Kosmētikas līdzekļi ir vielas un preparāti saskarei ar cilvēka organismu (ādu, matiem un matu sistēmu, ārējiem orgāniem, zobiem un gļotādu). Tie paredzēti, lai tīrītu, aizsargātu, uzturētu labā stāvoklī ķermeni, mainītu izskatu vai uzlabotu smaržu. Kosmētikas līdzekļi ir produkti higiēnai un skaistumkopšanai. Kosmētikas līdzekļus mēs izmantojam gandrīz katru dienu – gan dekoratīvo kosmētiku, gan mazgājamos līdzekļus (šampūnu, ziepes). Kosmētikas līdzekļu sastāvā ir daudz ķimikāliju, kas laika gaitā ietekmē ķermeni.
Hidradenitis suppurativa (Verneja slimība - fr. val. maladie de Verneuil; acne inversa) 1854. gadā pirmo reizi aprakstīja franču ķirurgs Aristīds Vernejs. 1921. gadā aprakstīja slimības patoģenētisko saikni ar apokrīniem sviedru dziedzeriem, 1955. gadā Šellijs (Shelley) modulēja patoģenētisko hidradenita suppurativa (HS) mehānismu. [2] HS ir reta slimība, globālā izplatība ir 1% visā populācijā. Biežāk slimo gados jauni cilvēki, sievietes trīsreiz biežāk nekā vīrieši (1 : 3,3). [16]
Lielākajai daļai cilvēku ādā pēc sauļošanās sezonas paliek saules “pēdas”, kas ziemas periodā var izzust, bet citiem palikt ilgstoši un pat progresēt ar katru nākamo insolācijas periodu. Arī saules iedarbība ir tūlītēja (saules apdegums), vēlīna (saules iedegums) un kumulatīva (saules radītas hroniskas izmaiņas ādā). Kumulatīvā darbība izskaidrojama ar UV starojuma “krāšanos” dzīves laikā ar katru UV starojuma ekspozīcijas epizodi. Līdz ar sezonas slēgšanos mēs apkopojam sauļošanās izraisītās ādas izmaiņas un tās reģenerācijas iespējas, iedziļinoties ādas aizsargspējās un atjaunošanās pamatprincipos.
Dermatologa kabinetā visa gada garumā sastopami pacienti ar ādas krāsas izmaiņām. Biežāk tās ir sezonālas un tranzitoras dabas, bet vienlīdz ir arī tādas, kas nav saistītas ar gadalaiku. Tāpat daudzas iekaisīgās ādas slimības pēc ādas krāsas dažādiem pacientiem noris atšķirīgā ceļā. Šis raksts būs palīgs ikdienas praksē un līdzēs labāk orientēties ādas pigmentācijas izmaiņās.
Svīšana ir viena no nozīmīgākajām cilvēka pielāgošanās spējām apkārtējai videi. Normālam svīšanas procesam ir reflektora funkcija, bet ko darīt, ja svīšanas process rada apgrūtinājumu ikdienas dzīvē? Pastiprināta svīšana bieži vien var būt dažādu dermatoloģisku saslimšanu un psihoemocionālo traucējumu cēlonis, kas ietekmē cilvēka profesionālo un sociālo darbību. Pēdējos 10 gados pasaulē un Latvijā pastiprinātas svīšanas terapijā lieto aizvien jaunākas un efektīvākas metodes.
Infekciozo ādas slimību vidū atsevišķa grupa ir ādas un tās derivātu (matu, nagu) sēnīšu slimības jeb dermatomikozes. Ādas sēnīšu slimības ir visbiežākās ādas infekcijas slimības, ko ierosina patogēnās sēnītes. Dažādu veidu sēnītes var atrast uz ādas, matiem, nagiem un iekšējos orgānos. Lielākoties tās neizraisa saslimšanas. Sēnītes nonāk uz ādas kontakta ceļā ar kādu vai kaut ko, kas inficēts ar sēnīti, piemēram, inficēts gaiss, augsne, dzīvnieks. [1]
Lielākajai daļai psoriāzes pacientu, kam ādas stāvokli ietekmē gadalaiks, psoriāzes klīniskā gaita ievērojami uzlabojas gada siltajā un saulainajā laikā, tātad vasarā, kā arī tad, ja brīvdienas pavada silta, saulaina klimata valstīs. Taču, tā kā klāt ir vasara, šoreiz sīkāk par psoriāzes vasaras tipa pacientiem, kam ādas stāvoklis ievērojami pasliktinās ultravioletā starojuma ietekmē – kā pārvaldīt vasaras tipa psoriāzi?
Senos laikos gaiša ādas krāsa liecināja par augstu statusu sabiedrībā, norādot uz to, ka nav jāstrādā lauka darbi, kur strādnieki bija pakļauti saules stariem. Tomēr laika gaitā uzskati mainījās. XXI gadsimtā Latvijā turpinās pagājušā gadsimta 20.–30. gadu modes kliedziens par saulē vai solārijā nosauļoto ķermeņa ādu un cilvēki ar prieku pakļauj sevi ultravioleto (UV) staru iedarbībai. Ultravioletais starojums ir ādas kancerogēns, kura ietekmi un radītās sekas katrs cilvēks var novērst.
Marta nogalē Rīgas Stradiņa universitāte un biedrība “Dermatologi pret ādas vēzi” rīkoja konferenci “Dermato-onkoloģijas aktualitātes Latvijā. Eiromelanomas kampaņai Latvijā – 5 gadi”, kuras mērķauditorija bija dermatologi, ģimenes ārsti, onkologi un citu specialitāšu pārstāvji.
Pēdējos gados attīstās jauna nozare – psihodermatoloģija, kas pēta psihiskā un emocionālā stāvokļa ietekmi uz ādu. Āda ir cilvēka ķermeņa vislielākais orgāns, tāpēc tai ir milzīga ietekme uz veselības stāvokli. Ādas slimības ir ļoti izplatītas psihosomatiskas saslimšanas – tās bieži rodas psihisko faktoru ietekmē: pēc dažādu valstu datiem 73–84% ādas slimību ir psihosomatiskas.Klīniskajā praksē dermatologi pārliecinājušies par stresa ietekmi uz ādas slimībām, tomēr zinātniski pierādītas un atzītas ir tikai dažas slimības, jo līdz galam nav izpētīti fizioloģiskie procesi, proti, kā stress ietekmē ādas patoloģiju rašanos.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
