Ārstniecības personas (ĀP) ir pakļautas būtiskam profesionālās labbūtības (PL) pasliktināšanās riskam — galvenokārt augsto emocionālo un fizisko prasību dēļ, kas tiek izvirzītas ikdienas darbā. Pastāvīga saskare ar slimībām, nāvi un neatliekamām situācijām, ilgas darba stundas rada paaugstinātu stresa līmeni. Savukārt ilgstošs profesionālais stress negatīvi ietekmē kā darbinieku labbūtību, tā pacientu aprūpes kvalitāti un drošumu.
Pasaules Veselības organizācija izdegšanas sindromu definē kā “sindromu, kas rodas no ilgstoša stresa darbā, kuru nav izdevies veiksmīgi pārvaldīt”. Nereti literatūrā to apraksta arī kā “fiziskā un emocionālā izsīkuma stāvokli, kas rodas, ilgstoši strādājot emocionālas spriedzes apstākļos”. Jāatzīmē, ka šīs nav vienīgās izdegšanas sindroma definīcijas — pasaules literatūrā ir atrodamas vairāk nekā 142! [1]
Ilgstošs emocionāls un fizisks nogurums, motivācijas trūkums, kognitīvie traucējumi, emocionāla labilitāte un svārstīgs garastāvoklis — tā ir daļa no simptomiem cilvēkam ar izdegšanu. Pētot literatūru par izdegšanas sindromu, jūtams pārsvars pētījumu ir par veselības aprūpē strādājošajiem. Turklāt ziņots, ka veselības aprūpes speciālisti nereti baidās meklēt palīdzību un turpina izdegt. Tāpēc jāpievērš uzmanība savai un līdzcilvēku psihoemocionālajai veselībai, lai procesu apturētu laikus un sāktu ceļu pretī mentālai labbūtībai.
Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu?
21. gadsimtu var raksturot kā ļoti strauju mūžīgas kustības laiku. Pieaug prasības gan mājās, gan pašam pret sevi, gan darba vidē, un cieš veselība. Un te var atdurties pret sen zināmu patiesību — neviens nav neaizstājams. Bet atgūt veselību ne vienmēr iespējams.
Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
“Es vienmēr esmu bijusi nedaudz ideāliste, vēlējusies atjaunot redzi arī tiem pacientiem, kam tas pašreizējā brīdī nav iespējams,” atzīst oftalmoloģe, Paula Stradiņa klīniskās universitātes Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Oftalmoloģijas katedras vadītāja profesore GUNA LAGANOVSKA.
Pieaugušo aptaukošanās iepriekš saistīta ar atsevišķām infekcijām, taču pierādījumi par tās ietekmi visā infekcijas slimību spektrā ir ierobežoti. Šajā daudz¬kohortu pētījumā ar ietekmes modelēšanu tika analizēta saistība starp šo novēršamo riska faktoru un 925 bakteriālu, vīrusu, parazitāru un sēnīšu infekcijas slimību incidenci, hospitalizācijām un mirstību, kā arī novērtēta to globālā un reģionālā attiecināmā ietekme.
Melnā pelargonija (Pelargonium sidoides) ir augs ar plaša spektra terapeitiskām īpašībām, Eiropā zināms un izmantots ekstrakta veidā kopš ~20. gadsimta. Primāri pelargonijas ekstrakts sastāv no tādiem metabolītiem kā ogļhidrāti, aminoskābes, peptīdi un minerālvielas, sekundāri – proantocianidīniem, kas visticamāk ir būtiskākais iemesls augu līdzekļa terapeitiskajiem efektiem. Šobrīd pieejamā literatūra, t.sk. klīnisko pētījumu rezultāti norāda uz auga antibakteriālo un šunu efektu.
