Kā kosmiskās izpētes stacijā

Viņš ir no tiem, kuri arvien gatavi izzināt, apgūt, izprast ko jaunu – arī par sevi, savu ķermeni, par to, kā droši stāvēt uz savām kājām, sastopoties ar slimību. No tiem, kam ir aktīva dzīves pozīcija un spraigs dzīvesveids ikdienā. Arī darbs viņam tāds – vairāk liek atrasties dzīvespriecīgo, sportisko ļaužu vidū, kur kūsā enerģija un aktīvas emocijas. Lai gan ir nācies arī pabūt reanimācijas brigādes rīcībā un uz operāciju galda, tomēr biežāk ar ārstiem – viņu raksturiem, emocijām, kaislībām un azartu – viņš saskāries sporta zālē, vadot ārstu basketbola turnīru norisi. Ārsta portretu veido sporta žurnālists ANDRIS RUPAIS.

Mana labā ģimenes ārste

 Ārkārtīgi cienu savu ārsti - tādiem vajadzētu būt visiem ģimenes ārstiem. Viņa ir kā labs psihologs - nekad tūdaļ neuzstāj ar zāļu izrakstīšanu, lai gan pašai tas noteikti varētu būt vienkāršāk un varbūt arī izdevīgāk. Viņai piemīt tāds vērtīgs redzējums, uzskatot, ka medicīna ir kā atbalsts, kā spieķītis, kas var palīdzēt piecelties, ja pats ar savām problēmām netiec galā. Taču vispirms viņa vienmēr liek nopietni padomāt, kā problēma radusies, kas ir tās cēloņi. Un es tā arī daru, esmu mācījies sevi analizēt, izprast. Ja nevar savādāk, tad ir jāiet un jāiegādājas vajadzīgais medikaments. Ja daktere kādas zāles izraksta, tad pasaka, ka tās var palīdzēt tikt galā vai arī atvieglot simptomus, taču ir jāsaprot, ka ar tām nevar dzīvot visu laiku.

Esmu liels homeopātijas piekritējs, lai gan man, protams, pietrūkst zināšanu šajā jomā un jābūt lielai pacietībai. Esmu drošs, ka daudzas lietas, kas izpaužas mūsu veselības rādītājos, ir tikai galvā. Protams, tas neattiecas uz gadījumiem, ja tev, piemēram, ir salauzta kāja vai kāda cita trauma, nerunājot par diagnozēm, kuru gadījumā zāles tomēr jālieto. Manas ārstes ieteikumi un palīdzība būtībā veicina to, ka es pie viņas dodos arvien retāk, jo nav šādas vajadzības. Neatceros, kad man pēdējo reizi bija temperatūra...

 Jā, ir svarīgi uzticēties ārstam, bet vēl svarīgāk - ja ārsts atgādina, ka vajag uzticēties pašam sev, un tu pats to arī saproti. Ārsta uzdevums ir rast labāko veidu, sniegt labāko padomu, kā tikt ar sevi galā. Cilvēks bieži vien nesaprot, ka pats ir atbildīgs par savu veselību, viņam pašam par to jāpārliecinās. Mans uzskats - ir jābūt sabalansētībai starp konvenciālo medicīnu, dažādām papildu iespējām un cilvēka izpratni un atbildību par sevi. Nezinu, cik daudzi tā domā un dzīvo. Arī mana izpratne šajā ziņā ir augusi un mainījusies. Bija laiks, kad dzēru antibiotikas, un droši vien tajā brīdī tās bija vajadzīgas, šobrīd tādas problēmas varbūt risinātu savādāk. Savai ārstei varu arī piezvanīt pajautāt, kā viņa domā, ko darīt. Lieki cenšos netraucēt. Ir būtiski, lai ārsts prot sakārtot savu darba vidi, laika grafiku, tad arī pacientam ir labāk. Atvērtāks un pieejamāks ārsts ir pārliecinātāks par sevi, līdz ar to top pieprasītāks. Savukārt ikvienam potenciālam pacientam jāstrādā ar sevi pašam.

Dakteris asprātis          

Redzu viņu baltā halātā ar pildspalvu kabatā un fonendoskopu, tādu šeptīgu, vienmēr darbībā, kaut kur steidzoties. Es īsti dusmīgus un cimperlīgus ārstus nemaz neesmu redzējis. Ārsta jau vienmēr nav palātā, bet tad pabāž galvu ar jautājumu - nu, ko tad Rupais dara! Uzmet aci un izdara secinājumus, jo pieredze palīdz. Mediķus varētu salīdzināt ar zinošiem kosmiskās stacijas darbiniekiem - arī tie halātos ar mapītēm rokās veic svarīgus uzdevumus, eksperimentus, rīkojas atbilstoši noteikumiem. Katrs gadījums medicīnā jau arī zināmā mērā ir sarežģīts eksperiments, jo slimība var būt viena, bet norit atšķirīgi. Izaicinājums ir jauns.

Pagājušajā gadā man bija tiešāka saskare ar ārstu, bija arī operācija, kad neatliek nekas cits, kā paļauties uz ķirurgu - viņš visu izdarīs pēc labākās sirdsapziņas un viss būs labi - cita ceļa jau dažos gadījumos nav. Kad ir jābrauc uz slimnīcu, jāreģistrējas, jāveic pārbaudes un tiek konstatēts, ka operācija nepieciešama tūlīt - īpaši novērtēju ārstu attieksmi. Īpašs pluss - māka jokot. Man radies iespaids, ka ārsti ir ļoti asprātīgi. Viņiem ir savs iekšējais humors, saskarsmē ar pacientiem viņi prot būt atvērti, ar dzirksti. Ir labi, ja nav pārmērīgas nopietnības, pārmetumu pacientam.

Dīvainas lietas darīt negribas

Ir jābūt sistēmai, kas pareizi novērtē, cik ārstam vajadzētu pelnīt. Ja izveidojas situācija, ka klientiem tas jādara pašiem, top skaidrs - kaut kas nav pareizi. No valsts vai no medicīnas iestādes vadības puses nav paveikts darbs, nav novērtēts ārsta ieguldījums. Būtu jābūt skaidrībai, kas valstī galvenajās nozarēs notiek. Profesionālos kritērijus taču nevar izvirzīt pacienti. Man negribas darīt kaut kādas dīvainas lietas. Es atzīstu - ārstiem ir labi jāpelna, taču ir jābūt sistēmai un kārtībai, citādi cilvēkiem rodas liekas problēmas. Tas ir savādi - jāiet un jādomā, vai tev ir kas jāmaksā un kā to izdarīt. Tu būtībā pārkāp likumu. Bet es negribu pārkāpt likumus! Labi, tobrīd cilvēks domā par ko citu - lai pašam vai radiniekam kļūst labāk, nav veselības sarežģījumu, bet nevilšus ir likumpārkāpējs. Tā ir normu upurēšana. Ja tas ir pārkāpums, par ko var sodīt citur pasaulē, tad tas ir pārkāpums arī pie mums.

Ir jābūt skaidriem noteikumiem. Nevar bēdāties vienīgi par to, ka budžetā ir par maz naudas. Tas laikam nav vienīgais risinājums. Protams, žēl, ka cilvēki, kuri ilgus jaunības gadus nopietni mācījušies medicīnu, vēlākā dzīvē finansiālu apsvērumu vadīti no tā visa izmanto tikai kādu kripatiņu, jo strādā medikamentu ražotāju firmā vai kur citur.  Taču es diemžēl nezinu, kas jādara.

Groza tuvumā

Visvairāk kopā ar ārstiem esmu ārstu basketbola kausu izcīņas laikā. Ir kolorīti ārsti, kuri visiem pazīstami ar savu asprātību vai īpašo izturēšanās manieri. Man šķiet, ka ārsti prot ar sevi lepoties vairāk nekā citu profesiju pārstāvji, nekautrējas atzīt, ka ir labākie. Viņiem ir stāja un attieksme, viņi ir lepni un pārliecināti par sevi. Tas jūtams arī basketbola laukumā. Ārsti savstarpējā saskarsmē ir jautri, netrūkst arī melnā humora devas. Ir krietni liels pamatlietu klāsts, par kurām viņi var savā vidū jokot, bet citiem tas varbūt šķiet diezgan briesmīgi, melni, taču ārstiem šie joki ir saistīti ar praktisko ikdienu. Tas palīdz mazliet aizmukt, atbrīvoties.

Basketbola spēļu laikā man ir bijusi iespēja piekļūt ārstam no citas puses. Mediķu aizraušanos ar basketbolu varētu salīdzināt ar ilggadējiem Mākslas dienu basketbola mačiem. Tur ir vēl vairāk izrādīšanās un maskarādes elementu, bet gars ir līdzīgs. Ārsti arī savā ziņā ir mākslinieki. Pārsteidzoši atraktīvi. Mani novērojumi liecina, ka vidējais mediķis noteikti ir atraktīvāks un humorpilnāks nekā vidējais inženieris. Brīžiem šķiet - kā var būt, ka ārsts ir tik atraktīvs? Var lielā nopietnībā runāt par jocīgām, nenopietnām lietām un prot jokot par smagām situācijām. Sacensību gars - tas varbūt ir svarīgākais, ko mediķi gaida no tikšanās basketbola laukumā. Nerīkos sacīkstes - kurā slimnīcā labāk operē aklo zarnu! Var jau viss notikt tikai un vienīgi akadēmiski, taču emocijas arī ir vajadzīgas.

Foto: Inese Austruma

Uz augšu ↑
  • Ko mācīties no Nīderlandes? Pieredze bērnu neiroloģijā un retajās slimībās

    Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām. Lasīt visu

  • Universālais kareivis. AINIS DZALBS, ģimenes ārsts

    Latvijas laukos tikai pieci procenti ģimenes ārstu ir vīrieši. Viens no viņiem ir Ainis Dzalbs no Staļģenes. Gudrs, izdarīgs, runātīgs, vienmēr ar savu viedokli. Kamēr Latvijas mediķi spriež par modernās ģimenes medicīnas ieviešanu, dakteris Dzalbs savā praksē to gandrīz jau izdarījis. Kad kāds no viņa pacientiem Facebook ierosināja iecelt viņu par veselības ministru, citi tūdaļ apsauca: “Liecies mierā, otru tik labu ārstu mēs vairs neatradīsim!” Lasīt visu

  • Pavisam citi mērogi. Trīs mēneši Amerikā

    “Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA. Lasīt visu