Mājas vizīšu bilance

Lai arī Amerikā mājas vizīšu prakse beidzās piecdesmitajos sešdesmitajos gados, lai arī pie mums notikusi mājas vizīšu brīvlaišana (no maksas pakalpojuma atbrīvoti vien bērni un veci cilvēki), pacientu vidū tās joprojām ir populāras. Ģimenes ārstu domas dalās. Mājas vizītes lietderīgas, vai tas ir atavisms, no kura būtu jāatsakās? Vai pacienti tās neizmanto, lai apietu sistēmas trūkumus, piemēram, neērto nīkšanu rindā? Cik objektīvi mājas ap­stākļos var izmeklēt pacientu un diagnosticēt slimību? Un cik kvalitatīvu palīdzību var sniegt? Vai mājas ap­stākļos var uzzināt informāciju, ko pacients neizstāsta konveijera vizītē ārsta kabinetā? Un kā ar ārsta drošību? Neliela mājas vizīšu grāmatvedība, saliekot plusus un mīnusus.

Izdevīgāk doties mājas vizītē, nevis ārstēt ielaistas slimības

Dr. Allai Popovai nepamatotu izsaukumu uz mājām ir maz. Pacienti ir izglītoti, tāpēc viņa ir apmierināta ar šādu sistēmu, lai arī vizītes ir laikietilpīgas. Vizma Vecvērdiņa, Veselības centra 4 ģimenes ārste

Savus pacientus es zinu - ja izsauc, tātad tiešām ir kaut kas nopietns. Samaksa par mājas vizīti ir pieci lati, no pensionāriem dažreiz ņemu trīs latus. Ja redzu, ka apstākļi ir nabadzīgi, neņemu naudu vispār. Man kā ārstei izdevīgāk ir aizbraukt un paskatīties, nevis pēc tam ārstēt ielaistas slimības vai mocīties ar komplikācijām. Ja bērnam tiešām ir ilgstošas sāpes vēderā, tad labāk es to vēderu paskatīšos, nevis mamma nodarbosies ar pašārstēšanu un pēc tam skries uz slimnīcu ar ielaistu apendicītu. Mājas vizītes neuztveru kā slogu.

Biežāk sanāk braukt pie hroniskiem slimniekiem, kuriem ir smagas sirdskaites vai asinsrites traucējumi, kuri ir veci un pārvietojas ar grūtībām. Mājas vizītēs braucu arī, ja cilvēkam ir psihiski traucējumi, viņš nevar koncentrēties ārsta kabinetā, viņam vajag ierastu, drošu vidi. Vizītē līdzi parasti ņemu elektrokardiogrāfu, glukometru, stripus urīna analīzes veikšanai, protams, asinsspiediena mērītāju. Ir noteikts medikamentu komplekts. Praksē ir bijuši arī paliatīvās aprūpes pacienti. Onkologi paši vairs nebrauc, ja vēža slimnieks ir palaists mājās un viņam neko vairs nevar līdzēt, tikai atvieglot ciešanas. Tagad arī pretsāpju līdzekļu piemeklēšana un izrakstīšana šiem pacientiem ir nodota ģimenes ārstu pārziņā.

Ziemā mājas vizītes nepieciešamas biežāk, bet vairāk par desmit dienā nav bijis. Vasarā ir dienas, kad to nav vispār. Manā praksē vairāk ir pieaugušo, tas arī ietekmē mājas vizīšu skaitu. Man ir cits profils - var būt trīs vizītes, bet tās aizņems vairāk laika nekā pediatriem. Nepieciešams veikt elektrokardiogrammu, analīzes, izrakstīt receptes ar atlaidēm. Ir gadījumi, kad vizīte prasa stundu.

Nepatīkamāk doties mājas vizītēs ir tumšā laikā tur, kur nav apgaismoti pagalmi, ir drūmas kāpņu telpas. Reiz man līdzi nebija luktura, tad vispār baidījos iet. Cilvēki tādos apstākļos dzīvo! Jaunliepājā ir vairākas vietas, kur biežāk var sastapt dzērājus, bet pagaidām man ir laimējies, incidenti nav bijuši. Karostā ir salīdzinoši normāli, mājas ar ērtībām. Bīstamāka man šķiet vecā proletāriešu rajonu apbūve. Ārsts turklāt brauc viens pats, nav šofera, kurš gaidītu mašīnā.

Zinu kolēģi, kura mājas vizītēs brauc ar sabiedrisko transportu. Tad gan nevar paņemt līdzi visu nepieciešamo, tas aizņem vairāk laika, burzma prasa nervus. Vieglāk tomēr ar savu mašīnu, turklāt man pacienti ir ne tikai Liepājas pilsētā, bet arī rajonā - Grobiņas, Medzes pagastā.

Dažkārt pati aizbraucu atkārtotās mājas vizītēs. Pašlaik ir grūti stacionēt slimniekus, vajag ļoti smagu, akūtu iemeslu. Reizēm es novēroju pacientu, lai nepalaistu garam situācijas pasliktināšanos, kad tomēr nepieciešama ārstēšana slimnīcā. Sevišķi veciem cilvēkiem situācija ir svārstīga. Arī bērniem - šarlaku var ārstēt mājās, taču var gadīties, ka vienā brīdī ir nepieciešama stacionēšana. Ja mazam bērnam ir liela temperatūra, es, protams, braucu pie viņa mājās, nevis saucu uz pieņemšanu. Augsta temperatūra var būt infekcijas slimības inkubācijas perioda simptoms. Iespējams, izsitumu vēl nav, bet viņš jau var aplipināt citus. Mammas zvana, aprunājamies. Ja man tajā brīdī ir pieņemšana, pirmo palīdzību sniegs viņas pašas - nevajag gaidīt ārstu un krampjus, ja temperatūra jau sniedzas pāri 40 grādiem. Ja situācija ir ļoti nopietna, es tā arī saku - sauciet ātro palīdzību.

Mājas vizītē var uzzināt daudz ko tādu, ko pats pacients varbūt neiedomāsies pateikt ārstam pieņemšanā. Sociālā vide arī runā pati par sevi. Var redzēt, kādi dzīvnieki ir dzīvoklī, citiem ir ļoti pārblīvēts mājoklis, nevēdināts. Viens no pacientiem bieži slimoja ar bronhītu, bija dažādas alerģiskas reakcijas. Meklēju, kas to varētu izsaukt. Sūtīju veikt analīzes pie alergologa. Izrādījās, ka pacientam ir alerģija uz jūrascūciņām, bet mājās - jūrascūciņa!

Ar sociālu piegaršu

 „Mūsu sabiedrība vēl nav tik situēta, lai varētu atteikties no ārsta mājas vizītēm," uzskata dr. Vēsma Borģe.

Mums vēl pāragri spriest par atteikšanos no mājas vizītēm. Jo ir diezgan daudz tādu ģimeņu, kas nevar atļauties bērnu, kad tas sasirdzis, aizvest pie ārsta. Vai nu nav, kas to izdara, vai trūkst naudas ceļam uz ārstniecības iestādi, vai arī nav automašīnas, ar ko slimnieku aizgādāt, jo ar vienīgo auto ģimenes apgādnieks ir aizbraucis uz darbu.Vēsma Borģe, Veselības nama 5 ģimenes ārste, pediatre

Vakar biju mājas vizītē pie bērna, kuru pieskatīja vecvecmāmiņa cienījamos gados. Patiesībā mazuļa veselības stāvoklis nebija tik smags, lai viņš nevarētu apmeklēt ārstniecības iestādi, taču sirmgalve vairs neiziet ārpus mājām un arī diezin vai spētu novaldīt aktīvajā vecumā esošo mazmazbērnu, bet bērna māte neuzdrīkstas kavēt darbu. Šajā gadījumā iznāk, ka ārstam jārisina sociālas problēmas.

Taču, ja ved sasirgušu bērnu pie ārsta uz pieņemšanu, arī pastāv zināms risks gan pašam saslimušajam (organisms ir novājināts un daudz uzņēmīgāks pret dažādiem vīrusiem), gan pārējiem apmeklētājiem, bet it īpaši grūtniecēm, kuras sēž vienā rindā ar apslimušajiem. Poliklīnikā, kur strādāju iepriekš, bija divas ieejas kabinetā: pie vienām durvīm sēdēja topošās māmiņas, pie otrām - pacienti. Turklāt, pirms aicināt kabinetā, māsiņa vizuāli novērtēja viņu veselības stāvokli - vai nav vējbakām vai masaliņām raksturīgo izsitumu. Jo, nedod Dievs, ka grūtniece, sēžot pie ārsta kabineta durvīm, inficētos ar kādu no šīm slimībām. Diemžēl šāda pieredze ir bijusi.

Kad pirms gadiem praktizēju tikai kā pediatre un manā iecirknī bija 1000 bērnu, sanāca diezgan daudz mājas vizīšu. Tagad manā aprūpē ir tikai kādi 500 bērni.

Pārsvarā mājas vizītēs dodos pie viņiem, jo pieaugušie reti kad aicina ārstu pie sevis uz mitekli - mēnesī varbūt ir trīs četri pieprasījumi. Ziemā, kad plosās gripa, dienā sanāk aptuveni 12 mājas vizītes. Taču tas nemaz nav tik daudz, jo padomju gados sasniedzu savdabīgu rekordu - apmeklēju 39 pacientus dienā.

Nezinu, vai tā ir iedzīvotāju nevērība pret savu veselību, vai neizglītotība, taču reizēm viņi nenovērtē situācijas bīstamību. Nesen biju mājas vizītē pie sievietes, kuras veselības stāvoklis bija kritisks. To nojautu, jau runājot ar viņu pa telefonu, bet, ieraugot klātienē, sapratu, ka ar steigu jāsauc neatliekamā palīdzība, kaut sieviete bija gatava pagaidīt līdz rītam - varbūt tad uzlabošoties pašsajūta. Šajā gadījumā ārsta un pacienta tiešais kontakts mājas vizītes laikā, iespējams, izglāba sievietes dzīvību.

Pieļauju, ka izsaukt ārstu uz mājām daudzus pieaugušos attur fakts, ka šis ir maksas pakalpojums. Tiem, kas dzīvo mūsu iecirknī, par to jāmaksā pieci lati, bet ārpus iecirkņa dzīvojošajiem - desmit. No šī maksājuma ir atbrīvoti pacienti, kas vecāki par 80 gadiem. Manā aprūpē tādu ir tikai pāris. Pa garajiem darba gadiem esmu iepazinusi savu aprūpējamo loku, tāpēc mājas vizītēs esmu devusies, arī zinot, ka pacientam varētu nebūt to piecu latu. Tie taču ir manējie, tāpēc nevaru viņus atstāt bez palīdzības.

Gadījies arī, ka mēs ar māsiņu pildām sociālā dienesta funkcijas. Tas it kā nebūtu mediķu pienākums, taču mēs esam tiešā saskarē ar pacientiem, tostarp ar nelabvēlīgām ģimenēm, tāpēc redzam, kas tur notiek. Kritiskās situācijās nespējam palikt vienaldzīgi. Tā, dodoties gan mājas vizītēs, gan patronāžā pie piecu bērnu ģimenes, konstatējām, ka zīdainis netiek pienācīgi apkopts un barots. Par to paziņojām atbildīgajiem dienestiem, bērni līdz tiesai tika izņemti no ģimenes.

Pie slimniekiem dodos gan kājām, gan, izmantojot sabiedrisko transportu, gan dažkārt mani aizved dēls ar automašīnu vai arī kāds no pacienta ģimenes atbrauc pretim. Lielākā daļa aprūpējamo lokalizējas Rīgas centrā, bet ir arī Baldonē, Pārdaugavā, Purvciemā. Pārcēlušies uz jaunu dzīvesvietu, mani pacienti nevēlas mainīt savu ģimenes ārsti.

Kad bijis daudz mājas vizīšu, protams, nevar pagūt tās pilnvērtīgi aprakstīt, tikai piefiksēt būtiskāko. Lai paveiktu papīra darbus, nekas cits neatliek kā iet uz darbu arī sestdien un svētdien. Gripas epidēmijas periodā ir saspringtāks dienas režīms, taču citkārt mājas vizīšu pluss ir tāds, ka pacientam var veltīt krietnāku laiku, aprunāties, uzklausīt, uzzināt vairāk nekā slimnieka pieņemšanai atvēlētajās 15 minūtēs ārstniecības iestādē. Tas būtu mājas vizīšu pluss, savukārt mīnuss ir tas, ka jāpatērē daudz laika, turklāt, dodoties pie pacienta vēlās vakara stundās, ārstam pieaug risks kļūt par kāda ļaunprātīgi noskaņota uzbrucēja - narkomāna vai cita degradēta cilvēka - upuri. Pāris šādu nepatīkamu gadījumu man ir bijis, tāpēc, ja vien iespējams, izvairos apmeklēt pacientus vēlu vakarā vai arī vienojos, ka kāds no viņu mājiniekiem panāks pretim. Šī apdraudējuma dēļ no darba ir aizgājušas vairākas māsiņas.

Pakāpeniski jāatsakās

Dr. Vizma Vecvērdiņa atzīst, ka kopš mājas vizītes ir maksas pakalpojums, to skaits krietni sarucis. „Vasaras mēnešos man ir viena, divas vizītes nedēļā, bet gripas un vīrusu epidēmijas laikā - piecas līdz septiņas. Nevar salīdzināt ar laiku, kad to bija kādas padsmit dienā. Tas liek pārdomāt, cik pamatotas ir mājas vizītes."Vizma Vecvērdiņa, Veselības centra 4 ģimenes ārste

Diezgan bieži ir tā, ka pacienta veselības stāvoklis nav tik kritisks, lai nevarētu atnākt uz medicīnas iestādi. Tomēr to neņem vērā. Lielākoties grēko tie, kuriem ir veselības apdrošināšanas polise, ko nopirkusi darba vieta. Pamatojums šādā situācijā - kāpēc vajadzētu iet pie ārsta, ja ir samaksāts arī par mājas vizīti?! Neko nevaru iebilst, tādēļ esmu devusies pie sasirgušā, kuram temperatūra uzkāpusi tikai līdz trīsdesmit septiņiem grādiem un sāp kakls. Vēl kuriozāki vai nožēlojamāki ir tie gadījumi, kad mani izsauc uz mājām, lai es izrakstu norīkojumu uz slimnīcu vai atjaunoju medikamentu recepti, vai arī kāds darba vietā sajuties tik slikti, ka sēdies mašīnā, braucis uz mājām un izsaucis ārstu, kaut gan būtu varējis pa ceļam iegriezties pie manis. Ir bijis arī tā, ka zvana gados vecāka kundze un sūdzas, ka ir aizcietējumi vai ka nav spēka. Lai to novērstu, viņa gaida ārstu mājas vizītē, nevis konsultējas ar mani pa telefonu, kas iespējams teju vai visu diennakti.

Manā aprūpē ir 1 980 cilvēku. Pirms dodos pie pacienta, iepriekš noteikti piezvanu, lai pārliecinātos, vai maz vērts mērot ceļu pie viņa, vai veselības problēma vēl pastāv. Un, izrādās, ka puse izsaukumu tiešām atceļami, jo temperatūra nokritusies un pašsajūta uzlabojusies. Manā praksē tādi gadījumi, kad cilvēks nav novērtējis savu situāciju, ir diezgan reti. Pārsvarā tā rīkojušies veci cilvēki, kuriem ir kādas hipertoniskās krīzes ar draudošiem pārejošiem vai nepārejošiem smadzeņu asinsrites traucējumiem, kādas problēmas ar sirdi.

Veselības centrā 4  samaksa par mājas vizīti ir diferencēta. Ja ārsts dodas pie sasirguša bērna, par to nav jāmaksā; pacientiem virs 80 gadiem - Ls 2, pensionāriem - Ls 7-10 (atkarībā no tā, vai pensionārs strādā vai ne), savukārt strādājošiem mājas vizīte izmaksā 15 latus. Visbiežāk dodos pie bērniem un veciem cilvēkiem, tad vēl - akūtu muguras sāpju gadījumā, ja ir neskaidras izcelsmes paaugstināta temperatūra, angīna.

Es uzskatu, ka šī prakse ir jāatceļ. Domāju, ka man piekritīs lielākā daļa ģimenes ārstu, jo mājas vizītes nozīmē lielu laika patēriņu (tā kā vairs neeksistē iecirkņa princips, pacienti ir visās Rīgas priekšpilsētās), kā arī bieži vien ir neproduktīvas. Jo nav iespējams ne veikt analīzes (medicīnas iestādē pie pašām nepieciešamākajām var tikt pusstundas laikā, tāpat arī veikt rentgenoloģiskus un sonoskopiskus izmeklējumus), ne paņemt līdzi visus izmeklēšanai vajadzīgos instrumentus. Ja ir analīžu rezultāti un veikti vēl citi izmeklējumi, aina diagnozes noteikšanai ir daudz skaidrāka.

Mājas vizītēs vajadzētu doties tikai atsevišķos gadījumos: pie bērniem jau no zīdaiņu vecuma (vecumā no 1-15 gadiem bieži ir neskaidras izcelsmes paaugstināta temperatūra vairākas dienas), pie pacientiem ar akūtām problēmām (piemēram, ja ir asinsrites traucējumi, nestabilas stenokardijas, infarkta draudi, jo, konsultējot pa telefonu, ir grūti novērtēt stāvokļa nopietnību), pie invalīdiem ar kustību traucējumiem, pie pacientiem pēc insulta, pie veciem cilvēkiem, kuri vairs nespēj pārvietoties, jo ir hroniskas deformējošas locītavu problēmas. Taču nereti viņiem nepieciešama nevis mediķu, bet sociālo dienestu aprūpe, jo ir vieni, bez tuviniekiem, tāpēc nav ar ko aprunāties vai kam lūgt elementāru palīdzību. Tāpēc ārstam jāuzklausa ne tikai sūdzības par veselību, bet arī sarūgtinājumu par sociālām un materiālām problēmām.

Dodoties mājas vizītēs, esmu jutusies arī apdraudēta. Ieejot dzīvoklī, kur mīt sociālā riska ģimene, kur valda alkoholisms un narkomānija vai ir bijis kādas psihiskas slimības saasinājums un tuvinieki nav novērtējuši situāciju, bieži nodomāju - es taču nevienam neesmu pateikusi, kurp konkrēti esmu devusies. Šīs sajūtas ir ļoti nepatīkamas, jo gaisā virmo agresija. Tā nepatika, kas krājusies par dzīves nodarītām pārestībām, bieži vien izvirst pār ārstu. Daudzi, bet jo īpaši varas elite, noteikti pat nestādās priekšā, kādos apstākļos šodien dzīvo krietns skaits rīdzinieku.

Sabiedrība ir jāaudzina, lai tā pakāpeniski atteiktos no mājas vizītēm. Ir jāizskaidro, kad tās būtu nepieciešamas. Jo ārstam nav jādodas pie pacienta uz mājām nedz lai izrakstītu medikamenta recepti, nedz lai nosūtītu uz slimnīcu.

Foto: Inese Austruma un Ilze Vainovska

 

 

Uz augšu ↑
  • Neko neatlikt uz vēlāku laiku. RENĀTE SNIPE, bērnu pulmonoloģe

    Kad, tuvojoties bērnudārza izlaidumam, audzinātājas sešgadīgajai Renātei vaicājušas, par ko viņa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi, meitēns nevilcinoties atbildējis, ka būs ārste un ārstēs zīdainīšus. Jo patīkot mazi bērni. Tie Dr. Renātei Snipei patīk joprojām: mazos pacientus viņa ārstē nu jau 20 gadus un kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste gādā par profesionālu un savlaicīgu palīdzību, lai viņi varētu ātrāk atlabt. Lasīt visu

  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu