Izcili skolotāji un skolnieki

Skolotāju un skolnieku attiecības ir viens no zinātnes attīstības virzītājspēkiem. Sevi cienoši skolotāji cenšas, lai skolnieku darbi pārspētu skolotāju darbus. Šis virzītājspēks bija un ir ne tikai skolu, bet arī augstskolu efektivitātes rādītājs. Vienā no P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja rīkotajām atmiņu pēcpusdienām stāsti un domas kavējās pie diviem izciliem skolotājiem – KONSTANTĪNA BOGOJAVĻENSKA un KRISTAPA RUDZĪŠA, kuriem abiem šogad apritēja 110 gadi, un viņu skolniekiem – JĀŅA OĻĢERDA ĒRENPREISA un VERAS RUDZĪTES.

Skolotāji, kas izstaroja siltumu

Šķiet, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un pēc tam Rīgas Medicīnas institūtā Konstantīns Bogojavļenskis (1899-1967) un Kristaps Rudzītis (1899-1978) bija vienīgie, kam nebija kopīgu publikāciju ar saviem disertantiem. Abi profesori to uzskatīja par ētikas jautājumu. Viņiem bija vēl citas līdzīgas rakstura īpašības. Abi skolotāji bija ļoti izglītoti dažādās jomās, sistemātiski sekoja pasaules zinātniskajai literatūrai un savās zināšanās dalījās ar citiem. Bija ļoti labsirdīgi un palīdzēja grūtībās nonākušiem bērniem, studentiem un citiem. Viņiem piemita humora izjūta, un viņi ignorēja padomju režīma negācijas. Savā īpatnējā veidā viņi pretojās toreizējai iekārtai. Prata ar prieku uztvert jauno, uzticīgi saglabājot veco. Izstaroja daudz siltuma, radot ap sevi mikroklimatu, kur bija radoša vide sekotāju darbiem.

Prof. K. Bogojavļenska Rīgas dzīves periods ilga divdesmit gadu (1947-1967). Viņš Rīgā nebija gadījuma cilvēks, jo viņa tēvs Sergejs Bogojavļenskis XIX un XX gadsimta mijā bija veicis arheoloģiskus pētījumus Latvijā un viņa ģimene vairākas vasarās bija dzīvojusi Mellužos. Prof. K. Bogojavļenskis atjaunoja kara laikā sagrauto histoloģijas katedru, attīstīja tam laikam atbilstīgu citoloģijas zinātni, veicot nukleīnskābju citoķīmiskus pētījumus. Viņa vadībā aizstāvētas četras kandidāta disertācijas un divas doktora disertācijas: viņa vadītā histoloģijas katedra bija viena no nedaudzajām Rīgas Medicīnas institūta katedrām, kur visi docētāji ieguvuši zinātnisko grādu.Profesors Konstantīns Bogojavļenskis ar saviem skolniekiem H. Pužuku un J. Ērenpreisu – viņš radīja labu mikroklimatu sekotāju darbiem

Prof. K. Rudzītis tikai 1945. gada jūnijā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes 1. kursa studentiem bija lasījis histoloģijas lekcijas. Politisku iemeslu - S. Agureikina sūdzību - dēļ viņam neļāva šo darbu turpināt. Tomēr viņš uzskatāms par pirmo celmlauzi medicīniskās histoloģijas jomā. Jau no studiju laikiem Pēterburgas Kara Medicīnas akadēmijā (1917-1922) viņu interesēja saist­audu un asins šūnu mijiedarbības nozīme normā un patoloģijā. Prof. K. Rudzītis prata medicīnas problēmas saistīt ar bioloģiju un citām radnieciskām disciplīnām. Saviem oponentiem pārmeta dialektikas trūkumu, jo tie nevarot loģiski izskaidrot, kāpēc šūnu veidots organisms esot integrāls, bet šūnām asociēt un mijiedarboties neesot ļauts. Profesora skolnieki - V. Rudzīte, I. Lazovskis, A. Štifts, T. Čēma, A. Galeniece - aizstāvēja kandidāta disertācijas par šūnu mijiedarbības problēmām.

Skolnieki, kas nedalīja darbus lielos un mazos - visu darīja paši

Jānis Oļģerds Ērenpreiss (1929-1996) un Vera Rudzīte (1929-2007) skolu beidza ar medaļām, vēlāk kļuva par habilitētiem medicīnas doktoriem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajiem locekļiem, P. Stradiņa prēmijas laureātiem un vairāku monogrāfiju autoriem. Viņi godam izpildījuši skolnieku pienākumus un pēcāk paši kļuvuši par skolotājiem. Arī J. O. Ērenpreisa un V. Rudzītes raksturojumu - tāpat kā viņu skolotāju veikumu - var papildināt ar pozitīvo cilvēcisko īpašību virkni. J. O. Ērenpreiss bija tālredzīgs - pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā televīzijas intervijā par zinātnes un valsts attīstības ceļu viņš izteica bažas, kas diemžēl ir piepildījušās...Profesors Kristaps Rudzītis uzskatāms par celmlauzi medicīnas histoloģijas jomā

Pēc vidusskolas beigšanas J. O. Ērenpreiss medicīnas studijām un vēža šūnu pētniecībai pievērsās mātes dēļ, kuras nāvi izraisīja onkoloģiska slimība. Jau otrajā kursā viņš kļuva par patstāvīgu pētnieku prof. K. Bogojavļenska vadītā Histoloģijas katedras zinātniskajā pulciņā. Latvijā J. O. Ērenpreiss pirmais pievērsās vēža šūnas bioloģijai. J. O. Ērenpreisa kundze Katrīna ir viņa skolniece un ne tikai viņa darba turpinātāja, bet arī pilnveidotāja. Viņa ir ZA īstenā locekle ar plašiem starptautiskiem zinātniskiem sakariem, izcila jauno zinātnieku skolotāja.

Atmiņu pēcpusdienā saistošs bija ārsta un rakstnieka, J. O. Ērenpreisa un V. Rudzītes grupas biedra un drauga stāstījums - Jānim Liepiņam uzticējās prof. K. Rudzītis un prof. K. Bogojavļenskis, ar viņu lepojās dzejas cienītājs J. O. Ērenpreiss un V. Rudzīte. Vasaras Rendas slimnīcā, kas bija Jāņa Liepiņa pirmā darba vieta pēc RMI, pie viņa "atveseļojās" prof. K. Bogojavļenskis, prof. K. Rudzītis, gleznotāja un rakstniece Hilda Vīka. Tāpat Rendā Jāni Liepiņu apciemoja daudzi citi viņa draugi, īpaši J. O. Ērenpreiss, kas ļoti mīlēja dzeju un rakstniecību.

V. Rudzīte līdzīgi J. Liepiņam bija liela teātra cienītāja. Bērnībā viņai patika deklamēt dzejoļus: šķiet, tieši tāpēc J. Liepiņš studiju gados viņu iesaistīja RMI dramatiskajā ansamblī. Pēc 4. kursa vasaras praksi V. Rudzīte, J. Liepiņš un J. O. Ērenpreiss strādāja Smiltenes slimnīcā, prakses laikā viņi sagatavoja teātra izrādi slimnīcas darbiniekiem. V. Rudzīte vienmēr visu darīja pati - viņai nebija lielu un mazu darbu. Viņa bija ne tikai laba klīniciste, bet arī ļoti nopietna, starptautiski atzīta zinātniece patoloģiskās fizioloģijas un bioķīmijas jomā. Viņa risināja triptofāna vielmaiņas problēmas, prata organizēt zinātnes attīstību atjaunotajā Latvijā, atkārtoti vadot ekspertu komisiju par naudas sadalījumu zinātniskiem projektiem. Ar cieņu un mīlestību par V. Rudzītes atsaucību un palīdzību atmiņu pēcpusdienā runāja viņas paciente un vēlāk arī draudzene akadēmiķe Aina Blinkena. Prof. J. Zaļkalns atcerējās, kā V. Rudzīte aspirantūras laikā palīdzēja viņam apgūt iemaņas darbā ar dzīvniekiem. Savukārt V. Rudzītes māsīcas atmiņās profesore palikusi ar nesavtīgo palīdzību un sirsnību.Vera Rudzīte studiju gados

P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs bija sagatavojis brīnišķīgas atmiņu stundas - ar stāstiem, izstādi, kur bez attēliem un piemiņas lietām bija aplūkojamas arī skolotāju un skolnieku disertācijas; kādreizējā V. Rudzītes, J. O. Ērenpreisa un J. Liepiņa studentu grupas vecākā bija uzaicinājusi folkloras ansambli Budēļi. Tas viss ļāva atgriezties pagātnē, kur īstenus zinātniekus varēja piespiest atteikties no sadzīves ērtībām un nākotnes karjeras, bet no sava darba un zinātniskās pārliecības - nekad.

Foto: no P. Stradiņa Medicīnas  vēstures muzeja arhīva

 

 

Uz augšu ↑
  • Ar skatu nākotnē

    Asociētais profesors KRISTAPS JAUDZEMS ir vadošais pētnieks Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kurš relatīvi īsā laika nogrieznī sasniedzis daudz. “Man patīk darīt to, kas mani interesē. Ja darāmais mani nesaista, esmu neproduktīvs.” Lasīt visu

  • Nav nekā, ko nevarētu pārdzīvot! SANDRA PŪCE, psihiatre

    Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē. Lasīt visu

  • Lielbritānija: kāda būs maksa par novēlotu rīcību?

    Dr. VITA ZĪDERE, MD FRCP ir latviešu sirds ķirurģe, kas strādā par virsārsti fetālajā un bērnu kardioloģijā Fetālās medicīnas institūtā, King‘s College slimnīcā un Evelīnas bērnu slimnīcā Londonā, Svētā Tomasa slimnīca NHS Foundation Trust. Viņa saka: Lielbritānijas rīcība Covid-19 pandēmijā bija novēlota. Viņa un vairāki virsārsti ir jau saslimuši. Lasīt visu