Rozācija (rosacea, latīņu val. — sārts) ir hroniska, recidivējoša, iekaisīga dermatoze ar raksturīgām klīniskām izpausmēm sejas centrālajā daļā, kas sākas kā pārejoša, vēlāk stabila eritēma, fonā veidojoties teleangiektāzijām, papulām, pustulām, tauku dziedzeru un saistaudu hiperplāzijai. [1; 2]
Gaisa mitruma un krasu temperatūras maiņu dēļ cieš āda — kļūst sausa, rada diskomforta sajūtu, plaisā, ātrāk noveco, saasinās hronisku ādas slimību izpausmes. Svarīga pareiza kopšana, izvairīšanās no kairinātāju negatīvās ietekmes.
Arvien vairāk par psoriāzi runā kā par sistēmisku slimību, saucot to par “psoriātisku slimību”, jo procesā iesaistās ne tikai āda, bet arī locītavas un iekšējie orgāni. Un, iespējams, ka psoriāze ir neatkarīgs riska faktors blakusslimību attīstībai. [3]
Trihoskopija ir vienkārša, neinvazīva galvas ādas un matu dermoskopiska izmeklēšanas metode, izmantojot optisko dermatoskopu vai videodermatoskopu. Tā ļauj atpazīt morfoloģiskās struktūras, kas nav redzamas ar neapbruņotu aci, un dod iespēju izvērtēt dermatoskopisko atradi dažādos galvas ādas rajonos, kas ir nepieciešami triholoģiskās diferenciāldiagnozes noteikšanai.
Katra ārsta profesionālā darbība saistīta ar ādas virsmas apskati. Vajadzība ieraudzīt, saskatīt un atpazīt veidojumus ir teju katrā specialitātē. Daudziem speciālistiem citās medicīnas nozarēs ir zināmas neskaidrības par ādas vēža iedalījumu un tā klasifikāciju. Šajā rakstā — mūsdienu koncepcija par ādas vēzi.
Pēdu mikoze ir hroniski norisoša slimība ar bojājuma lokalizāciju pēdas pirkstu starppirkstu krokās, pēdas ādā, kā arī ar biežu pēdas pirkstu nagu bojājumu. Cilvēki parasti inficējas sabiedriskās koplietošanas telpās, kur vesela cilvēka pēdas ādā var nokļūt dermatofīti, kas nelabvēlīgu faktoru ietekmē var izraisīt slimības klīniskos simptomus.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, niezoša ādas iekaisuma slimība, kas parasti sākas zīdaiņu vecumā. Kopējā populācijā skar līdz 20 % bērnu un 1—3 % pieaugušo. Pēdējos 30 gados atopiskā dermatīta pacientu skaits ir dubultojies. [7]
Nereti pacienti, sajūtot niezi un lobīšanos galvas matainajā daļā, novērojot matu izkrišanu, ne tikai dodas pie speciālista dermatologa, venerologa, bet arī pie ģimenes ārsta, taču citkārt, uzskatot šīs sūdzības par maznozīmīgām, padomu vaicā aptiekā.
Rozācija ir hroniska, recidivējoša dermatoze, kas primāri ietekmē sejas ādu; tā skar ap 10 % Eiropas populācijas. [1; 2] Biežākās klīniskās pazīmes ir sejas apsārtums jeb eritēma, teleangioektātiski asinsvadu paplašinājumi un iekaisīgi papulozi elementi, smagākos gadījumos veidojas fibrozo audu sabiezējumi (biežākais — rinofīma) un patoloģiskajā procesā iesaistās acis (okulāra rozācija). [3; 4]
Klīniskā gadījuma aprakstā pacients ar bazaliomu galvas matainajā daļā. Pacients slimo jau vairāk nekā 20 gadu, taču diagnoze noteikta un histoloģiski apstiprināta tikai šogad. Tas ir atgādinājums tam, cik svarīgi katru no pacientiem izmeklēt a capite ad calcem (no galvas līdz kājām).
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
