Personāliju dejas
Vienam no aizgājušā mēneša varoņiem pieder darbs «Dejas uz palodzes pie atvērta loga» – par to, kā daži, šajā dzīvē izdejojušies, no palodzes nokāpj atpakaļ istabā, citi izkrīt vai izlec pa logu, bet ir arī tādi, kas paliek sēžam uz palodzes, šūpodami kājas pāri malai… Decembra mēneša notikumi ar personālijām arī atgādināja savdabīgas dejas.
- Valsts sekretāra Muciņa aizrotēšana no veselības sfēras; Nacionālā veselības dienesta direktora Taubes atlūgums; veselības eksministres Circenes ievēlēšana Latvijas farmācijas milža padomē; psihoterapeita (?) Rudzīša blogs par vardarbību, kas satracināja sabiedrisko domu... Dažādības dēļ visi šie gadījumi nav saberami vienā maisā, taču, lūkojot personāliju dejas, vairākkārt radās ētiskas dabas jautājumi.
- Vai papīru formalitātes (Latvijai noslēgts līgums ar ES un Eiropas tirdzniecības zonas valstīm, taču mazā pacienta Dāvja gadījumā klīnika tika atrasta Filadelfijā) ir augstākas par pacienta dzīvību? Un cik lielā mērā valsts nevarēšana sabiedrībai jāaizlāpa ar labdarību?
- Ja augsta līmeņa ierēdnis pēc amata beigām ieņem vadošu amatu privātā struktūrā - kā noņemt šaubu ēnu, ka tā nav pateicība par kādu pagātnē sniegtu pakalpojumu?
- Vai ārsta-blogu autora arguments "valoda ir valoda, un nevar pateikt tik perfekti, ka visi sapratīs vienu un to pašu" iztur kritiku? Un kā tas nākas, ka cilvēku, kas spoži gaismojies mediju uzmanības centrā, pēkšņi pārbauda Veselības inspekcija, jo viņš nav reģistrējies ārstniecības personu reģistrā, - vai vienam cilvēkam jānonāk divu biedrību krustugunīs, lai uz viņa fona kārtotu psihologa/psihoterapeita likumisko regulējumu Latvijā?
- Pirms daudziem gadiem dzirdēju ētikas pasniedzēja Ata Zakatistova stāstu par Jāni Absolūtistu un Pēteri Relatīvistu. Satiekas šamējie, lai parunātu par ētiku. Jānis Absolūtists saka: "Kamēr cilvēki nebūs godīgi, nekas labs arī nenotiks." - "Kāds tur godīgums! Visa tā runāšana par ētiku ir tikai acu mālēšana. Ja kādam ko vajag, tas ir labs. Ja kādam kas traucē, tas ir slikts," atbild Pēteris. Kas atliek? Gaidīt, kad visi būs godīgi, vai arī noplātīt rokas, ka tā nu tas ir. Jautājumi par ētiku ir sarežģīti, tā sacīja A. Zakatistovs. Taču atbilde ir vienkārša. Ētikas kodols ir uzticēšanās. Vai varam uzticēties konkrētam cilvēkam, institūcijai, valstij? Vai varam uzticēties paši savai sirdsapziņai?