Kortizola regulācijā piedalās hipotalāma—hipofīzes—virsnieru ass. Hipotalāms sekretē adrenokortikotropā hormona atbrīvotājhormonu (KAH), kas ir hipofīzi regulējošs hormons. Pateicoties hipotalāma—hipofīzes vārtu sistēmai, tiem ir kopīga asinsapgādes sistēma, un adenohipofīze caur kapilāru sieniņu saņem hormonālo ietekmi no hipotalāma, var sintezēt un sekretēt adrenokortikotropo hormonu (AKTH). [2] Pacientei šajā klīniskajā gadījumā bija indikācijas bilaterālai adrenalektomijai bez primārā ektopiskā AKTH producējošā audzēja identificēšanas.
ARTA BĀRZDIŅA, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja, atzīst: nav vienas receptes, kā sarunāties, bet svarīgākais ir būt patiesam, par visu informēt, lai nepaliek nekāds pelēkais, nesaprotamais posms, kas pēc tam emocionāli grauztu pacienta tuviniekus.
Sarunājoties ar dakteri ANATOLIJU TURONOKU, Daugavpils reģionālās slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāju, var smelties jaunas zināšanas ne tikai par medicīnu, bet arī par mūžīgiem vaicājumiem — par dzīvi un nāvi... Slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs par kolēģi saka: Anatolijs Turonoks ir piemērs jaunajiem, kādam ir jābūt zinošam, prasmīgam, profesionālam ārstam.
Globālā mērogā morālais distress kā nopietna problēma izcelta ne tikai veselības aprūpes sniedzēju vidū, bet arī veselības aprūpes sistēmā kā tādā. Morālā distresa definīcija pirmoreiz tika piedāvāta 1984. gadā, kad Endrjū Džeimetsons (E. Jametson) to definēja kā fenomenu, kad cilvēks zina, kā pareizi rīkoties, bet institucionālo ierobežojumu dēļ pareizās rīcības īstenošana ir neiespējama. [3]
Bērnu slimnīca pacientiem pirms operācijas vai procedūras, ko veic narkozē, sākusi piedāvāt iespēju arī virtuālās realitātes brillēs piedzīvot anestēzijas gaitu. Savukārt Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas pacienti var no slimnīcas vides ar virtuālās realitātes briļļu palīdzību pārcelties priecīgā pasaulē, uz laiku aizmirstot par satraukumu un sāpēm.
Sarunas laikā iezvanās tālrunis — dakteris ALDIS STRĒLNIEKS tiek aicināts uz konsiliju un intervijai atvēlētais laiks sarūk. Kardiologs, anesteziologs reanimatologs Aldis Strēlnieks, RAKUS stacionāra “Gaiļezers” galvenā ārsta pienākumu izpildītājs par sevi saka: “Esmu ar nepopulāru viedokli.” Reālists, pats divreiz izslimojis Covid–19, aicina neažiotižēt, bet pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
ROBERTS STAŠINSKIS, anesteziologs, reanimatologs, kurš strādā pie smagākajiem Covid–19 pacientiem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Godīgi atzīst, ka noguris “no visa šī murga un pie nāves tādā apjomā pierast nevar.”
Praksē apmierinātības novērtējums ir plaši lietojams darba vides kvalitātes jēdziens un indikators. Organizācijas un lietišķais psihologs, vadības eksperts Adrian Furnham definējis, ka apmierinātība ar darbu ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem, kas nosaka cilvēkresursu efektivitāti un produktivitāti. [11]
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārste EVA STRĪĶE nevairās no atbildīgiem, laikietilpīgiem un sarežģītiem darba pienākumiem. Komandas spēlētāja un vadītāja, kurai nav vienalga, kā jūtas komanda. Patīk rīkoties ātri. Sasniegt reālus, nevis formālus uzlabojumus. Taču vairāk par administratīviem pienākumiem Evu Strīķi saista ārstes darbs, un vislabprātāk viņa atrastos operāciju zālē.
Ir pagājuši 22 gadi kopš brīža, kad ANDRIS VIKMANIS saņēma uzaicinājumu izveidot Gaiļezera slimnīcā (tagad RAKUS) Traumatoloģijas un ortopēdijas klīniku. Viņš to godam veic. Šo gadu gaitā iemantojis arī kolēģu autoritāti, kuri viņu uzrunā par šefu.
Malnutrīcija jeb uzturvielu nepietiekamība ir bieža un klīniski nozīmīga problēma pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām (IZS) — Krona slimību un čūlaino kolītu. Aktīvas slimības gadījumā olbaltumu un enerģētiska malnutrīcija sastopama līdz pat 75 % pacientu un ir saistīta ar traucētu gremošanu, uzsūkšanos, samazinātu uztura uzņemšanu, kā arī zāļu un uztura mijiedarbību. Tā būtiski ietekmē slimības gaitu, palielinot infekciju, hospitalizācijas biežumu un pēcoperācijas komplikāciju risku, kā arī kopumā pasliktinot prognozi.
Līdz šim nav bijis pietiekami daudz datu, kas norādītu uz mūsdienu vadlīnijās balstītas medikamentozās terapijas intensificēšanas ilgtermiņa efektiem pacientiem ar sirds mazspēju (SM). Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt saistību starp slimnīcā veiktu vadlīnijās balstītu medikamentozās terapijas intensifikāciju un ilgtermiņa iznākumus pacientiem ar SM, izmantojot datus no QHEART-R (Quality of Heart Failure Care and Outcomes Registry Retrospective Cohort) pētījuma datiem par 2020.-2024.gadu – tas ir daudzcentru hospitalizētu SM pacientu reģistrs Japānā.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
