Ķermeņa dismorfija

Triloģijā Bērnība. Pusaudža gadi. Jaunība. Ļ. Tolstojs aprakstījis sevi: "Manas nodarbes sastāvēja no [..] sevis aplūkošanas spogulī, no kura, starp citu, es vienmēr aizgāju ar smagas nomāktības un pat riebuma izjūtu. Mana āriene, es pārliecinājos, ne tikai bija neglīta, bet es pat nevarēju mierināt sevi p­arastajiem līdzekļiem tādos gadījumos. Es nevarēju pateikt, ka man ir izteiksmīga, gudra vai cēla seja." Vēlme skatīties spogulī vai izva­irīties skatīties, biežāk fokusēt savu uzmanību uz iekšējo iespaidu vai izjūtu (savu iekšējo virtuālo hologrammu) nekā uz aktuālo atspulgu spogulī, kā arī uz atsevišķām ķermeņa daļām, nevis uz savu iespaidu kopumā un pēc tam rīkoties - tā ir mūsdienās bieži sastopama patoloģija.

Sastopamība

Tiek lēsts, ka aptuveni 1-2% pasaules populācijas sastopami ķermeņa dismorfiskā traucējuma kritēriji. [1; 2] Atšķirībā no līdzīga traucējuma - nervu anoreksijas - pārņemtību ar pārlieku korpulenci izskatā, kur dominē sievietes, - ķermeņa dismorfijas traucējums ir vienādi bieži sastopams abiem dzimumiem. Tas ir neparasti, jo vīriešu lielāka pārņemtība ar potenciālo mīlas objektu - sieviešu - ārējo izskatu nosaka to, ka tieši sievietes savās domās īpaši bieži ir pārņemtas ar savu ķermeni. Savukārt sievietes pievērš relatīvi mazāku uzmanību vīriešu fiziskajam izskatam, bet vairāk sociālajam statusam. Sievietes par vīriešiem būtiski biežāk pievēršas kosmētiskām operācijām, lai gan pēdējos gados par to aizvien vairāk sāk interesēties vīrieši.

Diagnozes kritēriji

Pēc DSM-IV klasifikācijas ar ķermeņa dismorfisko traucējumu (ĶDT; cits nosaukums - dismorfofobija) saprot indivīda pārņemtību ar iztēlotu vai arī reālu, bet stipri pārspīlētu defektu sava ķermeņa izskatā (Amerikas psihiatru asociācija, 1994).

SSK-10 klasifikācija to iedala hipohondrisko traucējumu kategorijā, kas ir pārspīlētas bažas par savu fizisko veselību.

ĶDT rada ievērojamu psihisku distresu pacientiem un traucējumus nodarbinātības un sociālajā funkcionēšanā. Atsevišķos gadījumos ķermeņa dismorfijas pacienti dzīvo pilnīgā sociālā izolācijā.

ĶDT ir tikai maldīga pārliecība par sava ķermeņa vai kādas tā daļas neglītumu, kamēr no ārēja novērotāja viedokļa īpatnība ir pavisam nebūtiska.

Lai traucējumu diagnosticētu kā dismorfisku, atšķirot no normālām bažām par savu ārieni (īpaši pubertātē), nepieciešams, lai subjektam šīs idejas izsauktu jūtamas ciešanas un stresu.

Diagnozes uzstādīšanai vajadzīga subjekta pārņemtība ar sava izskata "iztēloto" defektu ne mazāk kā vienu stundu diennaktī.

Visbiežāk ciešanas izsauc:

  • "nepareizs" vai "garš" deguns,
  • "mazas" krūtis,
  • "neapmierinoša" sejas simetrija,
  • "negluda" āda,
  • "nepievilcīga" ķermeņa figūra,
  • "nesmukas" rokas,
  • diskomforts par vasarraibumiem un pinnēm,
  • vidēja auguma jauni vīrieši uzskata sevi par ļoti maziem,
  • meitenēm neizturams šķiet garš augums,
  • vīriešu kārtas pusaudžiem pārdzīvojumi saistās ar mazu vai līku dzimumlocekli.

Lielākā daļa cilvēku vēlas, kaut varētu uzlabot kādas sava izskata detaļas, bet cilvēki ar ķermeņa dismorfijas traucējumu, pēc izskata būdami normāli vai pat izteikti pievilcīgi, uztver sevi par tik atbaidošiem, ka nespēj normāli komunicēt ar apkārtējiem, baidoties no izsmiekla un zobgalībām.

Indivīdi ar ļoti izteiktu vai tūlīt ievērojamu izskata defektu netiek pieskaitīti šai diagnostiskajai kategorijai. Tas jāatšķir no tā saucamā "Kvazimodo kompleksa".

Kvazimodo komplekss

Tas ir emocionālais konflikts un izteiktas personības izmaiņas, kā arī sociālās adaptācijas traucējumi, kas saistīti, pretēji dismorfofobijai, ar reālu, visiem labi saskatāmu ķermenisku vai sejas kroplību jeb neglītumu. Kvazimodo ir V. Igo romāna Parīzes Dievmātes katedrāle varonis, kas izcēlās ar īpašu ķermeņa kroplību. Tas nozīmē, ka lielākajai daļai potenciālo partneru subjekta izskats patiešām izsauc nepatiku. Tomēr kultūras subjektīvi ideāli un klīnicistu aizspriedumi var nospēlēt savu lomu vienotības trūkumā, ko fiziskajā izskatā diagnosticēt kā normālu un ko diagnosticēt kā fiziski neglītu.

Ķermeņa dismorfijas diagnozes kritērijiem nav jāatbilst nervu anoreksijas traucējuma kritērijiem, kas iekļauti citā - ēšanas traucējumu - reģistrā.

Spoguļa simptoms

Pozitīvs vai negatīvs spoguļa sim­ptoms ir vēl viens ĶDT diagnostiskais kritērijs. Pozitīvais spoguļa simptoms - ilga sevis aplūkošana spogulī - ir klātesošs, ja pacienta nodarbes ap to ilgst vismaz vienu stundu dienā.

Pacientiem ar dismorfofobiju ārējais izskats gandrīz vienmēr ir dominējošā un idealizētā vērtība un galvenais sevis definēšanas līdzeklis. Pacienti neapzinoties uztver sevi tikai kā "estētiskuma objektu".

Citas bieži sastopamas īpašības ir perfekcionisms, simetrija un sociālās pieņemšanas nozīmīgums. Pēdējais nozīmē, ka pacienti cer ar fizisko skaistumu iegūt visu apkārtējo - ne tikai potenciālā mīlas partnera - uzmanību.

Pozitīva spoguļa simptoma galvenā motivācija, kas liek sevi pētīt spogulī stundām ilgi, tika atrasta kā:

  • cerība, ka viņš/viņa pēkšņi izskatīsies citādi;
  • vēlme saprast, kā tieši viņš/viņa izskatās;
  • pārliecināties, vai kosmētiskās kamuflāžas jeb mīmikrijas metodes darbojas labi;
  • pacienta pārliecība, ka izskatīsies sliktāk, ja nekontrolēs sevi spogulī (lai gan īstenībā no skatīšanās distress pieaug). [1]

Vēlme skatīties spogulī vai izvairīšanās skatīties tiek raksturota kā obsesīva. Pacienti biežāk fokusē savu uzmanību uz iekšējo iespaidu vai izjūtu (iekšējo virtuālo hologrammu) nekā uz aktuālo atspulgu spogulī, kā arī uz atsevišķām ķermeņa daļām, nevis uz visu savu iespaidu kopumā.

Lai gan spoguli lieto visi cilvēki, tikai dismorfofobijas pacienti to izmanto "mentālajai kosmētiskajai ķirurģijai", lai mainītu savu ķermeņa tēlu, dažādi mainot sejas rakursu. [1]

Citi spoguļuzvedības veidi var būt savu foto vai videofilmu pētīšana un citu izjautāšana par savu izskatu un mīmikrijas procedūru efektivitāti. Spoguļošanās aktivē idealizētās perfektuma un simetrijas vērtības un ārējā izskata nozīmi dzīvē.

Dismorfofobijas gadījumā var runāt par trim tēliem:

  • aktuālais spoguļattēls,
  • idealizētais ķermeņa tēls,
  • izkropļotais ķermeņa attēls.

Ir neatbilstība starp aktuālo tēlu un ideālo ķermeņa tēlu, kas neatvairāmi noved pie depresīva garastāvokļa un negatīvām domām.

Jo ilgāk lūkojas spogulī, jo vairāk pārliecinās par savu neglītumu un defektu. Ilgajās stundās spoguļa priekšā pacienti piedzīvo pat disociatīvus stāvokļus (līdzīgus kā pacienti ar bulīmiju un pašsakropļošanas impulsiem).

Pacienti domā, ka šī uzvedība mazinās stresu, bet īstenībā distress tikai pieaug. Pēc spoguļošanās tiek izjustas dusmas un vainas apziņa par ilgo veltīgi izšķiesto laiku spoguļa priekšā. Depresīvais garastāvoklis tomēr liek atkal meklēt spoguli, tā izveidojot patoģenēzes burvju loku. Sociālā izvaire un izolācija dod savu ieguldījumu depresīvajā garastāvoklī.

Kādā Oksfordas universitātes 500 pacientu pētījumā atrada ĶDT pacientu bažas par dažādām ķermeņa daļām (skat. tabulu). [2]

Sociālā trauksme un izvaires uzvedība

ĶDT pacientu pašnovērtējums raksturojams kā zems, jo viss pašnovērtējums saistās ar ārējo izskatu. Ārējā izskata nozīmīgums un pārliecība par savu defektivitāti veido dažādas pakāpes sociālo trauksmi un izvaires uzvedību no apkārtējo acīm. Pacientiem veidojas tieksme izvairīties gan no publiskiem pasākumiem, gan no intīmākām apskatēm tuvumā. Trīs ceturtdaļas ĶDT pacientu ir neprecējušies.

Daudzi pacienti var izturēt skatienus un uzturēties publiskās vietās tikai ar kamuflāžas palīdzību. Pacientiem raksturīga arī izvaire no acu kontakta. Ja subjekts ir pārņemts ar domām par neglītu deguna formu, viņš var izvairīties rādīt savu seju no sāniem un tiekties vienmēr nostāties seju pret seju. Izvaires uzvedība, lai iegūtu drošības izjūtu, traucē atbrīvoties no maldīgās pārliecības par savu ārieni.

Dismorfofobijas pacientiem nozīmīga ir gan sava estētika, gan sociālā pieņemšana. Daži pacienti jūt pilnīgu trauksmi par apkārtējo negatīvu vērtējumu, nevis iekšējo estētisko standartu. Daži ir pilnīgi pārņemti tikai ar savu iekšēji virtuālo estētisko pašstandartu un izsaka minimālas bažas par apkārtējo attieksmi. Piemērs ir pacients, kurš pārņemts ar bažām, ka penim āda priekšādiņas pusē ir plānāka nekā pretējā, bet kurš neizsaka bažas par savu seksuālo funkcionēšanu vai par savas draudzenes uzskatiem par viņa penis simetriju. [1]

Saistība ar citiem psihiatriskiem traucējumiem

Ķermeņa dismorfijas traucējumam ir līdzība ar obsesīvi kompulsīvo traucējumu. Pie dismorfofobiskiem traucējumiem dzīves kvalitāte var būt zemāka nekā pie depresijām. [1] Pacienti ar šo traucējumu bieži ir bez darba vai slikti pielāgojušies darbam, piesaistīti tikai mājai un izolēti.

Augsts ir suicīdu un pašdestruktīvu darbību procents, kā arī pašdarbības kosmētiskā ķirurģija. [1] Realizētu suicīdu biežums ir vairāk nekā divas reizes lielāks par depresīvā traucējuma suicīdiem. Pēc ASV datiem, tas ir 45 reizes augstāks nekā vidēji populācijā. [1] Uzmācīgas suicidālas domas sastopamas 80% ķermeņa dismorfijas pacientu. Sievietes ar iedomātiem sejas defektiem ir īpaši augsta riska grupa suicīdiem. Nediagnosticētu ĶDT rādītājs var būt arī augstāks suicīdu līmenis tiem pacientiem, kam bijušas kosmētiskās operācijas.

Bieža ir komorbiditāte ar citiem traucējumiem:

  • depresiju,
  • sociālo fobiju,
  • obsesīvi kompulsīvo traucējumu,
  • personības traucējumiem. [1]

Pacientu kautrības un noslēpumainības dēļ ĶDT var maskēties kā cits psihiatrisks traucējums - lielā depresija vai sociālā fobija. 76% pacientu piedzīvo lielo depresijas epizodi kādā savas dzīves posmā un 37% pacientu izjūt sociālo fobiju. [1]

Parasti lielā depresijas epizode ir ĶDT rezultāts, nevis cēlonis dismorfijai. 32% sastopams arī obsesīvi kompulsīvais traucējums (OKT). Vienādi ārstēšanas iznākumi ar vienu un to pašu medikamentu grupu - serotonīna atpakaļpiesaistes inhibitoriem - varētu norādīt uz fizioloģisko kopību OKT, ēšanas traucējumiem un trauksmes traucējumiem (tāpēc dažkārt ĶDT tiek pieskaitīti OKT reģistram).

ĶDT simptomi

Sastopami šādi simptomi:

  • obsesīvas domas par sava izskata defektu;
  • obsesīva un kompulsīva izturēšanās attiecībā pret uztverto defektu;
  • lielās depresijas traucējuma sim-ptomi;
  • murgainas domas un pārliecība par izskata defektu;
  • sociālā un ģimenes izolācija, sociālā fobija, vientulība un sociālā izolācija;
  • suicidālas domas;
  • trauksme, iespējamas panikas lēkmes;
  • hroniski zema pašcieņa;
  • sevis novērošanas un pat sevis izsekošanas domas sociālajā vidē; domas, ka citi ievēro un izsmej šo defektu;
  • izteikta kauna izjūta;
  • izvairīgas personības tips: izvaire atstāt mājas vispār vai māju atstāšana tikai noteiktā laikā, piemēram, tumsā;
  • atkarīgas personības tips: atkarība no citiem, kā partnera, drauga vai vecākiem;
  • nespēja strādāt un nespēja fokusēties uz darbu uzmācīgo pārdomu par izskatu dēļ;
  • samazināti akadēmiskie sasniegumi (skolas apmeklēšanas un akadēmisko grādu iegūšanas problēmas);
  • problēmas intīmo un draudzības attiecību uzsākšanā un noturēšanā;
  • alkohola un ķīmisko vielu ļaunprātīga izmantošana (bieži kā pašārstēšanās mēģinājumi).

ĶDT uzvedības traucējumi

Pie ĶDT sastopama kompulsīva uzvedība.

  • Kompulsīva skatīšanās spogulī, durvju un logu atspulgos.
  • Nespēja skatīties uz savu attēlu spogulī, fotogrāfijās, dažkārt - spoguļu izvākšana no dzīvokļa.
  • Mēģinājumi maskēt iztēloto defektu, lietojot kosmētiku, parūkas, nosedzošas drānas, izvēloties specifiskas ķermeņa pozas.
  • Izteikti pārmērīga sevis uzkopšanas uzvedība: ādas spaidīšana, matu ķemmēšana, uzacu plūkšana, skūšanās u. c.
  • Kompulsīva pieskaršanās ādai, lai mērītu vai sajustu uztverto defektu.
  • Apstiprinājuma meklēšana no mīlas objektiem.
  • Izteikta diētas ievērošana un treniņi.
  • Sava izskata un ķermeņa daļu salīdzināšana ar citiem; obsesīva slavenību, modeļu un kinozvaigžņu vērošana, kam pacients vēlētos līdzināties.
  • Kompulsīva informācijas meklēšana: tādu grāmatu lasīšana un tādu interneta lappušu pētīšana, kas attiecas uz pacienta uztverto defektu.
  • Obsesīva pārņemtība ar plastisko ķirurģiju un dermatoloģiskām procedūrām, kas pacientam sniedz maz apmierinājuma.
  • Ekstrēmos gadījumos pacients mēģina veikt plastisko ķirurģiju sev pats, piemēram, liposakcijas mēģinājumi vai nevēlamo defektu griešana ar nazi.

Dismorfofobijas un dismorfomānijas diferencēšanas teorijas

Dažiem pacientiem ir izteikta ĶDT murgu komponente. Vācu un krievu klasiskā psihiatrija diferencēja dismorfofobiju kā neirozi no dismorfomānijas kā psihozes formas. Dismorfomānija varēja tikt aplūkota kā attiecību murgu sastāvdaļa. Attiecību murgi ir stingri fiksējušās CNS matrices ilūzijas:

  • eiforiskā stāvoklī par apkārtējo pozitīvu attieksmi: "ar mani mielo acis", "apskauž", "mani atdarina";
  • nomāktā garastāvoklī par apkārtējo negatīvu attieksmi: apkārtējie īpašā veidā skatās, smīn un sačukstas savā starpā, kam iemesls ir fiziskā izskata defekti - kroplīga figūra, mazs augums.

Tiek uzskatīts, ka dismorfofobijām var būt reāla fiziska īpatnība, uzmanība tiek koncentrēta tikai uz šo orgānu, attīstās pēc psihotraumām (aizrādījumi, izsmiešana, atstumta mīlestība) un ir negatīvs spoguļa simptoms - subjekts vairās skatīties spogulī. Pie dismorfomānijām jebkāda reāla defekta iztrūkst, simptoms attīstījies spontāni (endogēni) bez psihotraumas, "neglītās vietas" var mainīties un spoguļa simptoms ir pozitīvs.

Noteiktas personības iezīmes var padarīt cilvēkus jūtīgākus pret ĶDT risku:

  • perfekcionisms,
  • kautrība,
  • intraversija,
  • sensitivitāte pret kritiku vai atgrūšanu,
  • nepārliecinātība,
  • izvairīga personība,
  • neirotiskums.

Etioloģiskie faktori

Bioloģiskās teorijas

  • Ķīmisko vielu homeostāzes disbalanss: nepietiekams smadzeņu neiromediatora serotonīna līmenis, kas piedalās garastāvokļa un sāpju pārvadē, var dot savu ieguldījumu arī ĶDT. Lai gan šis smadzeņu disbalanss nav izskaidrots, tam var būt sakars ar iedzimtību. Serotonīnam ir loma trauksmes regulācijā, kā arī miega un atmiņas funkcijās. Ir hipotēze, ka ĶDT pacientiem bloķēti noteikti serotonīna receptori, kas neļauj serotonīnam funkcionēt ar pilnu potenciālu. Teoriju balsta fakts, ka daudzi ĶDT pacienti pozitīvi reaģē uz serotonīna atpakaļpiesaistes inhibitoru tipa antidepresantiem. Tomēr ir gadījumi, kad serotonīnerģisko antidepresantu lietošana pasliktina ĶDT simptomus. ĶDT gadījumos var būt iesaistīts arī dopamīna un gamma-aminoskābes disbalanss.
  • Noteikti smadzeņu reģioni var būt atbildīgi par psihopatoloģiju. Magnētiskās rezonanses tomogrāfija ĶDT gadījumos atrod novirzes tajos pašos reģionos kā pie OKT.
  • Vizuālās informācijas apstrāde: tiek uzskatīts, ka ĶDT cēlonis var būt indivīda sava aktuālā ķermeņa izmainīta uztvere vai iegūtās informācijas apstrāde. Šo teoriju balsta fakts, ka, izmantojot serotonīnerģiskos medikamentus, pacienti bieži apgalvo, ka viņu defekts ir pazudis, - viņi to vairs neredz. Tas var būt sevis uztveršanas izmaiņu dēļ, nevis vizuālās informācijas procesa izmaiņu kā tādu dēļ. Citas teorijas proponē, ka cilvēka smadzenes ir ģenētiski iekodētas uz ideālu seju, žestu un ķermeņa pozu uztveri, jo tas veicina reproduktīvo pielāgotību. Vēl citas teorijas pauž, ka ĶDT varētu būt verbālās un neverbālās atmiņas iekodēšanas traucējumi.
  • OKT: dismorfija bieži iet kopā ar dažādām obsesijām - uzmācīgām domām un darbībām, kad pacients pakļaujas nekontrolējamām rituālām darbībām, kuras burtiski pārņem tā dzīvi. Ģenētiskās predispozīcijas vēsture OKT vai cita obsesiju veida traucējuma spektrs var veicināt predispozīciju ĶDT.
  • Ģeneralizētās trauksmes traucējums: ĶDT var koeksistēt ar vispārējo trauksmi. Šis stāvoklis ietver pārmērīgas bažas, kas izjauc pacienta dzīvi un ir nereālistiskas, pārspīlētas.

Ģenētiskās teorijas

  • Ir paustas domas, ka noteikti gēni var piedalīties ĶDT izveidē. Šo teoriju stiprina fakts, ka aptuveni 20% ĶDT pacientu ir vismaz viens pirmās pakāpes radinieks, kā brālis/māsa, kāds no vecākiem vai bērns, kam arī ir šis traucējums. Tomēr nav skaidrs, vai dismorfija ir ģenētisku vai vides faktoru dēļ (t. i., iemācīts vairāk, nekā ielikts gēnos). Nav skaidru datu ar vienolas dvīņu pētījumiem.
  • Evolūcijas ģenētika atrod: lai pazīme nostiprinātos genomā, tai jāveicina vairošanās. Gēni, kas traucē pēcnācēju atstāšanu, pamazām izzūd no populācijas.

Psiholoģiskās teorijas

  • Kritika un ķircināšana par ārējo izskatu nosaka galveno lomu ĶDT attīstībā. Mūsdienīgāks uzskats: ķircināšana pati par sevi neizsauc ĶDT, jo visi praktiski cilvēki bērnībā to ir piedzīvojuši, bet ķircināšana par izskatu var izsaukt ĶDT ģenētiski predisponētiem indivīdiem. Aptuveni 60% ĶDT pacientu atzīst biežu vai hronisku ķircināšanu bērnībā.
  • Audzināšanas stils: līdzīgi hroniskai kritikai un ķircināšanai, arī pārmērīgs uzsvars uz izskata estētiku (t. i., estētiski pievilcīgs izskats ir galvenā dzīves jēga) var noteikt ĶDT ģenētiski predisponētiem cilvēkiem.
  • Dažādi dzīves pārdzīvojumi: atstāšana novārtā, fiziskas un seksuālas traumas, nedrošība un atstumšana var darboties kā palaidējfaktori.

Sociālās vides ietekmes teorijas

Sociālās vides ietekmi redz plašsaziņas līdzekļu faktoros. Estētiskā skaistuma ideālu propagandēšana žurnālos, kino, tērpu modeļu demonstrējumos izsauc tieksmi līdzināties. Tomēr ĶDT nevar izskaidrot tikai ar mediju ietekmi, jo dismorfija sastopama arī izolētām tautām, kur plašsaziņas līdzekļu ietekme ir maza vai tās nav vispār. Tātad atkal var runāt par plašsaziņas līdzekļu ietekmi tikai ģenētiski predisponētiem indivīdiem.

Evolūcijas teorijas

Apvieno teorijas par gēnu reproduktīvajām stratēģijām, neirofizioloģiju, apziņu/zemapziņu un cilvēka subjektīvo uztveres pasauli. Saskaņā ar to, genotipā un fenotipā nostiprinās tikai tās īpašības, kas veicina reprodukciju. Reprodukciju veicina arī viss, kas stimulē iepatikša nos pre tē jam dzimumam. Pastāv universāli ideālā auguma un sejas skaistuma kritēriji (simetrija, līdzība savas sugas pārstāvju vidējam vairākumam, elastīga āda, noteiktas ķermeņa formas vīriešiem un sievietēm). Nepatiku pret savu ārieni nenosaka tikai ontoģenētiskā attīstība, kurā indivīds internalizējis sevī kādu kritizējošu objektu (kritizējoši, nemīloši vecāki vai vienaudži) no reālās apkārtnes, bet arī filoģenētiski izstrādājušies ideāli gan izskatā, gan vēlamajās rakstura īpašībās (piemēram, intelekta un altruisma pakāpe). Dismorfijas psihopatoloģija veidojas arī no iekšējās vajadzības kritiski sevi aplūkot, palīgā ņemot filoģenētiski un kulturāli izveidojušos laba izskata kritērijus.

Ārstēšana

Bez ārstēšanas ĶDT var ilgt visu dzīvi. Lai gan šī tēma ir aktuāla, pat garīgās veselības profesionāļi bieži šo traucējumu nediagnosticē un neārstē. Tas ir slēpts traucējums un cilvēkiem liekas tik pašsaprotams un loģisks, ka tie meklē palīdzību nevis pie psihiatriem, bet gan pie dermatologiem un plastikas ķirurgiem.

Pacientiem ir ļoti slikta izpratne par savas problēmas reālo dabu. Tika atrasts, ka 5% sieviešu, kas meklē palīdzību plastikas ķirurģijā ASV, cieš no dismorfofobiskā traucējuma. [2] Citi pētījumi min, ka 2-7% pacientu, kas iesaistās plastiskās operācijās, cieš no ĶDT. Šie pacienti paliek joprojām nelaimīgi arī ar plastikas operācijas rezultātiem vai uzskata citu ķermeņa daļu par neglītu un turpina būt obsesīvi pārņemti ar to. [1; 2]

 Dermatoloģijā 9-15% pacientu cieš no ĶDT. Daudzi pacienti cieš no kauna pavēstīt šos pārdzīvojumus ģimenes ārstam un apraksta depresijas vai sociālās fobijas simptomus. Sociālās izvaires dēļ pacientus ir grūti iesaistīt traucējuma ārstēšanā, jo traucējumu viņi redz savā izskatā, nevis domāšanas programmā. Kādā 110 ĶDT pacientu pētījumā tika atrasts, ka 51% no viņiem neatklāja savus simptomus ārstiem. [1]

Dismorfofobijas negatīvie estētiskie spriedumi, pret sevi vērsts riebums un sociālā trauksme rada dziņu mainīt savu izskatu. Ārējā izskata izmaiņas parasti nemaina iekšējo tēlu. Pacienti sākumā iziet nevajadzīgas ķirurģiskas procedūras, skaistuma terapijas, dermatoloģisku ārstēšanu, tad suicidālus mēģinājumus un tikai tad piekrīt mentālās veselības profesionāļu konsultācijai. Pat ja pacients ir apmierināts ar plastikas ķirurģijas iznākumu, viņa bažas pārbīdās uz citu ķermeņa zonu. Tas kontrastē ar kosmētiskās ķirurģijas pacientiem bez dismorfofobijas traucējuma un ar "Kvazimodo sindromu", kuri jūtas ieguvēji un pat laimīgi. Tikai šajā gadījumā pacienti jūtas pārgājuši no "neglītā pīlēna uz gulbi".

Pazeminātā serotonīna līmeņa dēļ tiek izmantoti serotonīna atpakaļpiesaites inhibitori, kā fluoksetīna hidrohlorīds (prozaks). Pētījumā pēc 12 nedēļu ārstēšanas programmas 53% pacientu reaģēja pozitīvi. Arī pacienti ar murgu komponenti (dismorfomānijas) pozitīvāk reaģēja uz serotonīnerģiskajiem antidepresantiem nekā antipsihotiskajiem preparātiem. [2]

Psihodinamiskās psihoterapijas tehnika, ja psihoterapeits fokusējas tikai uz problēmas izrunāšanu un bērnības situāciju analīzi, nav pārāk efektīva šā traucējuma izārstēšanā.

Kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes, fokusējušās uz neadekvātām domām tagadnē un to apstrīdēšanu, izrādījās efektīvākas. Kādā pētījumā uzreiz pēc psihoterapeitiskas ārstēšanas ĶDT bija izzudis 82% gadījumu un 77% - pēc laika. [2]

Lai gan dismorfofobijas pacientiem nepieciešama psihoterapija, psihoterapeitiskajā literatūrā analizēts, ka daudziem psihoterapeitiem trūkst metodikas un iemaņu pareizi ārstēt šo traucējumu. [1]

Kognitīvā psihoterapija ir efektīva, ja fokusējas nevis uz pacienta maldīgo pārliecību par savu defektu, bet gan uz to nozīmi, kuru pacienti piedēvē savam "defektam" un ārējā izskata nozīmi savā identitātē. Tas nozīmē apkarot tādus pieņēmumus kā: "Ja mans izskats ir defektīvs, es palikšu nemīlēts/-ta un vientuļš/-ļa visu savu dzīvi." Fundamentāla domāšanas kļūda ir vispārinājums, kad visa patība tiek identificēta tikai ar ārējo izskatu, bet visas citas īpašības un dzīves vērtības tiek minimizētas (devalvētas).

Paralēla biheiviorālā terapija stimulē pacienta sociālās ekspozīcijas uzvedību bez visādiem aizsardzības pasākumiem radikāli samazināt spoguļošanās uzvedību (kas nostiprina izkropļoto paštēlu), izmantojot spoguli tikai veselīgā veidā.

Kognitīvā terapija izveido pacientā iekšējo dialogu. Pacients pārbauda gan savus, gan terapeita sniegtos pieņēmumus, nepaļaujoties tikai uz ticības ārstēšanu.ĶDT pacientu bažas par savām ķermeņa daļām  (n=500, Oksfordas universitāte)

Lai psihodinamisko psihoterapiju ĶDT ārstēšanā padarītu iedarbīgāku, sākumā var uzsvērt pacienta apzināšanos par dismorfijas simptoma mērķi (iepatikties), pēc tam uzmanības un sevis pārveidošanas enerģiju pārslēgt uz citām nozīmīgām īpašībām: komunikabilitātes uzlabošanu, altruisma un empātijas spēju attīstīšanu, savu un pretējā dzimuma partnera vajadzību izprašanu, spēju atklāties partnerim (intimitāte) un sevis izveidi par interesantu personību. Tā kā pacients ir pārņemts ar savu izskatu, visas šīs sfēras atrodas deficītā stāvoklī.

Literatūra

  1. Garry K Arthur. Body Dysmorphic Disorder. http://www.emedicine.com/med/topic3124.htm.
  2. Body dysmorphic disorder. Wikipedia, the free encyclopedia. http://en.wikipedia.org/wiki/Body_dysmorphic_disorder.
  3. Veale D. Cognitive-behavioural therapy for body dysmorphic disorder. Advances in Psychiatric Treatment (2001) 7: 125-132.
  4. Utināns A. Cilvēka psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas. Nacionālais Apgāds, 2005.
  5. Utināns A. DNS, matrice un cilvēka uzvedība. Medicīnas apgāds, 2008.

 

 

Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Ēšanas traucējumi

    Ēšanas traucējumi tiek definēti kā pārmērīgas uzmanības pievēršana sava ķermeņa svaram un formai, ko pavada neadekvāta, neregulāra vai haotiska barības uzņemšana. Nereti pacientiem ar ēšanas traucējumiem papildus ir kāda cita veida atkarība: smēķēšana, alkohola, narkotisko vielu lietošana. Vēlamies vērst uzmanību faktam, ka no visām psihiatriskajām patoloģijām ēšanas traucējumu gadījumā ir visaugstākā mirstība. Pēc ASV datiem pārēšanās, veicinot aptaukošanos, fizisku pasivitāti, dislipidēmiju un audzēju attīstību, katru gadu kļūst par iemeslu vismaz 300 000 cilvēku nāvei. Lasīt visu

  • MODY tipa diabēts

    Rakstā par MODY tipa diabētu no praktiskā viedokļa: galvenās klīniskās un laboratoriskās pazīmes visizplatītākajiem MODY veidiem, kā arī iezīmes, kas varētu palīdzēt MODY diferencēt no 1. un 2. tipa cukura diabēta, un informācija par klīniskajiem testiem, kas palīdzētu identificēt pacientus, kuriem nepieciešama molekulāri ģenētiskā testēšana. Lasīt visu

  • Iekaisīgu zarnu slimību ārpuszarnu izpausmes. II daļa*

    Lai gan iekaisīgu zarnu slimību (IZS) izplatības rādītājs Latvijā ir zems, pacientu skaits pakāpeniski pieaug. Paula Stradiņa KUS statistikas dati rāda stacionēto Krona slimības (KS) pacientu skaita pieaugumu 18—44 gadu vecumā, čūlainā kolīta (ČK) gadījumā pēc 60 gadu vecuma. Šajā Doctus numurā par IZS izpausmēm ārpus zarnām balsta—kustību aparātā, ādā, sirdī, acīs, uroģenitālajā sistēmā, CNS. Lasīt visu

  • Tetovējumi. Riski un komplikācijas

    Termins “tetovēšana” radies no taitiešu vārda “tattau”, un process apzīmē permanentu jeb paliekošu pigmenta granulu ievadīšanu ādā. [10] Tetovēšana izsenis izmantota reliģiskiem, estētiskiem, sociāliem un kulturāliem mērķiem, [20] mūsdienās tie kļuvuši par popkultūras fenomenu — pētījumos ASV vismaz viens tetovējums ir 24 % respondentu, [24] Eiropā vidēji 12 % no populācijas. [33] Lasīt visu