Aci pret aci ar pacienta piederīgajiem

Mēdz teikt – ārstēšanās procesā piedalīs trīs: slimība, kas iet savu gaitu, ārsts, kurš mēģina to ietekmēt, un pacients, kurš vēlas atveseļoties. Taču nereti ir situācijas, kad ir arī ceturtā puse. Pacienta piederīgie. Saskarsme ir neizbēgama, bet nereti sarežģītāka nekā ar pacientu. Kā padarīt pacienta piederīgos par sabiedrotajiem?

Dusmas nāk no pagātnes

Viktors Trendeckis atzīst, reanimācijas nodaļā piederīgo loma ir liela. Viņiem jācenšas uzturēt dzīvesprieku slimajā cilvēkā. Tas nav maznozīmīgi, jo ārsts tad var darīt savu darbu.Viktors Trendeckis, Rīgas 1. slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītājs

Pacienti visbiežāk ir pieklājīgi, viņi meklē palīdzību un deviņdesmit deviņos procentos gadījumu arī klausa ārstam, raugās uz viņu ar cerībām, gaidot sāpju atvieglojumu. Ar piederīgajiem ir citādāk. Viņi ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuri ļoti labi izprot situāciju un mēģina konstruktīvi līdzdarboties, ir gatavi nākt pie pacienta, kopt, jautā, kas nepieciešams, ievēro ārsta teikto. Taču daži uzreiz ir noskaņoti negatīvi, vēlas ārstēšanas procesu kontrolēt, iejaukties. Acīmredzot viņiem bijusi negatīva pieredze medicīnā. Ir arī tādi, kuri vēlas saņemt informāciju, un ar to viņu līdzdalība ārstēšanas procesā aprobežojas. Taču kopumā pacientu piederīgie ir izglītoti, jo informācija mūsdienās ir plaši pieejama - nereti jautā, vai nav nepieciešams izmantot kādu citu metodi, citus medikamentus.

Vissmagākā situācija ārstam ir tad, kad pacienta tuviniekiem jāpaziņo par viņa nāvi. Reanimatologam tā nav ārkārtas situācija, taču pierast pie tās un iemācīties, kā reaģēt, nevar nekad. Ļoti bieži tiek vaicāts, vai pacientam pirms nāves nebija mokošas sāpes... Vienīgais, ko var mēģināt - atrast katram piemērotākos vārdus. Šīs situācijas ir laba skola arī man. Zinu, ka nekādā gadījumā slimniekam un viņa tuviniekiem nevajag teikt, ka situācija ir bezcerīga. Kaut arī slimība ir ļoti smaga un prognozējam, ka ārstēšana ir bezcerīga, tomēr nesaku, ka nav nekādu cerību. Šādās sarežģītās situācijās ir normāli, ka tuvinieki ir apjukuši, izmisuši, dusmīgi uz mediķiem. Šķiet neloģiski - mēs varbūt pirmo reizi dzīvē tiekamies, bet cilvēks uz mani dusmojas. Tātad tā ir viņa pieredze. Viņš neizprot, kas notiek ar viņa piederīgo. Ir mierīgi jāaprunājas, jāizskaidro ārstēšanas process, slimības raksturs, kas ar tuvinieku tiek darīts, kāda ir prognoze. Saņēmis šo informāciju, cilvēks kļūst mierīgāks. Tādējādi mēs ļaujam pacienta piederīgajiem emocionāli piedalīties ārstēšanas procesā, un tad pazūd arī noliedzošā attieksme pret mediķiem.

Katra tikšanās ne tikai ar pacientu, bet arī ar viņa piederīgajiem ir psiholoģisks treniņš. Ar laiku pietiek uzlūkot cilvēku un pēc mīmikas, žestiem, runas veida jau vari novērtēt, kāds cilvēks stāv tev pretī, un zini, kāds būs tavs atbildes gājiens.

No nicinājuma līdz varoņdarbiem

„Paliatīvajā aprūpē ārsta, pacienta un piederīgo sadarbība ir ļoti cieša," stāsta Vilnis Sosārs. Piederīgie zina, ka tuvinieks aizies, taču gaidīšanas laiks - dienas, mēneši vai gadi - ir ļoti dažāds. Ārsts šajā laikā strādā ne vien ar pacientu, bet arī tuvinieku. Vilnis Sosārs, Rīgas Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centra  Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs

Paliatīvās aprūpes specifika - pacienti un piederīgie ir viena aprūpes vienība. Mainās tikai akcenti. Svarīgs ir brīdis, kad pacients jūt - slimība progresē, viņš kļūst vājāks, sāpes pastiprinās, zūd ierastās spējas. Savukārt piederīgie saprot, ko viņi var zaudēt. Paliatīvajā aprūpē tam nav nekādas atšķirības psihosociālajā, garīgajā vai eksistenciālajā nozīmē. Protams, atšķiras medikamentozā terapija. Pacientam smagā stāvoklī vislielākais atbalsts ir nepieciešams no piederīgajiem. Taču emocionāli smagi ir arī viņiem.

Paliatīvā aprūpe gan dzimšanu, gan miršanu uzskata par dabiskiem procesiem, turklāt tie ir vieni no vissarežģītākajiem. Runājot par miršanu - medicīnas uzdevums ir mazināt ciešanas. Cilvēks var aiziet ļoti ātri, bet tas var būt arī pakāpenisks process. Ir liels skaits pacientu - daudzgadnieku, kuriem ir metastāzes, bet viņi nodzīvo vēl ilgus gadus. Tad ārstam jābūt atklātam pret piederīgajiem, atbildot uz jautājumu: kāds ir patiesais pacienta stāvoklis. Protams, ir tādi piederīgie, kurus interesē detalizēta informācija - iespējamā prognoze un viss līdz pēdējam izmeklējumam. Manuprāt, slimniekam un piederīgajiem būtu jāzina tik daudz, cik tas nāk par labu pacientam. Neuzskatu, ka slimnieka piederīgajiem būtu jāzina absolūti viss.

 Kad pacients aiziet - ir krīzes virsotne. Nav klišeju, kā tajā brīdī reaģēt, kā to pateikt tuviniekiem. Un nekad tas nav viegli...

Pacientu un piederīgo attiecības ir ļoti dažādas. No pilnīga nicinājuma par pacientu kā nevajadzīgu apgrūtinājumu līdz absolūtiem varoņdarbiem. Atceros divus jaunus puišus, kuru mātei bija vēzis. Viņi neko no medicīnas nezināja, taču palūdza, lai medicīnas māsa viņiem iemāca injicēt medikamentus, izzināja visu par medikamentiem, to devām, iegādājās grāmatas, neskaitāmas reizes zvanīja uz slimnīcu par visiem neskaidrajiem jautājumiem. Sarežģīto un smago procesu, kas ilga četrus mēnešus, viņi mājas apstākļos novadīja ģeniāli. Kad viss bija beidzies, es šiem jaunajiem cilvēkiem lūdzu, lai atbrauc uz nodaļu - vēlējos viņiem paspiest roku.

Diemžēl Latvijā ģimenes saites lielākajā daļā gadījumu ir nestabilas. Piederīgajiem paliatīvajā aprūpē visu laiku būtu jābūt klāt, taču realitāte ir tāda, ka piecdesmit procentos gadījumu tuvinieki maz uztraucas vai nemaz neliekas zinis par slimo, atstājot viņu sociālā izolācijā - slimnieks redz tikai nodaļas personālu. Kad beidzas stacionēšanas termiņš, mums pašiem jāmeklē tuvinieki, lai viņi piederīgo ved mājās vai nogādā kādā aprūpes iestādē. Gadās pat kuriozi - jādzird izbrīns, kur dabūjām viņu tālruņa numuru.

Jāārstē, nevis jādiskutē ar radiniekiem

Neiroloģe Ieva Paegle stāsta, ka sarunas ar pacienta piederīgajiem brīžiem traucē strādāt un pieņemt lēmumus par slimnieka ārstēšanu. Ārsta primārais uzdevums ir noskaidrot diagnozi un noteikt ārstēšanas kursu, nevis izšķiest enerģiju un laiku, izskaidrojot daudzajiem tuviniekiem pacienta veselības stāvokli. Viņa domā, ka tam būtu nepieciešams īpašs dienests.Ieva Paegle, Rīgas klīniskās slimnīcas Gaiļezers neiroloģe

Piekrītu, ka sadarbība ar pacienta piederīgajiem ir smagāka, un bieži vien ar pacientu nodibināt pozitīvu kontaktu ir vienkāršāk. Ir dažādi iemesli, kas sarežģī sarunu ar piederīgajiem. Viens no tiem - ne visi piederīgie grib pieņemt īstenību, jo tā viņiem ir nepatīkama, iespējams, izmaina ierastos dzīves apstākļus. Līdz ar to viņi mediķi uzlūko kā vainīgo. Kā tas var būt, ka mana dzīve nebūs tāda kā iepriekš? Liela nozīme ir arī plašsaziņas līdzekļos tiražētajam negatīvajam priekšstatam par mediķiem, medicīnu kopumā. Tas neraisa uzticēšanos ne no slimnieku, ne no viņu piederīgo puses.

Interneta laikmetā daudzi radinieki nostāda sevi zinošākā pozīcijā, paziņo, ka viņiem ir pietiekama informācija, par visu viņi ir lietas kursā. Taču nepadomā, ka neprot šo informāciju izmantot un piemērot konkrētajam gadījumam.

Esmu par dialogu. Abām iesaistītajām pusēm jābūt atbildīgām, lai dialogs būtu konstruktīvs. Bet nereti ir tā, ka pacients (no tiesību viedokļa) un radinieki ir priviliģētākā stāvoklī nekā mediķi jau situācijas dēļ vien. Tam varam pievienot informācijas plūsmu par sliktajiem mediķiem, pacienta bažas, ka potenciāli ārsts kļūdīsies, kaut ko izdarīs nepareizi... Sabiedrība šobrīd ir agresīva, tas katru dienu izpaužas arī nodaļā, kur ir smagi slimnieki, bieži nāves gadījumi. Kā lai mediķis turpina darbu pēc visiem apvainojumiem, pārmetumiem? Tas prasa ļoti daudz izturības no medicīnas darbinieka. Ir tik svarīgi, lai radinieki ir līdzjūtīgi, lai iesaistās pacienta atveseļošanās procesā. Lai ārsts un piederīgie nestāv karojošās pozīcijās. Ja ārsts cīnās ar slimību un vēl vārdos jācīnās ar pacienta piederīgajiem... Gribētos, lai radinieki pie ārsta nāk ar patiesu vēlmi izprast situāciju, kopīgi to risināt, nevis ar pārmetumiem medicīnas darbiniekiem.

Manuprāt, pietrūkst reglamentēta ārsta darba pienākumu uzskaitījuma - apjoms netiek apzināts. Dialogs ir ļoti darbietilpīgs process, bet brīva laika mediķim nemaz nav. Varbūt ar slimnieka iniciatīvu varētu izvirzīt vienu radinieku, kurš kontaktēsies ar ārstu?... Jāsaprot, ka lielu laika daļu ārsts nevar veltīt, pa tālruni vai nodaļā izskaidrojot pacienta veselības stāvokli. Esmu pret telefona zvaniem un informāciju pa tālruni, jo tad mēs neredzam cilvēku un patiesībā nezinām, kam sniedzam konfidenciālo informāciju. Nevar kontrolēt un vadīt sarunu - redzēt, kā cilvēks ziņu uztver. Nevajadzētu šķiest mediķu ierobežoto laiku! Ārsta galvenais uzdevums ir noskaidrot diagnozi un nozīmēt ārstēšanas kursu, nevis risināt pacienta sadzīviskos, sociālos, ekonomiskos un psiholoģiskos jautājumus. Tam nepieciešams cits dienests.

Piederīgo un pacienta attiecības ārstam kā uz delnas

Inese Baranovska ir psihiatre ar vairāk nekā trīsdesmit gadu stāžu Liepājas psihiatriskajā slimnīcā, kas tagad pārdēvēta par Liepājas Piejūras slimnīcas Psihiatrijas klīniku. Viņai ir pieredze darbā gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Psihiatrija un pediatrija ir tās jomas, kurās ārstam jāstrādā vienlīdz daudz gan ar pacientu, gan piederīgajiem. Tikai tā var cerēt uz labāku ārstēšanas rezultātu.Inese Baranovska, Piejūras slimnīcas Psihiatrijas klīnikas psihiatre

Bērnu un lemtnespējīgu pacientu gadījumā juridiski atbildība gulstas uz vecākiem, aizbildņiem. Līdz ar to darbs ar pacienta piederīgajiem, izskaidrošanas darbs ir neatņemama pienākumu sastāvdaļa. Sarunas ar piederīgajiem ir sarežģītākas, jo paši pacienti bieži savu stāvokli vērtē nekritiski, neizprot slimības nopietnību. Ārstēšanās procesā ļoti būtiski ir panākt, lai piederīgie man uzticas, tad saruna nav tik grūta un labāki ārstēšanas rezultāti neizpaliek. Ja viņi paslavē ārstu un pacients ieklausās rekomendācijās, tad esmu droša, ka viņi mājās būs uzmanīgi, ievēros ārsta teikto, līdz ar to pacients vieglāk padosies ārstēšanai.

Nav mazums situāciju, kad arī piederīgie nespēj novērtēt slimības nopietnību un ārstam ļoti jāpūlas, lai pārliecinātu, ka ārsts ar pacientu nav pretējās frontēs. Ir grūti pateikt vecākiem, ka bērns atpaliek attīstībā, ir psihiski slims. Ja tā ir vienīgā atvase ģimenē, viņi nespēj izvērtēt un salīdzināt, kādi ir veseli bērni. Vecākiem šķiet, ka nekas sevišķs ar bērnu nenotiek, atsakās ticēt.

Pacienta un viņa piederīgo attiecības ārstam ir kā uz delnas. Esmu redzējusi daudz personisku traģēdiju. Starp vecākiem nereti veidojas konflikti, ja viens no vecākiem saprot, ka bērns ir slims, bet otrs atsakās to pieņemt un uzskata, ka bērns ir slinks, izlutināts. Bērna dēļ izjūk ģimenes, sieviete paliek viena ar nelaimīgu un slimu bērnu. Mammas vairāk uzticas, interesējas, stāsta. Protams, ir grūti vienaldzīgam palikt malā, neiejaukties. Esmu aicinājusi tēvu nākt un runāt, lai slimā cilvēciņa dēļ nerastos konflikts ģimenē. Uzskatu, ka jāārstē nevis slimība, bet pacients. Lai arī slimība nereti ir viena un tā pati, tā nenoris vienādi, tāpēc katru reizi pieeja ir atšķirīga.

Foto: Inese Austruma un Felikss Sitņikovs

 

 

Uz augšu ↑
  • Kā COVID–19 mainījis ikdienu? Latviešu ārste Francijā

    Doctus sazinājās ar vairākiem latviešu ārstiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas. Lūdzām dalīties pārdomās, kā SARS–CoV2 mainījis ārsta ikdienu un darbu. Kāds noskaņojums valda? Lūk, ko pastāstīja Latviešu ārste no Francijas Lasīt visu

  • Emocijas aiz SARS maskas [pārpublicēts no DOCTUS arhīva]

    Ričika D. | 2020. gada 20. marts

    Pirms 17 gadiem SARS bija Āzijā un Kanādā, tagad COVID-19 ir tepat pie mums ­­− Eiropā un Latvijā. Apkārt esošais emociju spektrs ir ļoti tuvs tam, ko žurnāla lappusēs aprakstījām toreiz. Tāpēc nolēmām pārpublicēt 2003. gada DOCTUS rakstu (šie numuri nav digitalizēti portālā doctus.lv) par tā laika ārstu stāstiem no infekcijas epicentra. Daudz līdzību. Lasīt visu

  • Simulāciju medicīna. No Anniņas līdz virtuālajai realitātei

    Ir pagājuši sešdesmit gadi, kopš tika izgudrots pirmais manekens — Leardal slavenā Anniņa. Rotaļlietu ražotājs Asmund Leardel to radīja kopā ar diviem anesteziologiem Dr. Bjorn Lind un Dr. Peter Safar. Kardiopulmonālās reanimācijas prasmes uz manekena kopš tā izgudrošanas apguvuši vairāk nekā 500 miljoni mediķu, bet mulāžu un simulāciju attīstība piedzīvojusi milzu lēcienu. Kāda ir moderno simulāciju šodiena? Un ko var Latvija? Lasīt visu