Ārstniecības personas (ĀP) ir pakļautas būtiskam profesionālās labbūtības (PL) pasliktināšanās riskam — galvenokārt augsto emocionālo un fizisko prasību dēļ, kas tiek izvirzītas ikdienas darbā. Pastāvīga saskare ar slimībām, nāvi un neatliekamām situācijām, ilgas darba stundas rada paaugstinātu stresa līmeni. Savukārt ilgstošs profesionālais stress negatīvi ietekmē kā darbinieku labbūtību, tā pacientu aprūpes kvalitāti un drošumu.
Pasaules Veselības organizācija izdegšanas sindromu definē kā “sindromu, kas rodas no ilgstoša stresa darbā, kuru nav izdevies veiksmīgi pārvaldīt”. Nereti literatūrā to apraksta arī kā “fiziskā un emocionālā izsīkuma stāvokli, kas rodas, ilgstoši strādājot emocionālas spriedzes apstākļos”. Jāatzīmē, ka šīs nav vienīgās izdegšanas sindroma definīcijas — pasaules literatūrā ir atrodamas vairāk nekā 142! [1]
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Jauns pētījums liecina, ka multiplā skleroze (MS) var nemanāmi sākt ietekmēt ķermeni līdz pat 15 gadiem pirms pirmo acīmredzamo neiroloģisko simptomu parādīšanās. Pētnieki atklāja pastāvīgu veselības aprūpes apmeklējumu skaita pieaugumu saistībā ar neskaidriem simptomiem, piemēram, nogurumu, sāpēm un psihiskās veselības problēmām, un pieaugošas ārstu konsultāciju tendences bija vērojamas ilgi pirms diagnozes noteikšanas.
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
