Vēdersāpes ir viens no izplatītākajiem simptomiem bērniem, kura dēļ satrauktie vecāki meklē ārsta palīdzību. Sāpes var izpausties dažādi: akūti, kad vajadzīga neatliekama iejaukšanās, un tad tās var būt dzīvībai bīstamas slimības pazīme, bet tās var būt arī hroniskas, kad diagnostika ir ilgstoša un rūpīgi jāievāc anamnēze.
Probiotikas īstermiņā var mazināt rekurentas vēdersāpes bērniem, secināts pētījumā. Katram ceturtajam skolas vecuma bērnam ir bijušas rekurentas vēdersāpes.
Migrēna, iespējams, ir stigmatizējošāka nekā demence, Parkinsona slimība, insults — lielākoties tāpēc, ka tiek uzskatīta par parastām galvassāpēm. Tikmēr pacienti, īpaši smagas migrēnas gadījumā, izjūt bezspēcību, dusmas, vientulību un skumjas, jo sāpju pārvaldība un sabiedrības atbalsts ne vienmēr ir pilnvērtīgs. Kā varam radīt labāku vidi migrēnas pacientam? Izglītojoties un veicinot izpratni. Kādā situācijā ir migrēnas pacienti Latvijā? To vaicājam Dr. Lindai Zvaunei, neiroloģei, algoloģei, kas specializējusies galvassāpju pārvaldībā.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
Nepietiekams uzturs, ļoti smaga elpceļu obstrukcija un trīs vai vairāk blakusslimības bija nozīmīgi faktori, kas palielināja atkārtotu hospitalizāciju risku 180 dienu laikā gados vecākiem pieaugušajiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS).
Priekškambaru mirdzēšanas (PM) izplatība pieaug visā pasaulē, – aprēķināts, ka šobrīd zināmi aptuveni 63,6 miljoni pacientu ar prevalentu PM. Risks iegūt PM pastāv katram trešajam pasaules iedzīvotājam, turklāt ~30 % PM pacientu ir asimptomātiska. Bet mēs zinām, ka arī asimptomātika PM nav nekaitīgs līdzās gājējs – tā paaugstina insulta risku, mirstību, tajā pašā laikā labi reaģē uz terapiju. Jaunākās ESC vadlīnijas atbalsta dažādu modernu ierīču izmantošanu sirds ritma uzraudzībā. Tomēr pierādījumi par klīnisko efektivitāti un optimālajām skrīninga metodēm ir ierobežotā daudzumā.