Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Statīni samazina mirstību un aknu komplikācijas pacientiem ar cirozi: sistemātisks pārskats un metaanalīze
Avots: Moraes BF, Leite GAPD, Silveira IB, et al. Statin Therapy Independently Reduces Mortality and Liver Complications in Patients With Cirrhosis: An Updated Systematic Review and Meta-Analysis. Aliment Pharmacol Ther. 2026;63(6):778-794. doi:10.1111/apt.70526.
Statīnu lietošanas nozīme cirozes pacientiem joprojām speciālistu vidū tiek vērtēta pretrunīgi. Vēsturiski šai pacientu grupai statīni kontrindicēti drošuma profila dēļ, taču šobrīd arvien vairāk pētījumu norāda uz potenciālu pleiotropu ieguvumu, kaut arī statīnu ietekme uz mirstību un slimības dekompensāciju saglabājas neskaidra. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt statīnu terapijas efektu uz visu iemeslu mirstību, aknu slimības dekompensāciju, hepatisko venozā spiediena gradientu (HVPG) un hepatocelulāro karcinomu (HCC) pacientiem ar cirozi.
Metodes
Pētījuma autori sistemātiski pārskatīja publikācijas lielākajās medicīniskajās datu bāzēs līdz 2025. gada jūlijam, iekļaujot analīzē nejaušināti kontrolētus pētījumus un novērojumu pētījumus, kur salīdzināta statīnu terapija ar statīnu nelietošanu cirozes pacientiem.
Rezultāti un secinājumi
Šajā metaanalīzē tika iekļauti 25 pētījumi (9 nejaušināti kontrolēti un 16 novērojumu) par 81 992 pacientiem. Statīni samazināja visu iemeslu mirstību kopējā datu analīzē (nepielāgotā iespēju attiecība [OR] 0,59; 95 % TI 0,48—0,71) un nejaušināti kontrolētos pētījumos (OR 0,45; 95 % TI 0,25—0,82), norādot uz ievērojamu HVPG samazinājumu. Pretrunīgi, bet statīni kopējā datu analīzē uzrādīja aknu slimību dekompensācijas samazinājumu (nepielāgotā OR 0,56; 95 % TI 0,47—0,66), bet nejaušināti kontrolētu pētījumu analīze to neuzrādīja (OR 0,75; 95 % TI 0,52—1,09). Novērojumu pētījumu dati indicēja aizsargājošu efektu pret HCC (pielāgotā draudu attiecība 0,61; 95 % TI 0,46—0,82), turpretī nejaušināti kontrolēti pētījumi par šādiem iznākumiem neziņoja.
Statīnu terapija šajā pētījumā saistīta ar uzlabotu izdzīvotību cirozes pacientiem. Kamēr novērojumu pētījumos pastāv norādes par protektīvu iedarbību uz HCC attīstību un aknu slimības dekompensāciju, šie dati reziduālu jaucējfaktoru dēļ nav pilnībā apstiprināti. Nepieciešams turpināt pētījumus, lai izprastu statīnu nozīmi kā slimību modificējošai terapijai pacientiem ar cirozi.
Komentē Dr. M. Lapšovs
“Statīnu grupas medikamenti lielākoties tiek apskatīti kā dislipidēmijas terapijas “klasika”, tomēr būtiski atcerēties arī par labi zināmiem statīnu medikamentu pleiotropajiem efektiem. Lai arī metaanalīzes datus nevar vispārināt, manuprāt, ir svarīgi akcentēt, ka gandrīz 82 000 pacientu vidū statīnu terapija bija saistāma ar labvēlīgāku prognozi, nevis aknu funkciju pasliktināšanos.
Aknu ciroze nav iemesls atteikties no statīnu terapijas pacientiem, kuriem tā ir indicēta. Tieši otrādi, personalizējot pieeju (ar devu titrēšanu, analīžu kontrolēm), var uzlabot pacientu prognozi.”
Statīnu terapija išēmiska insulta pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu: efektivitāte un drošuma iznākumi
Avots: Marvardi M, Paciaroni M, Caso V; RAF and RAF NOAC-Investigators. Statin therapy in ischemic stroke patients with atrial fibrillation: Efficacy and safety outcomes. Eur Stroke J. 2025;10(3):775-783. doi:10.1177/23969873241307520.
Novērojumu pētījumu dati ziņo, ka hiperlipidēmija ir riska faktors gan išēmiskām, gan asiņošanas komplikācijām pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) un insultu anamnēzē. Pētījuma autori veikuši papildu analīzi RAF un RAF-NOAC pētījumiem, lai izvērtētu statīnu efektivitāti un drošumu pacientiem ar akūtu išēmisku insultu un PM sekundārā profilaksē.
Materiāli un metodes
Apvienojot datus no RAF un RAF-NOAC pētījumiem, kas bija prospektīvi novērojumu pētījumi vairākās Insulta vienībās Eiropā, Āzijā un ASV, tika iekļauti pacienti ar PM, kas piedzīvoja akūtu išēmisku insultu 90 dienu novērošanas periodā. Pētījuma iznākums bija kombinēti notikumi — insults, tranzitora išēmiska lēkme, sistēmiska embolija, simptomātiska intracerebrāla hemorāģija un nopietna ekstrakraniāla asiņošana. Arī išēmiskas un hemorāģiskas komplikācijas tika izvērtētas atsevišķi.
Rezultāti un secinājumi
Pētījumā tika iekļauti 1742 pacienti (46 % vīrieši), un 898 (52 %) saņēma statīnus pēc notikuma — no šiem 898 pacientiem 48,6 % saņēma statīnus jau pirms insulta, un 51,4 % sāka ārstēšanu pēc notikuma. Daudzvariantu statistiskās analīzes dati norādīja, ka statīnu lietošana saistīta ar vecumu (OR 0,92; 95 % TI 0,97—0,99; p = 0,001), vīrieša dzimumu (OR 1,35; 95 % TI 1,07—1,70, p = 0,013), antikoagulantu lietošanu (OR 2,53; 95 % TI 1,90—3,36, p < 0,0001), hiperlipidēmiju (OR 5,52; 95 % TI 5,28—7,12, p < 0,0001), paroksismālu PM (OR 1,40; 95 % TI 1,12—1,75, p = 0,003) un sirds mazspēju (OR 0,72; 95 % TI 0,52—0,98, p = 0,034).
Statīnu lietošana nebija saistīta ar pētījuma kombinēto notikumu iznākumu (OR 0,84; 95 % TI 0,58—1,23, p = 0,3) un išēmiskiem notikumiem (OR 1,17, 95 % TI 0,73—1,88, p = 0,5), bet pastāvēja neliels hemorāģisku notikumu riska samazinājums (OR 0,51, 95 % TI 0,28—0,91, p = 0,02).
Pētījuma autori secina, ka statīni šķietami pasargā pret nopietnu asiņošanas notikumu attīstību kardioemboliska insulta pacientus, ko varētu skaidrot ar statīnu pretiekaisuma un endotēliju aizsargājošo efektu. Pētījumi jāturpina, lai apstiprinātu esošo pieņēmumu.
Komentē Dr. M. Lapšovs
“Abu pētījumu kontekstā ir svarīgi akcentēt, ka tie primāri tika izstrādāti kā antikoagulantu pētījumi, nevis nejaušināti pētījumi statīna terapijas analīzei. Gan RAF, gan RAF-NOAC pētījumi iekļāva pacientus ar išēmisku insultu un nesen diagnosticētu ātriju fibrilāciju. Viennozīmīgi var teikt, ka pētījumos novērotais statīnu efekts attiecībā uz hemorāģisko notikumu mazināšanos drīzāk tiktu skaidrots ar medikamentu pleiotropajiem efektiem, bet ir nepieciešami plašāki pētījumi, lai apstiprinātu šo hipotēzi. Šajā gadījumā domāju, ka pētījumu galvenā artava ikdienas praksē varētu būt tāda, ka pēc insulta pacientiem statīnu terapijas uzsākšana vai turpināšana būtu mērķtiecīga gan dislipidēmijas, gan sekundāro notikumu profilaksei.”
Statīnu terapija pacientiem ar sistēmisku sarkano vilkēdi: slimības aktivitātes un iekaisuma biomarķieru analīze
Avots: Qian S, Wu J, Hu C, et al. Statin therapy in systemic lupus erythematosus: a meta-analysis of disease activity and inflammatory biomarkers. Lupus Sci Med. 2026;13(1):e001770. Published 2026 Feb 9. doi:10.1136/lupus-2025-001770.
Dislipidēmija sistēmiskas sarkanās vilkēdes (SSV) gadījumā nozīmīgi paaugstina kardiovaskulāro notikumu risku. Pētījums veikts, lai izprastu statīnu terapijas ietekmi uz SSV aktivitāti un iekaisuma marķieriem.
Metodes
Pētījums tika veikts, balstoties uz PRISMA vadlīnijām. Sistemātiska literatūras atlase tika veikta vairākās medicīniskās datubāzēs līdz 2024. gada novembrim. Metaanalīzes veidā tika izvērtēti tādi lielumi kā SSV slimības aktivitātes indekss (SLEDAI), CRO, IL6 un EGĀ.
Rezultāti un secinājumi
No 3596 identificētajām publikācijām analīzē tika iekļauti 12 pētījumi. Statīnu terapija ievērojami samazināja SLEDAI kontrolētos pirms—pēc pētījumos (svērtā vidējā atšķirība [WMD] -0,70, 95 % TI -1,16 līdz -0,23; p = 0,0037), bet ne paralēli kontrolētos pētījumos (WMD -0,58; 95 % TI -1,74 līdz 0,59; p = 0,330; I² = 81,1 %).
Apakšgrupu analīzē tika uzrādīts izteikts SLEDAI samazinājums pacientiem ar vidējo vecumu < 40 gadiem (WMD -1,60; 95 % TI -1,98 līdz -1,22; p < 0,001). Statīni samazināja CRO gan kontrolētos pirms—pēc pētījumos (standartizētā vidējā atšķirība [SMD] -0,38; 95 % TI -0,73 līdz -0,03; p = 0,032), gan paralēli kontrolētos pētījumos (SMD -1,45; 95 % TI -2,84 līdz -0,07; p = 0,040). Pēc izņēmumu izslēgšanas no analīzes IL6 samazinājums kļuva statistiski nozīmīgs (SMD -0,32; 95 % TI -0,63 līdz -0,00; p = 0,048), līdzīgi kā EGĀ (SMD -1,81; 95 % TI -3,54 līdz -0,08; p = 0,0406).
Pētījuma autori secina, ka statīnu terapija var samazināt slimības aktivitāti un iekaisumu SSV pacientiem ar īpaši nozīmīgu ieguvumu vecumā < 40 gadiem. Veikto pētījumu heterogenitātes dēļ nepieciešams turpināt pētījumus ar rūpīgi dizainētiem un pēc vecuma grupām stratificētiem datiem.
Komentē Dr. M. Lapšovs
“Iekaisums kardiovaskulāro slimību profilaksē arvien biežāk tiek apskatīts kā nozīmīgs slimības attīstības un progresijas riska faktors. Sirds un asinsvadu pacientiem rekomendē noteikt augsti jutīgo CRO (hsCRP), kā arī IL–6 (līdzīgi, kā tas tika novērots metaanalīzes datos). Nesen publicētajā pētījumā SMuRF-less but inflamed (Paul M Ridker et al 2025) tika parādīts, ka pacientiem bez zināmiem kardiovaskulāriem riska faktoriem paaugstināts hsCRP tika saistīts ar lielāku risku kardiovaskulāro slimību progresijai. Šajā kontekstā apskatot tos pacientus, kuriem tika nozīmēta statīnu terapija, tiem bija mazāks kardiovaskulāro notikumu risks (Jupiter Study group 2008). Statīnu kā pretiekaisuma medikamentu darbība ir būtiska, jo, mazinot hronisko iekaisumu, tiek mazināti riski citu slimību progresijai. Šajā gadījumā, izvērtējot metaanalīzi, manuprāt, svarīgi akcentēt, ka SSV pacientiem statīnu terapija lielākoties bija labi panesama, bez nozīmīgām blakusparādībām. Šiem pacientiem ar augstu kardiovaskulāro risku pētījuma metaanalīze var tikt izmantota, lai veicinātu labāku medikamentu lietošanu un līdzestību.”
Statīni un advancēts prostatas vēzis: TITAN un SPARTAN pētījumu dati
Avots: Roy S, Ozay ZI, Guha A, et al. Statin Use in Patients With Advanced Prostate Cancer in the TITAN and SPARTAN Trials. JAMA Netw Open. 2025;8(8):e2527988. Published 2025 Aug 1. doi:10.1001/jamanetworkopen.2025.27988.
Līdz šim maz pētīts, kā statīnu terapija ietekmē kopējo izdzīvotību pacientiem ar prostatas vēzi (PV), kas ārstēšanā saņem apalutamīdu. Lai noteiktu, vai statīnu ekspozīcija ir saistīta ar kopējo izdzīvotību un/vai trešās pakāpes kardiālām nelabvēlīgām blaknēm šai pacientu grupai, veikts kohortas pētījums.
Materiāli un metodes
Šajā kohortas pētījumā izmantoti individuāli pacientu dati no diviem daudzcentru trešās fāzes nejaušinātiem klīniskajiem pētījumiem (SPARTAN un TITAN). Šajos pētījumos pēc nejaušības principa PV pacienti ar metastātisku hormonjutīgu slimību (TITAN) vai nemetastātisku kastrācijas rezistentu slimību (SPARTAN) saņēma androgēnus nomācošu terapiju ar vai bez apalutamīda.
Šīs analīzes ekspozīcija bija statīnu lietošana PV ārstēšanas laikā; statīnu terapijai bija jābūt sāktai pirms PV ārstēšanas un jābūt pārtrauktai vai nu ārstēšanas laikā, vai pēc tās.
Rezultāti
Starp 2187 pacientiem, kas tika iekļauti analīzē, 1288 saņēma apalutamīdu (517 TITAN un 770 SPARTAN), savukārt 900 saņēma placebo. Mediānais (IQR) vecums bija 65 (60—70) gadi TITAN pētījumā un 70 (65—80) gadi SPARTAN pētījumā. Pacienti ar statīnu ekspozīciju bija vecāki, ar augstāku ĶMI, savukārt to pacientu daļa, kas atbilda ECOG veiktspējas statusam 1, bija relatīvi zemāka.
Statīnu ekspozīcija bija saistīta ar labāku kopējo izdzīvotību pacientiem, kas saņēma apalutamīdu (TITAN: draudu attiecība [HR] 0,53; 95 % TI 0,32—0,87; SPARTAN: HR 0,54; 95 5 TI 0,39—0,74), bet ne pacientiem, kas saņēma placebo. Daudzvariantu pielāgotā trīs gadu kopējā izdzīvotība pacientiem ar vai bez statīniem bija attiecīgi 81 % iepretī 67 % (atšķirība 14 %, 95 % TI 5—22 %) un ar apalutamīdu ārstētiem pacientiem 86 % TITAN pētījumā un 78 % SPARTAN pētījumā. Šajā pētījumā tika novērots, ka pacientiem, kas saņem statīnus, ir augstāks risks trešās pakāpes kardiāliem nevēlamiem notikumiem gan apalutamīda, gan placebo grupās, bet to skaidro ar kardiovaskulāro slimību anamnēzi šo pacientu vidū.
Komentē Dr. M. Lapšovs
“Onkoloģisko slimību kontekstā ir svarīgi atzīmēt, ka arī Latvijā esam aktīvi iesākuši darbu ķīmijterapijas inducētās kardiotoksicitātes jautājumā. Eiropas Kardiologu biedrības vadlīnijas rekomendē gan onkoloģisko pacientu apsekošanu, gan terapijas korekciju atkarībā no kardiotoksicitātes izpausmēm.
Vadlīnijas arī rekomendē statīnu grupas medikamentus kā profilaksi, lai mazinātu ķīmijterapijas kardiotoksicitāti. Šajā kontekstā redzams, ka arī apskatītais pētījums uzrāda statīnu terapijas ieguvumus pacientiem, kuri saņēma terapiju ar apalutamīdu, kuram ir iespējama kardiotoksicitāte.”
Statīnu terapija pacientiem ar HIV: mijiedarbība un vadlīnijas
Avots: Ansari R, Khalili H, Mohammadi K. Optimizing statin therapy in HIV-infected patients: a review of pharmacotherapy considerations. BMC Cardiovasc Disord. 2025;25(1):421. Published 2025 May 31. doi:10.1186/s12872-025-04887-2.
HIV pacienti ir ar augstu predispozīciju kardiovaskulārām slimībām, t. sk. koronārajai artēriju slimībai. Dislipidēmija ir riska faktors nopietnu kardiovaskulāru notikumu attīstībai, turklāt lipīdu vielmaiņas traucējumi var būt sekas HIV slimībai, HIV terapijai vai neveselīgam dzīvesveidam un/vai ģenētikai.
Šī brīža situācija praksē un vadlīnijās
Pētījumi norāda uz iztrūkumiem rekomendācijās starp vadlīnijām un reālo klīnisko praksi. Tādējādi bieži vien HIV pacients var netikt uzskatīts par speciālu populāciju, kam būtu nepieciešama statīnu terapija, neskatoties uz augsto aterosklerozes risku.
2019. gada ESC/EAS vadlīnijas rekomendē ZBLH līmeni HIV pacientiem zem 1,8 mmol/l. Savukārt Eiropas AIDS klīniskā asociācija rekomendē kopējā holesterīna mērķi zem 4 mmol/l un ZBLH zem 2,07 mmol/l. Vairākās vadlīnijās norādītie mērķi atšķiras un nav vienoti. ACC/AHA 2018 vadlīnijas rekomendē statīnu sākšanu HIV pacientiem, kam 10 gadu aterosklerotiskās kardiovaskulārās slimības riski pārsniedz 7,5 %. Tomēr precīzs laiks, kad statīnu terapiju sākt, nav noteikts.
Aprēķināts, ka HIV pacienti ir 1,5 reizes ievainojamāka pacientu grupa, kurai pastāv risks saņemt suboptimālas statīnu grupas salīdzinājumā ar vispārējo populāciju. Izpētīts, ka no pacientiem vecumā no 40—75 gadiem, kam ir indikācijas saņemt statīnus, tikai 38,5 % tiešām arī saņem šo medikamentu, un tikai 56,9 % saņem to atbilstīgā devā.
Statīni un antiretrovirālās terapijas mijiedarbība
Nav noteikts kāds pirmās izvēles statīns, lai izvairītos no mijiedarbības ar antiretrovirālo terapiju (ART). Ņemot vērā potenciālās mijiedarbības un blaknes, trūkstošos klīniskos pētījumus, pacientiem, kas saņem ART, būtu rekomendējams izvairīties no lovastatīna un simvastatīna lietošanas, ja iespējams. Tajā pašā laikā nelielais rosuvastatīna efekts uz citohromu var būt potenciāls kandidāts lietošanai kopā ar ART. Piemēram, ja rosuvastatīns tiek lietots kopā ar proteāzes inhibitoriem, zema medikamenta deva (5 mg) ar lēnu titrāciju uz augšu un pacienta monitorēšanu tiek rekomendēta kā laba prakse.
Samazinātas devas stratēģija var tikt apsvērta atorvastatīna gadījumā, iniciālajai devai nepārsniedzot 10 mg kombinācijā ar atazanavīru saturošu ART, 20 mg ar ritonavīru vai lopinavīru saturošu ART un 40 mg ar darunavīru saturošu ART.
Aicinām iepazīties ar pilno publikāciju, kur tabulas formātā apkopota informācija par ART un potenciālo statīnu mijiedarbību — rekomendējamām kombinācijām un kontrindikācijām.
Komentē Dr. M. Lapšovs
“HIV pacientiem ir pierādīts augstāks risks kardiovaskulāro slimību progresijai.
Eiropas Kardiologu biedrības 2025. gadā publicētās vadlīnijas rekomendē statīnu terapiju kā profilaksi kardiovaskulāro slimību attīstībai HIV pacientiem. Par pamatu rekomendācijai kalpo Grinspoon SK et al 2023 pētījums, kur pitavastatīna terapija būtiski mazināja nevēlamos kardiovaskulāros notikumus HIV inficētiem pacientiem.
Šajā ziņā, protams, svarīgi paturēt prātā arī iespējamās zāļu mijiedarbības, nozīmējot statīnu terapiju HIV pacientam, — ir jāpārzina gan antiretrovirālā terapija, gan arī tās mijiedarbība ar konkrēto statīna veidu. Kā palīgu rekomendēju izmantot brīvpieejas datubāzes, kurās var izvērtēt medikamentu mijiedarbības un sekmīgi izvēlēties terapiju.”
Noslēgumā
Komentē Dr. M. Lapšovs
“Kontekstā ar statīnu terapiju un apskatītajiem rakstiem gribētos piebilst, ka šie dati liecina: izvēloties statīnu terapiju, mēs ne tikai dodam iespēju efektīvi ārstēt dislipidēmiju, bet, kas ir ne mazāk svarīgi, nodrošinām pacientam statīnu pleiotropos efektus — endotēlija protekciju, iekaisuma mazināšanu, šūnu protekciju no oksidatīvā stresa utt. Tāpēc sarunā ar pacientiem svarīgi gan izstāstīt statīnu iespējamās (bet ne obligātās) blakusparādības, gan uzsvērt šīs terapijas izvēles pozitīvos aspektus!”
