Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisko slimību divvirzienu saistību. Lai panāktu iespējami labāku šo pacientu aprūpi, neirologam ir būtiski izvaicāt pacientus arī par viņu miegu. Šī ir raksta otrā daļa (pirmā Doctus 2026. gada maija numurā), kur uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos īsā aprakstošā veidā.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir ārkārtīgi būtisks labas veselības priekšnosacījums, savukārt miega medicīna jeb somnoloģija ir atsevišķa medicīnas nozare, kas strauji attīstās gan Latvijā, gan pasaulē. Pēdējos pāris gados arvien biežāk tiek publicēti pētījumi, kas pierāda nepietiekama un nekvalitatīva miega negatīvo ietekmi dažādu neiroloģisko slimību procesos, demonstrējot miega un neiroloģisku slimību divvirzienu saistību. Šajā rakstā divās daļās tiks uzskaitīti biežāk sastopamie miega traucējumi dažu neiroloģisku slimību gadījumos.
Jaunā, vairāk nekā 25 gadus ilgā pētījumā atklāts, ka bieži sastopami bezmiega simptomi ir saistīti ar vairāk nekā 50 % paaugstinātu Parkinsona slimības (PS) risku. Arī ģenētiskā nosliece uz bezmiegu parādīja saistību ar jaunatklātu PS risku, kas liecina — bezmiegs var būt riska faktors, nevis tikai agrīns (prodromāls) simptoms.
Bezmiegs ir bieži sastopams pavadonis pacientiem ar hroniskām slimībām (sāpju sindroms, kardiovaskulāras slimības, vēzis) un negatīvi ietekmē šo slimību iznākumu un dzīves kvalitāti. Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) bezmiega gadījumā rekomendēta kā pirmās līnijas terapija, tomēr pastāv neskaidrības par tās piemērojamību un efektivitāti pacientiem ar hroniskām slimībām.
Pilnvērtīgs un kvalitatīvs miegs ir viens no galvenajiem labas veselības priekšnosacījumiem. Nediagnosticēti un neārstēti miega traucējumi nozīmīgi pasliktina cilvēka dzīves kvalitāti, palielina risku saslimt ar dažādām slimībām, kā arī ir saistīti ar augstāku mirstības risku. [1; 2]
Grūtības aizmigt varētu būt slēptais iemesls, kāpēc pieaugušie ar UDHT pazīmēm bieži jūtas mazāk apmierināti ar dzīvi. Jauns pētījums atklāj saistību starp bezmiegu un samazinātu labsajūtu cilvēkiem ar ADHD simptomiem, kas liecina par apburto loku, kur slikts miegs pasliktina uzmanības un emocionālās problēmas, un otrādi.
Pieaugušajiem vecumā virs 65 gadiem augstāks bezmiega simptomu līmenis un biežāka miega zāļu lietošana bija saistīti ar paaugstinātu invaliditātes risku pēc gada.
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Mūsdienu straujajā vidē vēl nekad nav bijis tik grūti iegūt pietiekami daudz miega. Tomēr pētījumi uzsver, kāpēc labs miegs ir ļoti svarīgs, lai saglabātu veselību. Šajā pētījumā atklāts, ka sievietēm, kuras cīnās ar miega trūkumu, bija lielāks risks saslimt ar paaugstinātu asinsspiedienu.
Pēc menopauzes aptuveni vienai sievietei no četrām dzīves laikā var attīstīties neregulārs sirds ritms, kas pazīstams kā priekškambaru mirdzēšana (PM), bet galvenie faktori, kas veicina PM attīstību, ir stresa pilni dzīves notikumi un bezmiegs.
Jauns pētījums atklāja, ka gados vecākiem cilvēkiem ar bezmiegu ir lielāks risks piedzīvot atmiņas pasliktināšanos un ilgstošus kognitīvus traucējumus, piemēram, demenci.
Arvien vairāk mūsdienās pieaug interese par miega traucējumiem, attīstās miega zinātne un dažādu profesiju pārstāvji ar labiem panākumiem specializējas miega traucējumu ārstēšanā. Jāatzīmē, ka pacienta sūdzības par miegu var izskanēt jebkura ārsta kabinetā un patiesībā ir viens no visbiežākajiem pavadošajiem simptomiem neiroloģisku, somatisku, psihiatrisku un citu slimību norisē.
Zaudējot tikai 1,5 stundas miega naktī, saistītas ar paaugstinātu sistolisko asinsspiedienu sievietēm, secināts nelielā klīniskā pētījumā.
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
Bipolāri afektīvi traucējumi (BAT) ir hroniska psihiska slimība, kurai raksturīgas atkārtotas mānijas un depresijas epizodes. Tie skar aptuveni 2 % pasaules iedzīvotāju un ir saistīti ar priekšlaicīgu mirstību, tostarp nāvi kardiovaskulāro slimību (KVS) dēļ. Lai gan šī saistība ir klīniski nozīmīga, absolūtais kardiovaskulāro notikumu slogs un to incidence pacientiem ar BAT joprojām nav pilnībā raksturota. Sistemātiskā pārskatā un metaanalīzē tika apkopoti novērojumu pētījumu dati par KVS izplatību un incidenci pieaugušajiem ar BAT.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Sāpes kaklā un faringīts primārajā aprūpē gan pieaugušo, gan bērnu vidū nav retums, īpaši rudenī un ziemā. Klīniski novērojams iekaisums rīklē, aizdegunē un/vai kakla mandelēs, taču diferencēt starp virālu vai bakteriālu (retāk — sēnīšu) ierosinātāju mēdz būt izaicinoši. Pieaugošās antimikrobiālās rezistences rādītāju dēļ ir īpaši svarīgi noteikt, vai pacientam tiešām nepieciešama antibakteriāla terapija vai tomēr jāizmanto simptomātiska pieeja.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
