiem  Astridas Lindgrēnes slimnīcā
Ierīce inhalācijām zīdaiņiem Astridas Lindgrēnes slimnīcā
Nenospriegotā, draudzīgā komunikācija droši vien nav tikai kultūras, bet arī cilvēkresursu un nepārstrādāšanās jautājums. Zanda Pučuka atzīst, ka īsti nav spējusi izsekot, kā nodaļā kolēģi nomaina cits citu. “Viens strādā no astoņiem līdz četriem, otrs no vienpa-dsmitiem līdz sešiem, vēl kāds no vieniem... Plūstoši! Nestrādā diennakti. Ja ir dežūra, tad nākamā diena — brīva. Nodaļas vadītāja uz vietas bija četras dienas nedēļā; ja dežūra vakarā, tad darbā ieradās pēcpusdienā... Neviens neizskatījās pārdedzis, neuztvēra mani par apgrūtinājumu, par piekto riteni, ļoti laipni visu izrādīja un atbildēja uz jautājumiem. Nedomāju, ka tā bija poza vai demonstrācija.

Katru rītu vadītāja visiem piekodināja, ka pusdienas ir no vienpadsmitiem līdz vieniem, lai gādājam, ka visi esam paēduši, bet vienlaikus posteni ne uz brīdi neatstājam tukšu. Visi bija paēduši, neviens nebija dusmīgs, jo palicis izsalcis,” skaistus zemus smieklus atkal noskandina daktere Pučuka.

Simulācija personālam ar ugunsgrēkā  cietušu “pacientu”, kurš arī “kritis” no 3 m augstuma,  Helsinku universitātes slimnīca Simulācija personālam ar ugunsgrēkā  cietušu “pacientu”, kurš arī “kritis” no 3 m augstuma,  Helsinku universitātes slimnīca
Simulācija personālam ar ugunsgrēkā cietušu “pacientu”, kurš arī “kritis” no 3 m augstuma, Helsinku universitātes slimnīca

Foto: no BKUS arhīva un Z. Pučukas albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada aprīļa numurā