Nr. 1 (262)
ANNA MIRONOVSKA, infektoloģe, ģimenes ārste, Vidzemes slimnīca, Terapijas nodaļas virsārste, Ģimenes ārsta prakse Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos
Gada sākumam piestāv apņemšanās sākt jaunu dzīvi. Simboliski šī robežšķirtne varbūt strādā, bet mana pieredze saka: neko neatliec uz pirmdienu! Dzīve nav gara, nekas nav apsolīts, garantēts un mūžīgs. Negaidi, tad domas sāks buksēt. Sāc jaunu dzīvi tūdaļ, šodien! Vienmēr esmu vadījusies pēc principa: labāk izdarīt mazliet vairāk nekā nožēlot, ka neizdarīji.
No 2023. gada sagaidu, ka valsts gudrās galvas pievērsīs pienācīgu uzmanību mūsu nozarei. Veselībai no IKP veltām par trešdaļu mazāk nekā vidēji Eiropas Savienībā — ko lai atbildam pacientiem un viņu piederīgajiem, kad viņi jautā, kāpēc nevar saņemt tādu aprūpi kā Skandināvijā? Ja gribam pieczvaigžņu hiltona aprūpi, jaunākās tehnoloģijas un no mediķiem prasām kvalitāti, tam vajag segumu.
Latvijā ir daudz labu ārstu, prieks, ka arī jaunie joprojām vēlas palikt savā zemē — to lasām šajā Doctus numurā. Jaunajiem kolēģiem novēlu izturēt Alises Brīnumzemē posmu, kad jāskrien tik ātri, lai paliktu uz vietas. Tas vienmēr rezultējas!
Janvāra numurā vērtīgs prof. Sandras Lejnieces raksts par anēmiju. Ieraugot grūtāk interpretējamus analīžu rezultātus, vieglāk (bet ne profesionālāk) aizsūtīt pacientu kolēģim. Profesore atgādina, kad tiešām darbs būs hematologam un kad varam tikt galā paši.
Vienmēr uzrunā raksti, kas skatās uz pacientu individuāli (par ātriju fibrilāciju jauniem pieaugušajiem un caureju senioriem) un starpdisciplināri (dermatologa, psihiatra un gastroenterologa skats uz niezi). Komandas darbs medicīnā ir neatsverams. Cik bieži praksē izmantojam “zvans draugam”? Es — bieži. Un manā “zvans draugam” sarakstā tik ļoti pietrūkst infektologa Dr. Paula Aldiņa...
Gribu novēlēt Doctus lasītājiem nezaudēt savu ceļa zvaigzni! Paceļam galvu un redzam — tā aicina tiekties uz augšu!
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Kad pacients jānosūta pie hematologa? Spriežot pēc prakses, atbilde uz šo jautājumu katram ģimenes ārstam ir sava un attiecīgi arī rīcība, uz konsultāciju pie hematologa nosūtot pēc dažādiem principiem: piemēram, nosūta ar hemoglobīnu 110 g/l un leikocītiem 3,3 × 109/l, kad hematologs tomēr uzskata, ka problēma jārisina pašam ģimenes ārstam, toties nenosūta ar trombocītiem virs 800 × 109/l un neitrofilajiem leikocītiem 0,23 × 109/l, kad būtu jānosūta obligāti...
Jau gadiem zināms, ka D vitamīns regulē kalcija—fosfora metabolismu un piedalās kaulu veidošanās procesā. Tas pozitīvi ietekmē arī imūnsistēmas darbību, mazina negatīvo oksidatīvā stresa ietekmi uz šūnu darbību. D vitamīna loma profilaksē un ārstēšanā joprojām plaši tiek analizēta daudzu slimību gadījumā.
Aplūkojot epidemioloģisko datu pārskatus, redzams, ka pēdējos 20 gados pieaudzis pārtikas alerģiju sastopamības biežums, īpaši bērniem. Jāpiebilst, ka no visām alerģiskajām reakcijām uz pārtiku ap 90 % izraisa astoņi alergēni: piens, olas, zemesrieksti, jūras veltes, zivis, rieksti, soja un kvieši. Visizplatītākā ir govs piena olbaltumvielu izraisītā alerģija. [1]
Pasaulē ātriju fibrilācija ir visbiežākā aritmija pieaugušo vecumā, tomēr, lai gan pētījumu klāsts ir plašs, tā vēl aizvien paliek neatklāta. Vairāk neskaidru jautājumu ir tieši par pacientiem netipiskā vecumā: jauniem pieaugušajiem līdz 45 gadu vecumam, pusaudžiem un bērniem. Epidemioloģiskajos pētījumos ātriju fibrilācijas sastopamības biežums pacientiem, kas jaunāki par 40 gadiem, ir < 0,1 %, biežāk vīriešiem.
Gados vecāki cilvēki nereti cieš no caurejas un tās radītajām komplikācijām. Lielāka mirstība šajā vecumgrupā saistīta ar pacienta blakusslimībām, imūndeficītu un sliktu barojumu. [1]
Doctus 2022. gada decembra numurā autoru kolektīvs iepazīstināja ar niezes daudzajām sejām, uzzinājām, ka iemesls var slēpties ne tikai dermatoloģiskas, bet arī sistēmiskas vai psihiatriskas patoloģijas ēnā. Šajā turpinājumā aplūkoti vēl citi jautājumi. Kā novērtēt pacientu ar niezi? Kādi diagnostiskie kritēriji jāņem vērā? Kādas ārstēšanas metodes šobrīd ir pasaulē un Latvijā?
Kortizola regulācijā piedalās hipotalāma—hipofīzes—virsnieru ass. Hipotalāms sekretē adrenokortikotropā hormona atbrīvotājhormonu (KAH), kas ir hipofīzi regulējošs hormons. Pateicoties hipotalāma—hipofīzes vārtu sistēmai, tiem ir kopīga asinsapgādes sistēma, un adenohipofīze caur kapilāru sieniņu saņem hormonālo ietekmi no hipotalāma, var sintezēt un sekretēt adrenokortikotropo hormonu (AKTH). [2] Pacientei šajā klīniskajā gadījumā bija indikācijas bilaterālai adrenalektomijai bez primārā ektopiskā AKTH producējošā audzēja identificēšanas.
Dr. ANNA MIRONOVSKA ir infektoloģe, 2. Terapijas nodaļas virsārste Vidzemes slimnīcā. Arī ģimenes ārste trīs Valmieras novada pagastos — Dikļos, Zilākalnā un Dauguļos. Kā nemanot pērn augustā apritējuši 30 gadi reģionālās slimnīcas komandā, vadot nodaļu, kurai beidzamie trīs gadi pagājuši kovidzīmē. Pa kuru laiku? Un vēl viss pārējais, kas jāpiemin, lai kaut nedaudz pietuvotos tam, kas raksturo personību — ārsti Annu Mironovsku. (Esam novadnieces, tāpēc viena otru uzrunājam uz “tu”.)
ROBERTS RUMBA ir asinsvadu ķirurgs, sertifikātu specialitātē ieguva 2021. gadā, pašlaik strādā Paula Stradiņa Klīniskās univesitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra komandā, konsultē pacientus arī Jelgavas poliklīnikā. Savulaik saņēma nomināciju Gada rezidents, bet Latvijas Medicīnas fonda Zariņu ceļojuma stipendija ļāva stažēties Nīderlandes Groningenas Universitātes centrā. Viņš saka: ļoti daudz jāstrādā, sākumā tam neredzi taustāmu rezultātu, bet viss sasummējas — kontaktos, iespējās, prasmēs.
INGUS VILKS ir otolaringologs, sertifikātu ieguva pirms pieciem gadiem. Strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, specializējies galvas un kakla onkoloģiskajās slimībās un deguna un deguna blakusdobumu endoskopiskajā ķirurģijā. Viņš atzīst: “Medicīnā nav īsceļu, prasmes parādās tikai vingrinoties un darot.” Ar viņu tiekamies pēc septiņu stundu operācijas, priekšā vēl dežūra. Dakteris smejoties atzīst, ka profesionālie mērķi ir lieli, bet tuvākais mērķis esot izgulēties, jo pirms piecām nedēļām ģimenē piedzimis dēls.
