Vienam no aizgājušā mēneša varoņiem pieder darbs «Dejas uz palodzes pie atvērta loga» – par to, kā daži, šajā dzīvē izdejojušies, no palodzes nokāpj atpakaļ istabā, citi izkrīt vai izlec pa logu, bet ir arī tādi, kas paliek sēžam uz palodzes, šūpodami kājas pāri malai… Decembra mēneša notikumi ar personālijām arī atgādināja savdabīgas dejas.
Valsts sekretāra Muciņa aizrotēšana no veselības sfēras; Nacionālā veselības dienesta direktora Taubes atlūgums; veselības eksministres Circenes ievēlēšana Latvijas farmācijas milža padomē; psihoterapeita (?) Rudzīša blogs par vardarbību, kas satracināja sabiedrisko domu... Dažādības dēļ visi šie gadījumi nav saberami vienā maisā, taču, lūkojot personāliju dejas, vairākkārt radās ētiskas dabas jautājumi.
Vai papīru formalitātes (Latvijai noslēgts līgums ar ES un Eiropas tirdzniecības zonas valstīm, taču mazā pacienta Dāvja gadījumā klīnika tika atrasta Filadelfijā) ir augstākas par pacienta dzīvību? Un cik lielā mērā valsts nevarēšana sabiedrībai jāaizlāpa ar labdarību?
Ja augsta līmeņa ierēdnis pēc amata beigām ieņem vadošu amatu privātā struktūrā - kā noņemt šaubu ēnu, ka tā nav pateicība par kādu pagātnē sniegtu pakalpojumu?
Vai ārsta-blogu autora arguments "valoda ir valoda, un nevar pateikt tik perfekti, ka visi sapratīs vienu un to pašu" iztur kritiku? Un kā tas nākas, ka cilvēku, kas spoži gaismojies mediju uzmanības centrā, pēkšņi pārbauda Veselības inspekcija, jo viņš nav reģistrējies ārstniecības personu reģistrā, - vai vienam cilvēkam jānonāk divu biedrību krustugunīs, lai uz viņa fona kārtotu psihologa/psihoterapeita likumisko regulējumu Latvijā?
Pirms daudziem gadiem dzirdēju ētikas pasniedzēja Ata Zakatistova stāstu par Jāni Absolūtistu un Pēteri Relatīvistu. Satiekas šamējie, lai parunātu par ētiku. Jānis Absolūtists saka: "Kamēr cilvēki nebūs godīgi, nekas labs arī nenotiks." - "Kāds tur godīgums! Visa tā runāšana par ētiku ir tikai acu mālēšana. Ja kādam ko vajag, tas ir labs. Ja kādam kas traucē, tas ir slikts," atbild Pēteris. Kas atliek? Gaidīt, kad visi būs godīgi, vai arī noplātīt rokas, ka tā nu tas ir. Jautājumi par ētiku ir sarežģīti, tā sacīja A. Zakatistovs. Taču atbilde ir vienkārša. Ētikas kodols ir uzticēšanās. Vai varam uzticēties konkrētam cilvēkam, institūcijai, valstij? Vai varam uzticēties paši savai sirdsapziņai?
Pārfrāzējot gadu mijas ticējumu: ja ieskatās valsts budžeta maciņā un plānošanas dokumentos, tad var redzēt, kāds būs nākamais gads. 2025. gadā veselības aprūpei atvēlēti 1,9 miljardi eiro, kā svarīgākās ceļa norādes minēta cenu samazināšana recepšu zālēm par 15—20 %, jaunais Onkoplāns, mātes un bērna veselība, E–veselība (darbu sāks Latvijas Digitālās veselības centrs), ģimenes ārstu piesaiste reģioniem un slimnīcu tīkla attīstība.
Valsts kontrole par paliatīvo aprūpi Latvijā nākusi klajā ar skarbu vērtējumu, kas faktiski klasificējams kategorijā “visslikti.lv”. Revidenti uzdod jautājumu — ir vai nav paliatīvā aprūpe Latvijā? Šis tas ir — un pat ļoti labs, piemēram, mobilās brigādes pacienta dzīvesvietā atbilstīgi pasaules praksei, kaut lielajā bildē — “nav nemaz radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvā aprūpe atbilstu pacientu vajadzībām”.
Nesen notikusī traģēdija — nevakcinēta zēna nāve no difterijas — radījusi augsni diskusijai. Vai 21. gadsimtā ar savu izvēles brīvību drīkstam apdraudēt citus, arī pašus tuvākos — savus nepilngadīgos bērnus? Kurā brīdī un cik tālu drīkst iejaukties ārsti? Un kā līdzīgos gadījumos rīkojas citur pasaulē?
Visa šā gada garumā notiek darbs pie Onkoplāna 2025.—2027. gadam. Domnīcas, ekspertu tikšanās, prioritāšu noteikšana... Vajadzību daudz — kādas ir galvenās?
Aiz muguras izlaidumu laiks — medicīnas saimē sāk ienākt paaudze, ko dēvē par Z paaudzi jeb digitālajiem bērniem (dzimuši 1997.—2010. gadā). Ko par viņiem saka neseni pētījumi?
Eiropas Kardiologu biedrības (European Society of Cardiology — ESC) vadlīnijas par ātriju fibrilāciju (ĀF) ir pārskatītas un atjauninātas, ņemot vērā jaunos pētījumus un klīnisko pieredzi. Galvenās izmaiņas ārstēšanas stratēģijā 2024. gada vadlīnijās saistītas ar uzsvaru uz agrīnu ritma atjaunošanu un pacienta individuālā riska novērtējuma nozīmi.
Neirotropiskie herpes vīrusi iespējams ir iesaistīti demences attīstības procesā. Izskan hipotēze, ka vakcinācijai pret herpes vīrusu varētu būt nozīmīgs imunoloģisks efekts ārpus sākotnēji mērķētā.
Eiropas Urologu asociācijas (EAU) rīkotais kongress ir gada nozīmīgākais notikums Eiropas uroloģijā, kas pulcē vairāk nekā 10 000 dalībnieku no visas pasaules. EAU 40. kongress 2025. gadā norisinājās Spānijas galvaspilsētā Madridē, un tajā ar plašu un profesionālu delegāciju piedalījās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Austrumu slimnīca) Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijas klīnikas pārstāvji.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
Ir daudz mūžīgu mītu par acīm, taču, lai būtu ceļā uz labāku acu veselību, būtiski atšķirt faktus no izdomājumiem. The Lancet Global Health publicētais pētījums rāda, ka 2020. gadā nekoriģēta presbiopija vai pasliktināta redze tālumā bija 1,1 miljardam pasaules iedzīvotāju, no kuriem 41 miljons piedzīvoja aklumu. Uzskata, ka līdz 2050. gadam iedzīvotāju skaits, kuriem ir acu slimības vai redzes traucējumi, pieaugs līdz 1,8 miljardiem, tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka rodas dažādi mīti par acu veselību un slimību profilaksi.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
Alerģiska rinīta ārstēšanas stūrakmens ir intranazāli preparāti. Vadlīnijās priekšroka dota intranazāliem kortikosteroīdiem (IKS), intranazāliem antihistamīniem (IAH) vai to fiksētām kombinācijām (IKS + IAH). Lai pārskatītu un savstarpēji salīdzinātu šo medikamentu efektivitāti un drošuma profilu alerģiska rinīta ārstēšanā, pirmo reizi veikts sistemātisks pārskats un tīkla meta-analīze tikai par intranazāliem preparātiem.